Jaunieši iemācās nepadoties ceļā uz mērķi 0
“Vienmēr esmu bijis aktīvs, taču tieši “Award” programma šo aktivitāti ievirzīja pareizajās sliedēs. Iemācījos darboties tā, lai labums būtu gan man, gan citiem,” saka Druvas vidusskolas 12. klases skolēns Aleks Krontāls. Viņš ir viens no dalībniekiem Edinburgas hercoga starptautiskajā “Award” jauniešu pašaudzināšanas programmā, kura savulaik dibināta Lielbritānijā ar karaliskās ģimenes atbalstu, bet nu darbojas visā pasaulē. Šobrīd tās patrons ir Veseksas grāfs un Lielbritānijas princis Edvards.
Kopš 2006. gada, kad Latvijā sāka darboties šī programma, to dažādos – bronzas, sudraba vai zelta – līmeņos jau absolvējuši 832 jaunieši.
Programma paredzēta jauniešiem no 14 līdz 24 gadiem. Tajā jauniešiem jāmācās izvirzīt sev mērķus un tos sasniegt. Viņi mācās, aktīvi darbojoties un gūstot pieredzi. Katram mērķi var būt savi. Vēl viens svarīgs princips ir, katrs attīstās un progresē pats, nevis sacenšas ar citiem.
Aleks stāsta, ka programmā pieteicies, jo sapratis, ka tādējādi varēs attīstīt sevi, iepazīties ar citiem jauniešiem un, pildot programmas laikā izvirzītos uzdevumus, arī sniegt prieku citiem cilvēkiem. Tas arī piepildījies.
Savukārt Sintija Bondarenko, kura šobrīd mācās Jelgavas Tehnikumā, atklāj, ka, darbojoties programmā, iemācījās rīkot pasākumus, plānot savu laiku, sadarboties ar citiem cilvēkiem, kā arī attīstījusi citas prasmes. Sintija jau absolvējusi programmas bronzas un sudraba līmeņus un ir apņēmības pilna tikt galā arī ar zelta līmeni.
Palīdz bērniem
Programmas laikā tās dalībniekiem jāsasniedz progress piecās jomās vai jāpaveic pieci darbi. Pirmkārt, jāveic brīvprātīgais darbs. Piemēram, Aleks programmas ietvaros gan palīdzējis sākumskolēniem pildīt mājasdarbus, gan palīdzējis stallī kopt zirgus un tīrījis treniņu laukumu.
Grūtāk bijis ar bērniem, jo “gribējās ļaut viņiem arī paspēlēties, nevis tikai likt mācīties, bet tad bija jāmāk novilkt robežas, lai bērni klausītu, kad teicu, ka atkal jāķeras pie mācībām,” stāsta jaunietis. Zelta līmenī Aleks brīvprātīgo darbu vēl nav veicis, bet plāno, ka tas būs saistīts ar mazpulkiem, kuru pulkā pats kādreiz bijis.
Savukārt Sintija rīkojusi pasākumus bērniem krīzes centrā. “Zināju, ka tur bērni ir bēdīgi. Vēlējos viņus uzmundrināt, tāpēc mācīju viņiem, piemēram, dejot zumbu,” saka Sintija.
Dobeles Valsts ģimnāzijas 12. klases skolnieces Amandas Bizauskas brīvprātīgais darbs arī bija saistīts ar bērniem: meitene organizēja radošās nodarbības bērnudārzā. “Tas ļoti palīdzēja uzlabot komunikācijas un sadarbības prasmes, jo ar bērniem sadarboties tomēr ir grūtāk nekā ar pieaugušajiem,” teic Amanda.
Otrkārt, programmas dalībniekiem jāattīsta savas fiziskās spējas, treškārt, jāpilnveido kādas prasmes un iemaņas, bet, ceturtkārt, jādodas mazpazīstamā vidē un tur jāīsteno kāds projekts, sniedzot palīdzību citiem. Ceturtais uzdevums gan jāpilda tikai tiem jauniešiem, kas programmā piedalās jau zelta līmenī.
Lielākais piedzīvojums – ceļojums
Programmas dalībnieki dodas arī piedzīvojumu ceļojumā: paši izstrādā maršrutu, paši nes vai ved līdzi (ja brauc ar velosipēdu) visas nepieciešamās mantas, mācās pārvarēt grūtības, kas ceļā ir neizbēgamas. To, kas ar jauniešiem šajā piedzīvojumā notiek, neuzkrītoši gan vēro kāds no programmas vadītājiem, taču, ja vien nenotiek kas ekstrēms, jauniešu gaitās neiejaucas.
Tāpēc programmā ir arī tāds amats kā piedzīvojuma ceļojuma uzraugs, kurš jauniešiem palīdz sagatavoties ceļojumam, un piedzīvojuma ceļojuma instruktors, kas palīdz apgūt ceļojumā nepieciešamās prasmes. Ir arī piedzīvojuma ceļojuma novērtētāji, kas vērtē jauniešu paveikto ceļojuma laikā.
Tieši piedzīvojumu ceļojums ir tas, par ko jaunieši grib stāstīt vispirms, kad viņiem jautā par programmā pieredzēto.
Tā Aleks stāsta, ka devies uz “Award” nometni Slovēnijā. “Tas bija visas manas dzīves lielākais piedzīvojums,” viņš secina. Piedzīvojuma laikā bija jāmēro 80 kilometru garš ceļš kājām. Sākumā šķitis, ka tas būs viegli, taču, tā kā maršrutā bija arī kalni, “jau pirmās dienas sākumā likās, ka es to neizturēšu”. Tomēr, kad pirmās grūtības pārvarētas, jaunieši sapratuši, ka jātiecas uz mērķi, nevis jākoncentrējas uz problēmām.
Šāda pieeja palīdzēs arī tālākajā dzīvē. Kā vienu no nervus kutinošākajiem brīžiem Aleks atceras nakti, kad nācies celt telti netālu no lāču barotavas, jo citur nav bijis iespējams to legāli uzcelt. Naktī dzirdējis krūmu brakšķēšanu: visticamāk, tas arī bijis ķepainis.
Arī Amanda bijusi nometnē Slovēnijā, kur viņa devās ekspedīcijā kalnos iepriekš nepazīstamu jauniešu – “avardiešu” no citām valstīm – kompānijā. Sintijai pagaidām grūtākais bijis piedzīvojums, kuru laikā nobraukti 185 kilometri ar velosipēdu. Pirmajā dienā no Kandavas līdz Kuldīgai, pēc tam no Kuldīgas līdz Brocēniem, bet trešajā dienā no Brocēniem līdz Kandavai. “Grūti bija vest līdzi visas smagās mantas, turklāt laiks arī nebija labs, bija liels vējš. Gribējās zvanīt vecākiem, lai brauc mūs glābt,” stāsta meitene. “Tomēr bija liels gandarījums, ka nepadevāmies un iecerēto paveicām.”
Aktīvi darbojas lauku skolotāji
Individuālo izaugsmes programmu jauniešiem palīdz izstrādāt īpaši apmācīti un Valsts izglītības satura centrā (VISC) sertificēti “Award” vadītāji, taču savus mērķus jaunieši izvēlas paši. “Award” programmā iesaistīti arī dažādu mācību priekšmetu skolotāji un citi profesionāļi, ko sauc par jomas treneriem un kas palīdz programmas dalībniekiem, piemēram, veikt brīvprātīgo darbu vai uzlabot savas fiziskās spējas vai kādu citu prasmi. Katram dalībniekam ir arī sava sasniegumu grāmata, kur jomas treneris ieraksta, ko jaunietis paveicis.
“Award” programma pieejama visā Latvijā, taču ne visās pašvaldībās. Lai jaunieši varētu programmā darboties, svarīgi, lai tuvumā būtu pieejams “Award” vadītājs. Tādu Latvijā ir vairāk nekā simts 62 dažādās pašvaldībās, bet tikai nepilna puse no tiem, kuri ieguvuši “Award” vadītāja sertifikātus, aktīvi darbojas. VISC pārstāve Katrīna Sprudzāne norāda, ka tad, ja jaunietis tiešām vēla ts darboties “Award”, iespējas vienmēr var atrast: var uzrunāt kādu pedagogu savā skolā, aicinot viņu iegūt “Award” sertifikātu, var sazināties ar “Award” nacionālo koordinatoru Latvijā – VISC, informējot, kurā skolā, bērnu un jauniešu centrā vai citur jaunietis vēlētos programmu iziet, un tad jau VISC aicinās attiecīgo iestādi rosināt kādu savu darbinieku doties uz “Award” vadītāju kursiem.
Bieži vien tieši mazo lauku skolu skolotāji ir kļuvuši par “Award” vadītājiem un mudina skolēnus pieteikties programmā.
Amanda atzīst: dalība programmā nav viegla, jo jāmācās sevi pārvarēt, atrast visam laiku, motivēt sevi sasniegt mērķus, neļauties slinkumam. Taču tas ir tā vērts, jo visas šīs prasmes noderēs tālākajā dzīvē. Jāpiebilst, ka Lielbritānijā darba devēji labprātāk pieņem darbā tos jauniešus, kas absolvējuši “Award”, kamēr Latvijā programmas nozīme vēl jāskaidro.
“Award” pasaulē – jau 30 gadus
* “Award” programma dibināta Lielbritānijā 1956. gadā. Viens no tās dibinātājiem un patrons bija toreizējais Edinburgas hercogs princis Filips. Sākotnēji programma bija paredzēta tikai zēniem.
* 1988. gadā nodibināta Starptautiskā “Award” asociācija, bet programmas autortiesības joprojām pieder Edinburgas hercoga starptautiskajam “Award” fondam.
* “Award” pieejams vairāk nekā 130 pasaules valstīs un teritorijās. Lai valsts piedalītos programmā, ir jābūt atbilstošai organizācijai, kas sadarbojas ar “Award” un spēj izpildīt tās prasības. Vai programma attiecīgajā valstī tiek īstenota atbilstoši prasībām, regulāri pārbauda.
* Latvijā “Award” programmu 2006. gadā sāka īstenot Valsts izglītības satura centrs.
* 2009. gadā par “Award” nacionālo patronesi kļuva eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
