Guntis Ščerbinskis: Informatīvās telpas stiprināšanā no vārdiem jāķeras pie darbiem 8
Krievijas informatīvā agresija pret Ukrainu aizvadītā gadā gan pašmāju, gan Eiropas politiķiem lika apjaust Kremļa propagandas spēku. Lai gan pret Latviju Maskavas mediju stobri laiku pa laikam tikuši vērsti jau kopš neatkarības atgūšanas un ar agresīvu sabiedrības šķelšanu netraucēti ļauts nodarboties arī pašmāju plašsaziņas līdzekļiem, tomēr par informācijas kara draudiem mūsu valdošie politiķi skaļāk sākuši runāt tikai šajā gadā.
Tas vien jau ir pozitīvi, ka politiķi problēmu ir apzinājuši un definējuši mērķi stiprināt Latvijas informatīvo telpu. Tomēr ar risinājumiem pagaidām nav sekmējies. Šajā ziņā cerības jāsaista ar nākamo gadu.
Nozīmīgākais solis, kas sperts aizvadītajā gadā, ir Saeimas pieņemtie likuma grozījumi, kas no ētera izskaudīs divvalodu radiostacijas. Likuma izmaiņas paredz arī stingri iegrožot radiopārraižu retranslācijas, veicinot vietējā satura veidošanu neatkarīgi no tā, kādā valodā ir radio programma. Tiesa, šo likuma izmaiņu augļus baudīsim tikai no 2016. gada, kad beigsies noteiktais pārejas periods. Te daudz kas būs atkarīgs arī no regulatora – Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) – spējas sekot likuma ieviešanai.
Ne tik sekmīgi veicies ar kopējās valsts mediju politikas veidošanu. Iecere Kultūras ministrijā veidot īpašu Mediju politikas departamentu izčākstēja it kā neatbilstošu kandidātu dēļ. Tā vietā rudenī tapa darba grupa mediju politikas pamatnostādņu izstrādei. Tās uzdevums ir apzināt problēmas Latvijas mediju vidē un izveidot priekšlikumus par jaunajā gadā veicamajiem pasākumiem, līdz 2015. gada 1. aprīlim no darba grupas jau tiek gaidīts mediju politikas pamatnostādņu projekts. Jāteic, ka dažādu apstākļu dēļ šī ekspertu grupa pagaidām tikai iešūpojas darbam. Turklāt speciālisti nolīgti tikai līdz 1. aprīlim, un pie jautājuma par departamenta vai pat jaunas ministrijas izveidi valdībai nāksies atgriezties. Jācer, ka darba grupa neizrādīsies tikai laika novilcināšana līdz nākamajam pavasarim.
Skaidras mediju politikas vadlīnijas, kam seko atbilstošu pasākumu realizācijas un uzraudzības mehānismu izstrāde, ļaus secināt, vai politiķi informatīvās telpas stiprināšanas uzdevumā no vārdiem patiešām ķērušies pie darbiem. Līdz šim plašsaziņas līdzekļu jomu politiķiem labpaticies atstāt brīvā tirgus pašplūsmā. Mediju politikas trūkums Latvijai raksturīgs kopš neatkarības atjaunošanas, un šis caurums lāpīts pamatā ar atsevišķu nozaru regulatoriem.
Mediju politikas deficīts ir bijis pamatā arī tām neveiksmēm, kas šajā jomā piedzīvotas aizvadītajā gadā. Centieni “stiprināt Latvijas informatīvo telpu” atsevišķām institūcijām tikai to šaurā izpratnē bez kopējā laukuma redzējuma nevar nest pozitīvu rezultātu. Ja nav pamatnostādņu, ir grūti kādam prasīt atbilstošu mērķtiecīgu rīcību vai, gluži otrādi, pārmest bezdarbību vai darbības imitāciju. NEPLP lēmums uz pāris mēnešiem Latvijā izslēgt Krievijas TV kanālu “Rossija RTR” spilgti ilustrē bezjēdzīgu rīcību. Vai kas mainījies šī kanāla saturā, ja tagad to atkal var brīvi skatīties? Šauru skatījumu uz kopējo mediju politiku apliecina arī Saeimas deputātu balsojums gada nogalē, neatbalstot finansējuma piešķiršanu sabiedriskā medija radio studijas izveidei Latgalē.
Kā saka, viens nav karotājs. Ja katru karapulku pēc sava prāta stūrē tikai atsevišķs līderis, nevis vienots komandcentrs, kauja izvērtīsies bezjēdzīgā haosā. Mediju frontē ir līdzīgi.
