Franks Gordons: Ielenktības sindroms kā agresijas motīvs 17
Vācija atrodas ienaidnieku aplenkumā – ar šo argumentu ķeizars Vilhelms II pamatoja agresīvo politiku, kas noveda pie Pirmā pasaules kara. Ar tādu pašu žēlabaino argumentu – Vācija ienaidnieku aplenkta – Hitlers pamatoja gan Austrijas pievienošanu, gan Čehijas okupāciju, iebrukumu Polijā un karagājienu pēc “dzīves telpas austrumos”. PSRS kapitālistisko valstu ielenkumā – šīs žēlabas bija iegansts Kominternei “steidzināt pasaules revolūciju”. Un tagad Putina režīms gaužas par “Krieviju naidnieku ielenkumā”, lai attaisnotu arvien agresīvāko izturēšanos pasaules arēnā, vēršoties pret ASV un Rietumiem kopumā.
Raksturīgas ir žēlabas, ar kurām portālā “Žurnalistskaja pravda” nāk klajā publicists un politologs Jevgeņijs Bens, žurnāla “Informprostranstvo” galvenais redaktors. Viņš baidās, ka “naidnieks” prasīšot ne tikai sasaukt starptautisku tribunālu Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanas lietā, bet arī atņemt Krievijai veto tiesības ANO Drošības padomē, izslēgt Krieviju no Interpola struktūras u. tml. Jevgeņijs Bens pārsteigts: kā Londonas augstākajā tiesā tagad, pēc deviņiem gadiem, kāds uzdrošinājies atgādināt aizdomas par Putina iespējamo līdzdalību Ļitviņenko noindēšanā?
Antikrieviskums tagad, jūlija un augusta svelmē, ārkārtīgi pārkarsēts, sūdzas J. Bens. Viņaprāt, “ASV un Rietumu valdošie spēki” devušies uzbrukumā pret “krievu pasauli”, kuras pamatā ir “unikālā valoda un kultūra, kas saistīta ar šīs valodas kodu”. Putinisma impērisko ambīciju apjoms te uzskatāmi raksturots…
Nu jau gandrīz pusotra gada garumā, noslēgumā nopūšas Bens, “Putins un Krievijas vara ar neiedomājamām pūlēm visapkārt aizsargājas pret ASV un Rietumeiropas valdošo aprindu uzbrukumiem, kas kļūst arvien spēcīgāki. Un mums nav citas izejas – vienīgi vajag noturēties”. Viņš sauc palīgā “visus, kas sevi uzskata par Krievu pasaules daļu – neatkarīgi no tautības un ticības”.
Vēl krietni niknāks ir Krievijas Federācijas Valsts domes priekšsēdis Sergejs Nariškins – viens no Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem: Kremļa oficiozā – laikrakstā “Rossijskaja gazeta” – viņš bažīgi konstatē, ka augusts no laika gala esot “provokāciju mēnesis”, un atgādina, ka tas bija augustā, kad pirms 70 gadiem ASV nosvieda atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki. Un kad pirms septiņiem gadiem toreizējais Gruzijas prezidents Saakašvili izprovocējis bruņotu pretstāvi Dienvidosetijā. Tagad ASV šai augusta mēnesī mēģinot pat ANO Drošības padomi padarīt par arēnu savai propagandai, kura jau tagad pārkāpusi visas iedomājamās robežas.
Augusts vēl tikai sākas, drūmi prāto Nariškins, “bet paši pirmie šī mēneša notikumi jau ož pēc dziļa politiska rudens (..). Esmu pārliecināts, ka mēs nepakļausimies arī šīm provokācijām. Un kas attiecas uz starptautisku tribunālu, tad tāds kādreiz (!) notiks pavisam cita iemesla dēļ, nekā vēlas tā tagadējie pasūtītāji. Un kādreiz patiešām objektīva un profesionāla tiesa ņems vērā visus faktus, par kuriem es šodien rakstīju. Būs tāds tribunāls un nevis kāds cits. Un mēs ar jums to piedzīvosim.”
Svīst augusta svelmē Nariškins. Un vārds “tribunāls” biedē viņu un viņa saimnieku. Ne jau amerikāņus…
