Viens pārsmaržojies, otrs smirdīgs, trešais alkoholiķis. Vai iespējams iemīlēties arī vecumā pēc 50? 20
Lielākā motivācija laikam ir vientulība. Tā sajūta nepārņem katru dienu, bet, kad uznāk, tad ir nedaudz bēdīgi.
Tas, ka tev blakus nav cilvēka, ar kuru parunāt, – tā par vēlmi iepazīties stāsta 67 gadus vecā Sarmīte no Valmieras.
Viņa jau desmit gadus ir šķīrusies no sava pirmā un vienīgā vīra. Šķiršanās iemesls – bērni pieauga un izrādījās, ka tas bija vienīgais, kas pāri vienoja. Vīram esot kļuvis garlaicīgi. Un šobrīd viņš jau ir jaunās attiecībās.
Sarmītes sociālā dzīve nav pārāk aktīva. Viņa sevi raksturo kā diezgan kautrīgu cilvēku, kurš nav piemērots jaunām, nebijušām aktivitātēm, tāpēc senioru pasākumus ārpus mājas viņa nemeklē – iepazīties kundze cenšas interneta vidē: “Diemžēl nesekmīgi. Meita mani ir reģistrējusi portālā “oho.lv” un “otrapuse.lv”. Kaut kā neveicas.
Var jau būt tāpēc, ka es nedaudz baidos no tā, kas mani sagaida otrā pusē.
Svešs cilvēks – sazin, kas viņam padomā. Līdz šim esmu tikai sarakstījusies ar pāris kungiem, un nav radusies pārliecība, ka viņi man ir piemēroti. Bet es nepadošos. Ļoti gribētos cilvēku, ar kuru vienkārši pabūt kopā. Pat ne dzīvot kopā – pietiktu atpūsties, paceļot, aprunāties.”
Iepazīšanās portāli – murgs vai sapnis?
Saprotams, ka ne visi, kuri meklē attiecības, tās atrod iepazīšanās portālos, un reizēm pat ar ļoti lielu apņēmību mēģinājumi ir nesekmīgi. Lieni (vārds mainīts) pavisam noteikti var dēvēt par iepazīšanās portālu eksperti. Mūsu sarunā viņa sauc tādus portālu nosaukumus, kurus es dzirdu pirmo reizi. “Twoo”. “Badoo”. “Oho”. Daudzi un dažādi, taču neviens no tiem nav nesis to īsto otro pusi.
Liene saka – ir daudzi šķēršļi, kas neļauj tikt pie dzīves drauga: “Izvēles iespējas jau ir, bet nekā jēdzīga.
Desmit gadus it kā meklēju otro pusi, bet tagad gan esmu sapratusi, ka labāk un vienkāršāk ir vienai. Viens uz tikšanos atnāk ar smirdīgām drēbēm, otrs šausmīgi pārsmaržojies, trešais ar nagu sēnīti, ceturtais alkoholiķis. Daudzi ir tik ļoti lielīgi un bravurīgi – lielās ar savām algām, bet skatījums uz dzīvi ir tukšs.
Tad vēl tas kontingents, kuri slikti izsakās par savām bijušajām sievām un draudzenēm, apmelo un nomelno.
Ir arī tādi, kuri šķiroties visu atstājuši sievai un bērniem un tagad acīmredzami meklē kur palikt – nu nav mana māja nekāda vientuļo vīriešu patversme.” Liene brīdina par pieredzēto portālā “Twoo” – tas esot nekas vairāk kā krāpnieciska iestāde: “Tur ir pilns ar ārzemniekiem, kuri izspiež naudu. Raksta saldus tekstus, savaldzina, liek noticēt, ka esi īstā un vienīgā.
Tad sataisās braukt ciemos, iepazīties klātienē, bet, ups – maks pazudis.
Vajadzētu kādu naudiņu. Ļoti daudzas sievietes, kuras meklē vīriešus, uz šo iekrīt, domādamas, ka tieši ārzemnieki ir tie labie.” Kā interesantu Liene min portālu “Badoo” – tur var iepazīties ar tuvumā esošiem cilvēkiem, proti, tādiem, kuru dzīves vieta atrodas netālu no tavējās. Šis portāls lieliski noder ceļojot.
Liene atklāj, ka izmantojusi to dažādās pasaules valstīs: “Atrašanās vietu mainu bieži, un tāpēc raksta daudzi. Francijā cilvēki vairāk grib aiziet uz kafejnīcu un vienkārši parunāt. Karību salās uzreiz aicina kļūt par sievu. Man ļoti patīk tas scenārijs, kurā satiekas kafejnīcā, izrunājas un saprot – būs vai ne.”
Viens no lielākajiem iepazīšanās portāliem Latvijā ir portāls “otrapuse.lv”. Tā pārstāve Valda Maršāne “Mājas Viesim” stāsta, ka 30% jeb apmēram tūkstotis portāla lietotāju ir cilvēki vecumā no 50 gadiem un uz augšu: “Šo skaitli veido 54% sieviešu un 46% vīriešu.
Lai gan skaitlis ir liels, diezgan grūti noteikt, cik no šiem lietotājiem ir aktīvi.
Reģistrētu profilu skaits neliecina par to, cik lietotāju portālu izmanto ikdienā. Iepazīšanās portāls no citiem portāliem atšķiras ar to, ka to izmanto noteiktu laiku, piemēram, cilvēks reģistrējas un izmanto portālu tikai trīs dienas vai nedēļu, mēnesi, vairākus mēnešus un pēc tam profilu dzēš vai neizmanto. Lietotāju rotācija notiek pastāvīgi.”
Vecākajam portāla lietotājam esot 80+ gadi. Maršāne atklāj, ka veiksmīgu iepazīšanās stāstu ar viņu starpniecību esot diezgan daudz, taču ne visi savā veiksmē vēloties dalīties.
Pusmūžā nav ilūziju
Psihonanalītiskā psihoterapeite Zaiga Blaua skaidro, ka lielākā problēma izveidot attiecības pusmūžā esot motivācijas trūkums. Blaua uzsver, ka šādā vecumā zūd ilūzijas, kuras cilvēkiem pastāv jaunībā: “Tad vēlmi veidot attiecības nosaka ilgas pēc simbiotiskām attiecībām – jaunais cilvēks vēl nav kļuvis neatkarīgs no vecākiem, ģimenes.
Laulībā cer atrast ideālo partneri, kas būs labāks, saprotošāks, mīlošāks nekā reālie vecāki.
Tāpat svarīga savas pasaules veidošana, kopīgu bērnu audzināšana. Pusmūžā šādu ilūziju vairs nav. Cilvēks ir nobriedusi personība, viņš ir pašpietiekams, prot dzīvot viens, izbauda brīvības, neatkarības priekšrocības.” Kā vienu no motivācijām stāties attiecībās 50+ vecumā psihoterapeite nosauc Sarmītes jau pieminēto vientulības sajūtu – kādā brīdī cilvēkam vienkārši var apnikt būt vienam. Tāpat liela loma var būt bailēm no fiziska nespēka, slimībām, vēlmei uzlabot savu finansiālo stāvokli, sadalot tēriņus.
Daudzi cilvēki, tāpat kā Sarmīte, izvēlas dzīvot neformālās attiecībās. Blaua uzskata, ka aktīviem cilvēkiem nevajadzētu būt problēmām atrast jaunas attiecības: “Var mēģināt atjaunot draudzību ar skolasbiedriem, radiem, rīkot pasākumus, talkas, aktīvi lietot sociālos tīklus, iesaistīties koros, folkloras kopās, ceļot ar tūristu grupām. Noteikti ir jāturpina līdzšinējo interešu kopšana.”
Līdzīgas intereses patiešām var savest kopā. To pierāda Marita un Jānis Jonāni – ja vien cilvēks ir gatavs pielāgoties un dot iespēju, var notikt labas lietas. Marita stāsta, ka abus kopā savedusi viņu dzimšanas diena – abi ir dzimuši vienā datumā: “Es ilgu laiku strādāju kādā lielā uzņēmumā, un 2005. gadā mūsu kolektīvam pievienojās jauna, sprigana meitene Linda. Uzzinot, kad man ir dzimšanas diena, viņa teica, ka viņas tēvam jubileja esot tajā pašā datumā. Es to uztvēru kā joku, bet kaut kur atmiņā tas palika.
Tad pēc četriem gadiem Linda, braucot kopā ar tēvu, nejauši nokļuva uz ielas, kurā es dzīvoju. Viņi piestāja pie manas mājas, jo ieraudzīja mani logā.
Iedzērām tēju un nolēmām vakaru pavadīt visi kopā. Liels man bija pārsteigums, kad nākamajā dienā mani apciemoja Jānis, bet nu jau viens pats.” Jānis esot bijis atklāts – gribot ģimeni un sievu. Marita atzīst, ka viņas nolūki neesot bijuši tik nopietni. Esot bijis grūti pielāgoties, jo viņa bija tik ļoti pieradusi pie dzīves kopā ar meitām: “Nebija viegli ielaist savā dzīves telpā citu cilvēku, rēķināties, plānot laiku kopā. Es biju diezgan neatkarīga un pašpietiekama, taču bija patīkami sajust rūpes, palīdzību, stipru plecu blakus.”
Marita uzskata, ka šādā vecumā veidot attiecības savā ziņā ir pat vieglāk nekā jaunībā, jo tu jau zini, ko gribi un ko ne: “Kādreiz bija vairāk jaunības maksimālisma un vēlme otru cilvēku izmainīt, un tieksme savas vēlmes izvirzīt augstāk par otra cilvēka vēlmēm, vairāk egoisma. Ar gadiem top skaidrs, ka otru mainīt nav iespējams.
Skaidrāk arī saprotams, ar kādiem cilvēkiem negribas saistīt savu dzīvi.
Tas pats arī par pielāgošanos – jaunībā vieglāk ir uzsākt kopā dzīvošanu ar kopēju sadzīvi, jo nav vēl izveidojušies stingri paradumi, noteikumi. Jaunībā attiecības tiek vairāk idealizētas, vairāk degsmes, kaisles, bet, kad “rozā briļļu” periods paiet, gadās, ka ar to arī viss beidzas… Pusmūžā jau katram ir sava iepriekšējā pieredze, savi ieradumi. Ir svarīgi saprast un pieņemt otru cilvēku, un respektēt viņa iepriekšējo pieredzi. Ideālais variants, protams, ir paņemt labāko no abu pieredzēm un vienoties “kopējā dziesmā”.
Kad otru jau uztver kā tuvinieku un viņa priekšā vairs nav jāizliekas, jārāda tikai sava gaišā puse.
Ja šī pāreja ir veiksmīga un var pieņemt otru pilnībā, ar visiem niķiem un stiķiem, tad var domāt par kopdzīvi.” Jānis bijis pārliecināts, ka jāstājas laulībā: “Jānis kā ļoti ģimenisks cilvēks arī mani lēnām pārliecināja par stabilu kopdzīvi. Viņš to pamatoja šādi – ja mums kopā ir labi un esam nolēmuši atlikušo dzīvi pavadīt kopā, tad kāpēc neprecēties? Man īsti nebija ko iebilst. Ar vēlmi oficiāli noslēgt laulības vīrietis uzņemas atbildību par sievieti un attiecībām.”
Marita ir pārliecināta, ka jābūt kā kopīgām, tā atšķirīgām interesēm – viņu interesē māksla, Jāni – mūzika: “Šo gadu laikā arī es esmu uzzinājusi daudz jauna mūzikas jomā, esmu apmeklējusi tādus koncertus un mūzikas pasākumus, par kuriem iepriekš neinteresējos. Jānis kopā ar mani ir izstaigājis daudzus mākslas muzejus gan Rīgā, gan ārzemēs.
Es jūtu, ka Jānim tas nav tikai piespiedu pasākums, bet ir radusies patiesa interese par mākslu.
Ir labi, ja viens otram var atklāt ko jaunu un baudīt kopā pavadīto laiku. Par tādām sīkām lietām kā kārtība, istabas iekārtojums vispār nerunāšu – domas dalās. Bet visur iespējams atrast kopsaucēju. Ja attiecībām nav stingra pamata, tad arī tādi sadzīviski sīkumi var būt par iemeslu to izjukšanai.”
Zaudējuma sāpes
Otras puses zaudēšana, kad dzīvesbiedrs aiziet mūžībā, palicēju var noslēgt. Tā apgalvo atraitne Elvita (62) no Rīgas. Sajūta, ka neko negribas, ir ierasta parādība – doma par svešu cilvēku blakus, nevis to, kas ierasts un mīļš, var būt ļoti nepatīkama: “Ir pagājuši trīs gadi, bet manas sajūtas nemainās.
Jā, es reizēm prātoju – būtu forši, ja būtu kāds, ar ko aiziet uz koncertu, uz kino, izbraukāt Latviju krustu šķērsu, bet vienmēr atgriežos pie domas – kaut tas būtu mans mīļais vīrs.”
Psihoterapeite Blaua apstiprina to, ka šādas sajūtas ir normālas. Tādām iziet cauri teju katrs, kurš zaudējis otro pusīti: “Pēc dzīvesbiedra zaudējuma pašsaprotams ir sēru periods – viens gads aktīvas sēras, viens gads – pielāgošanās jaunai dzīvei, un vēl viens gads – skatiens nākotnē, jaunu attiecību veidošana.” Elvita uzskata, ka noteikti katram šie posmi norisinās citādi – vienam tie var būt trīs gadi, citam septiņi, un viņa nenoliedz, ka varbūt kādreiz pati nonāks līdz sajūtai, ka ir atvērta jaunām attiecībām.
Viņa ir pārliecināta par to, ka vīriešiem sievietes vajag vairāk nekā vientuļām sievietēm vīriešus: “Protams, es neesmu nekāds eksperts, bet pēc sevis un radiem, paziņām redzu, ka sievietes ir spēcīgākas šādā zaudējuma gadījumā.
Arī ja notikusi šķiršanās. Vīrieši diezgan ātri atrod otro pusi, jo viņiem tas ir nepieciešams.
Viens mans radinieks pēc sievas nāves nespēja uztaisīt ēst, nezināja, kā sakravāt koferi, dodoties ceļojumā.” Elvitai piekrīt arī Marita Jonāne, sakot, ka vīrieši nav spējīgi dzīvot pilnīgi vieni: “Kad sāku satikties ar Jāni, tas apstiprinājās – vīrietim nepieciešama sieviete – sieva, māte, meita. Kāds, kuram piesaistīties.”
Elvita internetā iepazīties negribētu, taču reāli apsver domu iesaistīties senioru klubos un pasākumos: “Esmu daudz dzirdējusi par senioru klubiem, dejām, koriem, pat ceļojumiem. Man pāris draudzenes ir metušās kopā un apmeklē šādus pasākumus, kad sagribas kompāniju. Esot forši. Es vēl neesmu gatava iet līdzi, bet varbūt kādu dienu.”
Vīrietim iepazīties vienkāršāk
Gan “otrapuse.lv” statistika, gan senioru klubu novērojumi un pieredze rāda, ka vientuļo sieviešu ir vairāk nekā vientuļo vīriešu. Arī Marita uzskata, ka vīriešiem atrast otru pusīti ir vienkāršāk: “Man kā sievietei šķiet, ka vīrietim atrast sievieti ir reālāk. Manā draugu, paziņu lokā un vispār Latvijā ir daudz jauku, gudru, skaistu un ar dažādām citādām labām īpašībām apveltītu sieviešu. Vīriešiem ir no kā izvēlēties.
Bet vīrieši, kuri atbilst kritērijiem, lai viņus izvēlētos kā potenciālos partnerus, parasti jau ir aizņemti.
Sievietēm vienkārši ir mazākas izvēles iespējas.” Ventspils novada Senioru padomes priekšsēdētāja Māra Kraule izstāsta par senioriem rīkotajiem pasākumiem: “Visiem novada senioriem organizējam trīs pasākumus – martā “Sudrabotās melodijas” Puzē, jūlijā Sporta dienu Zūrās un oktobra sākumā ir Senioru saiets, kas notiek pēc kārtas dažādos pagastos. Vasarā visu pagastu seniori atsevišķi brauc ekskursijās, to atbalsta novada dome.
Puzē darbojas senioru klubiņš “Vakarblāzma”, tiekamies reizi mēnesī, ir dažādas sarunas, tikšanās, lekcijas, jubilāru godināšana, teātra izrādes, saviesīgi vakari, ciemošanās pie daudziem draugiem ne tikai Ventspils novadā, bet arī Talsu, Kuldīgas, Dundagas novadā utt. Kultūras nama darbinieki un bibliotekāri laukos saka, ka tieši seniori ir aktīvākie pasākumu apmeklētāji.” Māra atklāj, ka pasākumus apmeklē gan vientuļie seniori, gan tie, kas nāk kopā ar dzīves draugiem.
Vairāk vientuļas esot kundzes, daudzām dzīvesbiedri jau aizsaulē. Esot daži senioru vecuma pāri, kas pēdējā gadā apprecējušies. Māra stāsta, ka aktīvākās pasākumu dalībā noteikti ir sievietes, taču tam ir iemesls: “Nekad neesmu domājusi par to, kuram dzimumam ir vieglāk atrast otru pusīti – tas ir ļoti individuāli, bet te jau atkal nostrādā faktors, ka sieviešu ir vairāk nekā vīriešu, tātad viņiem lielāka izvēle, ja vien ir vēlēšanās otru pusīti atrast.”
Interneta portālu eksperte Liene arī uzskata, ka sievietēm atrast vīrieti ir daudz grūtāk – vīriešu esot mazāk. Un vēl jo mazāk tādu, kas ir sakarīgi. Labākā loze, kā uzskata Liene, varētu būt tie, kuri atbrauc no ārzemēm pavadīt pensijas laiku Latvijā: “Sapelnījuši naudu, mierīgi, sakarīgi cilvēki. Tādi, kuri nav jāuztur sievietei. Mana pieredze nav no tām izcilākajām, taču uzskatu, ka cilvēki var atrast otru pusi kā 50, tā arī 60 un 70 gadu vecumā.”
“Otrapuse.lv” portāla pārstāve Maršāne uzskata: ja reģistrēsies portālā ar lielu skepsi, nekas nesanāks: “Iepazīšanās portāls var būt labs veids, kā atrast savu otru pusīti, galvenais – būt atvērtam un pozitīvi noskaņotam. Ir novērota tendence, ka skeptiskiem cilvēkiem iepazīšanās internetā neveicas tik labi kā tiem, kas ir optimistiski noskaņoti. Ja negribas iepazīties internetā, alternatīva var būt dažādu sabiedrisku pasākumu apmeklēšana.
