Ielīgojam limuzīna un Mirttantes “Saknītēs” 7
Šogad filmai “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kas jau daļēji folklorizējusies un ir katru Līgo svētku neatņemama sastāvdaļa televīzijas programmā, aprit 35 gadi. Kas tagad notiek Raiskuma pagasta “Saknītēs” – mājās, kur tapa filma? Patiesībā šo māju nosaukums ir “Biekas”, un nolemjam tur paviesoties. Saimniece Maija Vegnere mūs arī laipni ielūdza. Bet pirms tam vēl nolēmām pārliecināties, vai latvieša dvēseli un dabu, šo filmu skatoties, saprot arī citas tautas pārstāvji. Turklāt dalīts prieks – dubults prieks, tāpēc šo skaisto vietu parādīt un par filmu parunāt vedām tepat, Raiskumā, dzīvojošo un strādājošo ķīnieti Tao Ma. Tā nu raibā pulkā ielīgojām “Bieku” pagalmā, un liels bija mūsu pārsteigums, ieraugot Jāni Streiču, režisoru, nemirstīgās filmas radītāju! Bija tā.
Trīs gaiļi ārā un trīs kūtī dziedāja, mežā dzeguze kūkoja kā negudra, strazdi vīteroja un pļavas ziedēja, kad nāca Jānis Streičs no kalna lejā uz “Biekām” jeb “Saknītēm” (filmā). Jānīt’s nāca nevis pār gadskārtu, bet pāri veseliem 35 gadiem filmas vietu apraudzīt. Pat “Limuzīna Jāņu nakts krāsās” 25 gadu jubilejā tūkstošu svinētāju pulkā bijis gan šeit, tomēr sētā nav ienācis. Un nu viņš ir te, piepildot visu apkārtni, kā toreiz filmējot ar savām dzirkstošajām idejām, tā tagad ar atmiņām – mājas paksi noglauda un katru ēku un koku acīm apmīļo. Un saimniece Maija Vegnere neatpaliek, zina visus filmas tekstus no galvas un kur katrs kadrs filmēts. “Šķūnim bijām uzlikuši jaunu lubiņu jumtu. Filmas mākslinieki vietām plēsa lubiņas vaļā, lika sūnas pa starpām un sarūsējušus bleķus, lai jumts izskatītos vecs. Kūtiņa tāda pati, tikai durvis tagad ir nomainītas. Bet redeles vecās, re, kur stāv. Stallis, kur iekšā bija Uģa (Gundara Āboliņa) “barčiks”, arī tāds pats. Te bija “iestādīts” nokaltušais koks, ko Viktors (Boļeslavs Ružs) zāģēja. Aiz suņa būdas bija dzeltenā mazmājiņa. To pēc filmēšanas kā suvenīru paņēma kolhoza priekšnieks,” Maija smej. Izrādās, stāvajā kalnā, kur Ēriks (Uldis Dumpis) nesa Lāsmiņu (Diānu Zandi), Maijas kaimiņš astoņdesmitgadīgais Mārtiņš ar ķerru sienu augšā stūmis pa visu karstumu, pusdienlaikā.
Nonākam pie slavenās vietas, kur Dumpis laimīgs lēca pāri vagām. “Man radās tā doma un rādīju Uldim, kā viņš te iznāks un lēks pāri tām dobēm. Operators Harijs Kukels pukojās: tik banāls, tik riebīgs kadrs – viņš te plivināsies kā tāds tauriņš! Arī grupai nepatika mana iecere. Bet, redziet, tagad skatītāji par to smejas un priecājas,” stāsta režisors Streičs un turpina rādīt, ka tajā dārzā kartupeļu rakšanas skatā viņa meita Viktorija (tagad Kauņas muzikālā teātra aktrise) spēra pirmos solīšus, un tie ir iemūžināti. “Un te, lūk, bija Mirttantes aiziešana pa rudens lapām pāri kalniņam…”
Visa filma vienā sētā. Tā bieži nenotiek. Kā tad atrada šīs mājas? Maija stāsta, ka reiz rudenī vēlā vakarā netālu no mājām piebraucis mikroautobuss “Latvija”. Izkāpuši Rīgas kinostudijas darbinieki un teikuši, ka visu Latviju izbraukājuši, filmai vietu meklēdami, un nu šīs mājas iepatikušās. “Pēc divām nedēļām atbrauca pats Streičs un lūdza mūsu piekrišanu. Mēs, protams, piekritām. Es tolaik Ogres trikotāžas kombinātā strādāju. Man bija trīsdesmit gadu, brālim Jānim – divpadsmit. Viņš filmā redzams kartupeļu rakšanas skatā. Mans patēvs arī ir vienā kadrā, kur brauc ar zirgu, un mamma nofilmēta pie klāta galda starp Bikšu Frīdi un Viktoru. Aktrise Lilita Bērziņa katru rītu pirms filmēšanas apvaicājās, kā mammai ar veselību. Aktrisei kostīmu mākslinieki iedeva mammas veco halātu un citas drēbes, kas bija krietni valkātas. Manas mammas meitas uzvārds ir Āboliņš, Gundaram Āboliņam it kā attāli radi. “Biekas” ir dzimtas mājas, reiz tās nodega, tad uzcēla pa jaunu. Un tur pie bērziem kalnā bija Raiskuma pirmā pamatskola ar riju zem viena jumta. Togad, kad filmēja, no jūlija līdz novembrim, te apgrozījās trīssimt cilvēku – aktieri, visa filmēšanas grupa, ciema ļaudis, kas nāca skatīties. Lietus laikā melnu zemi nomīdīja. Tad no Cepurkalna ņēmām velēnas un likām te, lai būtu zaļa zāle,” atceras Maija.
Bet kā filmēšana ietekmējusi māju un saimnieces dzīvi? Uzreiz pēc filmēšanas “Biekas” aplūkot bija atbraucis aktieris Gunārs Cilinskis, vēl daži aktieri. Uldim Dumpim te tā iepaticies, ka sācis pie Raiskuma ezera vasarās dzīvot. Filmas 25 gadu ballē “Biekās” ciemojušies 12 tūkstoši cilvēku. Šopavasar bijuši talcinieki. “Kad talku izziņoja radio un internetā, nobijos. Izvārīju piecdesmit litrus zupas, bet atbrauca tikai piecpadsmit talcinieku. Nu, nekas, labāk lai paliek pāri nekā pietrūkst. Reizēm iebrauc kāzinieki un lūdz, lai uztaisu pārsteigumu. Sasēju viņiem rožu sieru un magoņu sieru,” stāsta Maija un lūdz mūs pie galda. Ja Mārtiņš Rītiņš zinātu, cik garšīgs ir Maijas jāņusiers – nav nekā labāka par to!
Gardo sieru ar profesionāļa garšu mūsu ciemošanās laikā novērtēja arī šefpavārs un viesu nama “Zaķīši” īpašnieks Tao Ma. Rīgā viņam pieder ķīniešu restorāns “Pekinas pīle”, un nu jau trīs gadus kopā ar sievu Sandu Poli-Ma un bērniem viņš dzīvo Raiskumā. Filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ir ne tikai redzējuši, katros Jāņos Sanda filmu uzliek līgošanas fonā. “Eta moja mašina!” smiedamies Mirttantes tekstu citē Tao Ma. Viņam ļoti patikusi vecā aktrise. Stāstu, ka Mirttante bija Lilitas Bērziņas pēdējā kinoloma. “Vai viņas bērni un mazbērni atbrauc šurp, uz šo vietu, kur viņa pēdējoreiz filmējās?” viņš jautā.
Jau divdesmit gadus Tao Ma dzīvo Latvijā, skaidra lieta, ka svin Jāņus – ar alu, sieru, šašliku, dziesmām un Raiskuma zaļumballē ar sievu Sandu griež pāris danču. Vai arī Ķīnā svin līdzīgus svētkus? “Kā jūs te sauli godināt, mēs – mēnesi. Septembra beigās svinam Rudens vidu. Tie ir ģimenes svētki, visi sanāk kopā, apsēžas ārā un skatās uz mēnesi,” stāsta Tao Ma, kas dzīvojis Pekinā, kur 15 miljoni iedzīvotāju. Kā patīk Latvija?
“Ļoti patīk, tāpēc te dzīvoju jau pusi savas dzīves un ar prieku dzīvotu visu mūžu. Te ir viss, ko mums vajag – tīra daba, lai bērni būtu veseli un laimīgi. Labākas vietas, kā šeit, nav. Nopietni. Latvijas daba nav samaitāta, nav lielas rūpniecības. Jā, vienā ziņā tas ir slikti – cilvēkiem nav darba, toties ir tīra vide. Pilsētās viss ir mākslīgs. Darbam, biznesam tas nekaitē, bet dzīvot – vienīgi pie dabas. Arī cilvēki ir brīnišķīgi,” atzīst Tao Ma. Bet, ja te kaut kas mainās, ja ieplūst daudz imigrantu, jautāju. “Tad mēs brauksim prom,” saka Tao. Vēlos zināt viņa kā milzīgas tautas dēla domas – vai tik maza tauta kā latvieši varēs izdzīvot, vai nepazaudēsim savu identitāti? “Tas nav iespējams. Jūs taču izturējāt 700 gadus vācu verdzības, tad cara laikus un padomju varu. Un viss ir pagājis, bet jūs, latvieši, esat,” spriež Tao un piebilst, ka arī viņa bērni ir latvieši un iet latviešu skolā. “Marko, vai tu esi latvietis?” Sanda jautā dēlam. “Nē, ķīnietis,” tā šodien jūtas Marko. Bet Tao stāsta meitai Jasmīnai, kāpēc saimniece mājas durvis appušķojusi ar ozolzariem. Uztaisām skaistu kopīgu foto. Un dzeguze kūko filmai vēl daudzus gadus.
