Ielūkoties skaņas iekšpusē. Saruna ar komponisti Annu Fišeri 1
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā “Gada uzvedums” Lielajai mūzikas balvai nominēta opera “Vēsā”, kas Valmieras mākslas telpā “Kurtuve” bija skatāma Valmieras vasaras teātra festivālā. Kamēr spodrinās ideja par neparastās operas atjaunojumu Rīgā, uz sarunu par skaniskās pasaules pētījumiem, kā arī mūsu laikmeta skaņu aicināju tās komponisti Annu Fišeri. Savu mūziku viņa salīdzina ar skaņu mikroķirurģiju, kurā par operāciju zāli reizēm kļūst pati daba.
Eksperimentālā opera “Vēsā” tapusi pēc mākslinieces Katrīnas Neiburgas idejas un veidota viņas radītā telpā, tā ir audiovizuāls ceļojums pie savrupas mednieku kopienas aiz polārā loka. Klāva Meļļa režijā un Kristīnes Brīniņas kustību partitūrā veidotā opera vēsta par arktiskiem mūžiem, mežonīgiem apgabaliem, liegu atteikšanos un gaidām, kas sēž vēderā un negrib atlaisties. Opera “Vēsā” jau ieguvusi “Spēlmaņu nakts” žūrijas specbalvu. Komponistei Annai Fišerei šī ir jau otrā opera un arī otrā nominācija Lielajai mūzikas balvai. Līdzās operai “Vēsā” Lielajai mūzikas balvai kategorijā “Gada uzvedums” nominēts arī Alfrēda Kalniņa operas “Baņuta” iestudējums Tallinas ielas kvartālā Jēkaba Nīmaņa muzikālajā vadībā un Jāņa Kalniņa operas “Hamlets” iestudējums Latvijas Nacionālajā operā. Balvu pasniegšanas ceremonija notiks 7. martā.
Pirms septiņiem gadiem tikāmies brīdī, kad izlēmi radikāli mainīt dzīves ceļu un lēkt nezināmajā jeb no diplomētas juristes kļūt par profesionālu komponisti. Nu tavus darbus atskaņo koncertzālēs Latvijā un aiz tās robežām, teātra izrādēs, operās, izvirza balvām. Vai toreiz biji iecerējusi tādus panākumus?
A. Fišere: Protams, toreiz nemaz nedomāju ne par balvām, ne starptautiskiem atskaņojumiem, tajā brīdī man bija pilnīgi cits mērķis. Vēlējos darīt to, kas man rada prieku, tāpēc tam veltīju visu savu laiku. Bija vēlme izpaust sevi un dalīties ar to, kas ir manā fantāzijā, un joprojām esmu ceļā, to darot. Protams, atzinības palīdz lielākai pārliecībai par sevi, tomēr tās nav mērķis. Ja, skaņdarbu radot, sāc domāt par atzinību, tad tur nekas nesanāk – ir tikai milzīga spriedze. Šobrīd man ir ļoti daudz darbu, mazāku un lielāku, ko vēl gribu īstenot.
Par tavu rokrakstu ir kļuvusi avangarda mūzika un skaņu pasaules pētījumi, ļoti daudz ietekmējoties tieši dabā – piemēram, “Koku operā” pēti meža neredzamo dzīvi, izrādē liekot mūziķiem rāpties uz platformām kokos Somijas senajos mežos, bet operā “Vēsā” iedziļinies ziemeļu tumsā.
Man ir svarīgi būt dabas ieskautai – arī ikdienā. Svarīgi, lai blakus ir mežs. Pilsētā dzīvot ir grūti, jo tur ir liels skaļums, turklāt akustiskais piesārņojums kļūst arvien lielāks. Dabā var atrast ārkārtīgi daudz. Sākot ar dažādām dabas skaņām līdz mitoloģijai, kvantu fizikai un matemātikai. Mežs man var būt gan miera templis, gan arī kaut kas baiss un nesaprotams. Tas viss iedvesmo. Man patīk ielūkoties skaņas iekšpusē. Domāju, tas ir saistīts ar maniem vecākiem, kuri ir ķirurgi. Bērnībā daudz laika pavadīju līdzās viņiem slimnīcā. Man patīk pret skaņu izturēties ķirurģiski. Tāpēc, radot mūziku, daudz strādāju ar mūziķiem individuāli – mēs eksperimentējam un meklējam dažādas instrumentu iespējas. Skatāmies uz skaņu ļoti dažādos veidos – ielūkojoties gan skaņās, gan trokšņos, kam tomēr blakus var būt izteikta melodija.
Pastāsti, kā atnāca opera “Vēsā” – stāsts par polāro nakti un vientulīgiem medniekiem galējos ziemeļos, radīts kopā ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu Valmieras vasaras teātra festivālam!
Iniciatīva uzvest tieši šo stāstu nāca no Katrīnas Neiburgas, iedvesmojoties no Jerna Rīla grenlandiešu stāstiem “Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti”. Kad Katrīna mani uzaicināja radīt mūziku, sākumā bija doma, ka tā būs teātra izrāde. Domājot par to, parādījās ideja, ka tā varētu būt opera. Mani ļoti interesē tieši operas žanrs, jo tas ir ārkārtīgi daudzšķautņains. Nolēmām, ka šī būs opera, kurā būs dzīvi izpildītāji, nevis sagatavoti audioieraksti, kā tas nereti ir teātra izrādēs. Stāsts ir par medniekiem, tādēļ gribēju, lai mūzika ir nepieradināta un netverama – pirmatnīga. Ienāca prātā, ka gribētos izmantot ragu arfu, ko spēlēja vienmēr iedvesmojošais čellists Ēriks Kiršfelds un ko speciāli operai izgatavoja Maksims Šenteļevs. Tad iedomājos, ka gribētu arī kaulu marimbu, un tāda arī tapa – garš, no dzīvnieku kauliem veidots instruments. Mani vispār interesē perkusīvi instrumenti, jo man tie asociējas ar pirmatnību, piemēram, pirmajā “Koku operā” bija vairāk nekā 30 dažādu perkusiju, un arī “Vēsajā” man bija svarīgi, ka ir divi sitaminstrumentālisti – izcilie Guntars Freibergs un Juris Āzers.
Nevaru iedomāties, kā izskatās nošu raksti tik neparastiem instrumentiem, skaņām…
“Koku operā” rakstīju klasisku notāciju, bet biju pierakstījusi mūziķiem arī papildu norādes, piemēram, “as if mosquito” (“kā ods”). Tad, piemēram, vijolnieks uzreiz var iedarbināt papildu iztēli un šo prasīto fragmentu nospēlēt atbilstoši. Notīs biju iezīmējusi arī dažādus meža dzīvniekus – man patīk tā darīt, jo tas mūziķiem ne tikai veicina iztēli, bet arī ievieš zināmu humoru un vieglumu. Savukārt operā “Vēsā” strādājām ļoti dažādi. Bija iepriekš sagatavotas norādes, piemēram, biju iedvesmojusies no inuītu dziedājumiem, jo mūsu stāsts norisinās šajā reģionā, Latvijas Radio kora dziedātājiem bija jālieto ļoti dažādi elpas veidi. Ne visu pierakstīju sīkā rakstā, jo vēlējos mūziķu tiešu klātesamību, un šobrīd uzskatu, ka opera ir mans un mūziķu kopdarbs.
Kāda tu esi kā klausītāja?
To daru selektīvi – tiklīdz sāku domāt par jaunu darbu, protams, pievēršu uzmanību lietām, kas mani varētu uzrunāt tā sakarā. Šobrīd pētu akustisko ekoloģiju, tāpēc īpaši pievēršu uzmanību pilsētas skaņām. Man ir jādomā, cik ļoti skaņas ainava ir mainījusies pēdējo piecdesmit gadu laikā. Man patīk fantazēt un domāt par izzūdošajām skaņām – kalēja kalšanu, veco tramvaju zvaniem.
Ja būtu jāparāda mūsu laika Latvija, kādus komponentus tu izmantotu?
Es noteikti izvēlētos balsi. Gan caur Dziesmu svētkiem, gan senlaiku dziesmām latviešu folklorā balss joprojām ir ļoti spēcīgs elements un instruments. Latvijas skaņu ainavā es iekļautu arī kaijas, jo esam tuvu jūrai. Neiztiktu bez skaļajiem pilsētas trokšņiem. Un vēl es gribētu iekļaut kādu stūri ap Mūzikas akadēmiju, kur, īpaši vasarā, kad logi ir vaļā, no katra loga skan vai nu instrumenti, vai balsis. Tas šķiet ļoti iedvesmojoši.
Tu esi rakstījusi mūziku Mūzikas akadēmijas korim, “Īsu brīdi” esot viens no retajiem melodiskajiem skaņdarbiem tavā daiļradē.
Iedvesmojos no Vizmas Belševicas dzejoļa “Īsu brīdi” – kad to lasīju, man galvā skanēja konkrēta melodija. Nevēlējos to ignorēt. Atceros, ka pēc “Īsu brīdi” noklausīšanās daži kolēģi teica – negaidīti melodisks skaņdarbs, un man patīk šī “negaidīti” nots (smejas). Reizē jāatzīst, melodija tiešām nav pirmais, kas nāk prātā, kad domāju par savu mūziku. Pieņemu, ka katrs mūziku dzird un uztver atšķirīgi. Komponējot man ir svarīgi darīt to, ko es gribu. Ja dzirdu melodiju, tad skaņdarbs būs melodisks, bet, ja dzirdu atsevišķas skaņas un trokšņus, tad man gribas izteikties tādā veidā. Nevēlos, lai mani ierobežo ekspektācijas.
Mūzika kā viens no elementiem kopējā ainā, nevis pirmā plāna lomā… Tu visai aktīvi komponē teātra izrādēm – Nacionālajā teātrī “Sapnis vasaras naktī”, “Alise Brīnumzemē”, Jaunajā Rīgas teātrī – “Zalkša līgava”, ekspedīcija “Jāzeps”. Kas tevi saista tajā?
Ar katru režisoru ir citādi – viens vēlas, lai mūzika ir fons, bet ir tādi, kuri vēlas, lai mūzika ir viens no aktieriem, un tas mani ļoti interesē. Tomēr man ir svarīgi nedominēt, bet iekļauties. Vēl viena būtiska lieta – tas dod iespēju strādāt komandā, kas man ļoti patīk. Komponēšanas process tomēr ir diezgan vientuļš – reti satieku cilvēkus, īpaši pēc pandēmijas. Kad pandēmijā rakstīju “Īsu brīdi”, ļoti asi izjutu, kā ir tad, kad notis paliek uz papīra – nebija neviena, kas izdziedātu. Protams, komandā saslēgumi var izrādīties mainīgi veiksmīgi.
Kādā saslēgumā esi tagad? Zinu, ka top skaņdarbs Latvijas Radio korim.
Jā, gatavojos koncertam vasarā – vairāki komponisti tam rada mūziku par dažādām planētām. Man tikusi Zeme, par ko ļoti priecājos. Zeme ir tik skaista, tajā ir tik dažāda materialitāte – ūdens, akmeņi, tuksneši, meži. Protams, šajā daudzveidībā ir jāatrod fokuss. Mani joprojām interesē mitoloģija, tāpēc kombinēju savas personiskās izjūtas par Zemi un to, kā izjūtu dabu, atrašanos šeit, uz šīs planētas. Savukārt rudenī būs skaņdarbs mūziķu trio – pianistam Reinim Zariņam, flautistei Ilonai Meijai un čellistei Kristīnei Blaumanei. Pirmoreiz mūžā rakstīšu klavierēm, jo līdz šim esmu baidījusies no to tiešā skanējuma. Balss var izdarīt dažādas lietas – dziedāt gan virstoņus, gan atdarināt jocīgus putnus vai dažādu kultūru etnodziedājumus, toties klavierēs jārēķinās ar skaidru nošu gammu.
Esmu dzirdējusi dziedam arī tevi pašu. Kopā ar Dāvi Eņģeli izdziedājāt krievu romances. Šobrīd gan pret krievu mūziku, kultūru mākslas pasaulē mēdz izturēties atturīgi. Kā to redzi tu?
Toreiz impulsu dziedāt šīs romances deva Vladislava Nastavševa izrāde “Peldošie, ceļojošie” – mani ļoti iedvesmoja tur atainotais sudraba laikmets. Vēl viens impulss nāca no tā, ka mana mamma ir dzimusi Sibīrijā, jo oma bija izsūtījumā, un tur šādas dziesmas dziedātas diezgan daudz. Šobrīd dziļi atbalstu ukraiņu tautu, bet neatbalstu radikālismu. Esmu pret agresīvu vēršanos pret kultūru, piemēram, Šostakoviču vai Bulgakova “Suņa sirdi”, kas tieši šobrīd ir ļoti aktuāla. Krievu romances gan šobrīd noteikti nevēlos dziedāt, jo es to tā nesajūtu. Gribētu dziedāt ukraiņu dziesmas, lai atbalstītu ukraiņus, un to arī darīšu.
Operu “Vēsā” varēja noskatīties Valmieras vasaras teātra festivāla skatītāji. Būtu žēl, ja citu iespēju vairs nebūtu.
Gribam operu atjaunot Rīgā, un šobrīd par to tiek aktīvi domāts.
