Rolands Repša: Sociālie tīkli sarežģītas lietas nonivelē līdz vidējā “duraka” līmenim 4
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vispirms “cēzars” Tramps sarīkoja 6. janvāra šovu Vašingtonā. Pēc tam krievu disidents Navaļnijs izsauca uguni uz sevi un ieradās Maskavā, kur tika paredzami arestēts.
Sekoja 23. janvāra un 31. janvāra protesti daudzu Krievijas pilsētu ielās un starptautiskās sabiedrības nosodījums par viņa aizturēšanu. Lai cik svētas būtu tautas tiesības paust savu viedokli un protestēt, godīgi atzīšos – pret abiem šiem notikumiem izturos vēsi. Paskaidrošu, kāpēc.
Kas pēc būtības bija abi šie masveida protesti? Sociālo tīklu mobilizēta pūļa emociju izvirdums bez jebkāda konstruktīva turpinājuma. Jebkura lieta pasaulē ir abpusēji griezīgs zobens.
Sociālie tīkli nodrošina fenomenālu domu un informācijas apmaiņu globālā mērogā.
Bet vienlaikus tie diemžēl kompleksas sarežģītas lietas (kā, piemēram, politiku) nonivelē līdz vidējā “duraka” līmenim, kad nekāda dziļa analīze, argumentu cīņa un konstruktīvu risinājumu meklēšana vairs nav iespējama un dominē tikai bara emocijas.
Sāksim ar Trampu, kurš pierādīja, ka ir nevis ASV prezidents, bet huligānisks puišelis. Sēžot Baltajā namā pie televizora, kādu brīdi izgaršoja uzbrukumu Kapitolijam, bet, kad lieta aizgāja par tālu, novēloti sāka aicināt pūli attapties.
Nemaz nerunājot par to, ka Trampam pēc četriem gadiem Vašingtonas politiskajā ķēķī tomēr vajadzēja ienākt prātā, kādas sekas tas var nodarīt viņam pašam tīri personiski (impīčments un, iespējams, arī cietums).
Savukārt viņa uzkūdītais pūlis nu nemaz nebija spējīgs saprast, ka grauj savas valsts konstitucionālos pamatus un ka starp izdzenātajiem kongresmeņiem puse ir republikāņi – tātad viņu dievinātā prezidenta biedri.
Tagad lecam pāri “peļķei” uz Maskavu. Kā interpretēt 23. un 31. janvāra mītiņus tur un citās Krievijas vietās? Mītiņotāji pamatā bija jaunieši studentu vecumā – tātad sociālo tīklu publika.
Visu cieņu Navaļnijam, kuru apbrīnoju par drosmi un uzdrīkstēšanos stāvēt pretī korumpētai sistēmai, tomēr politiski tas ir ceļš, kas neved nekur. Navaļnijs ir talantīgs bezbailīgs profesionāls disidents un tāds arī vienmēr paliks, lai kā mainītos Krievijas vara.
Ar interesi vērosim, vai tā dēvētie Krievijas demokrāti savā starpā ierasti nesakausies, dalot vienmandāta vēlēšanu apgabalus uz septembrī paredzētajām Valsts domes vēlēšanām. Tas būtu minimums, ko no viņiem noteikti vajadzētu prasīt.
Agri vai vēlu Krievijas elitei nāksies izlemt, pa kuru ceļu iet – turpināt konfrontāciju ar Rietumiem un lolot idiotiskās ilūzijas par partnerību ar Ķīnu vai tomēr atgriezties Eiropas civilizācijas ietvarā. Un tas būs ļoti sarežģīts, pat mokošs vērtību pārvērtēšanas process, kurā Trampa un Navaļnija ielu cīņu metodes īsti neder.
Mēs jau redzējām no Baltkrievijas piemēra, kas bija nesalīdzināmi augstāks sabiedrības pilsoniskās un morālās cīņas paraugs, kas notiek, ja labu nodomu vadītai kustībai pietrūkst konstruktīva organizatoriskā un intelektuālā spēka, kas ietu tālāk par protesta emociju izpausmēm.
