Vakarus un pēcpusdienas izmantojām atpūtai un Pukonas apskatei. Turpat ir Viljarrikas ezers ar pludmali un lieliskām iespējām peldēties. No pludmales tāpat kā no visiem citiem skatu punktiem var redzēt sniegoto Viljarrikas vulkānu, kurš kā balts konuss izceļas uz zaļās un vasarīgās dabas ainavas fona. Vēl grūti noticēt, ka esmu iekarojusi tā virsotni. Ezera pludmales smiltis ir melnas vulkānisko iežu dēļ, kurus vulkāns dusmu dienās izmetis no savas mutes. 0
Nākamās dienas izaicinājums bija viens no valsts vecākajiem nacionālajiem dabas parkiem Huerquehue Čīles dienvidos aptuveni 30 km attālumā no Pukonas. Tas iespaido ar dabas mežonīgumu un mūžsenumu. Parks atrodas dažādos augstumos virs jūras līmeņa (720 – 2000 m) un tam raksturīga floras un faunas daudzveidība. Parku caurvij ezerdīķi ar ūdenskritumiem, un starp milzu kokiem paveras skaisti dabasskati uz ūdens plašumiem un
vulkānu. Arī uz dabas parku jādodas ar atbilstošiem apaviem, jo atkarībā no gadalaika takas mēdz būt arī mitras un slidenas. Kāpjot augstāk, daudzviet jāsastopas ar sniegu un ledu, tāpēc ļoti ieteicams nenovirzīties no tūristiem speciāli norādītajiem maršrutiem un doties ceļā ar nūjām, jo tās būs labs palīgs uz slīdīgajām un slīpajām meža takām.
Līdz parkam no Pukonas nokļuvām ar satiksmes autobusu. Pirms došanās parka teritorijā labu gabalu maršējām pa lauku ceļu, kura malās redzama daža laba lauku sēta. Nebijām ieturējuši brokastis, bet, par laimi, pie kādas lauku mājas darbojās maza bodīte, kurā pārdeva kafiju un ogu pīrāgu. Tik gardu melleņu pīrāgu nekad iepriekš nebiju ēdusi, un milzīgā kafijas krūze ar īstu kafiju un pienu iedarbojās kā enerģijas trieciendeva pirms garā pārgājiena. Jā, daba Čīles dienvidos ir krasi atšķirīga no valsts ziemeļu daļas, kurā atrodas ievērojamais Atakamas tuksnesis, viens no sausākajiem tuksnešiem uz zemeslodes. Dienvidos līst lietus, acis priecē zaļi meži un veģetācijā ir atpazīstamas augu sugas, raksturīgas arī Latvijas klimatam. Viss saglabājies neskarts, bez acīm redzamas cilvēku iejaukšanās. Kritušos kokus klāj dažādu veidu sūnas. Vērojama dažādu vīteņaugu, paparžu un efeju bagātība. Jutos kā zaļā elfu mūžamežā, šķiet, ka pasaku rūķi un laumas te mājvietu atradušas vai katrā izrepējuša koka dobumā. Vieni no Čīles dienvidu daļā biežāk sastopamajiem kokiem ir araukārijas – mūžzaļi, simtgadīgi skujkoki, kuru lapotnes atgādina lietussargu. To stumbri ir spēcīgi, taisni un ļoti gari. Līkločojām pa takām, līdz nonācām pie akmeņainām upītēm ar stāviem ūdenskritumiem. Jo augstāk kāpām, jo slidenākas un stāvākas kļuva takas. Drīz vien nonācām sniegotā apvidū, pie plaša un zila ezera meža ielokā. Te arī atpūta un tēja no līdzpaņemtā termosa. Augstāk vairs nebija kur kāpt, jo dziļās sniega segas dēļ takas uz laiku slēgtas. Devāmies lejup. Pēc mitrā, lietus piemirkušā sūnu mūža meža tā vien gribējās izsildīt kaulus karstos termālajos ūdeņos. Reģionā atrodas vairāki termālo avotu baseini, taču mūsu izvēlētie Lospozones avoti šķita dabai vistuvākie, veidoti klintīs, zem klajām debesīm, netālu no garām plūstošās Liukuras upes. Te var sildīties septiņos baseinos, kuru ūdens temperatūra variē no 18 līdz 42 grādiem. Apmeklētājiem termālie baseini ir atvērti pat līdz trijiem naktī.
Atceroties elpu aizraujošo šļūcienu no sniegotās vulkāna virsotnes un lēni kūpošos toksiskos garaiņus, domāju, ka diezin vai tuvākā laikā radīsies vēlme uzlīst kādā no šķietami aizmigušajiem Čīles ugunsvēmējiem. Jo tieši šogad, tikai ar mēneša starplaiku pamodās divi guļošie monstri, kuri bija klusējuši pusgadsimtu: pēc Viljarrikas vulkāna izvirduma 22. aprīlī sāka darboties Kalbuko vulkāns, kurš, iespējams, radīja vēl lielākus postījumus. Vulkāniskie pelni un ieži iznīcināja tuvējās apkārtnes mājas un laukus, noklājot tos ar pamatīgi biezu sanesumu kārtu. Cieta arī plašas teritorijas Argentīnā, vēja nestajiem pelniem nokļūstot kaimiņvalsts teritorijā.
