Iekštelpu klimats atkarīgs no mums, nevis dabas 0
Mūsu steidzīgajā dzīves ritumā bieži vien nespējam saprast, kāpēc darbā jau no paša rīta māc nogurums, kāpēc grauž acis, arvien biežāk sāp galva un nākas meklēt ār¬sta palīdzību, kurš simptomus nodēvē par stresa un pārlieku lielas darba slodzes sekām.
Taču patiesais iemesls mēdz būt visai banāls – nepietekama gaisa kvalitāte, un it īpaši paaugstināts ogļskābās gāzes (CO2) līmenis tajā…
Kā saprast, kad problēma jau kļuvusi nopietna un kā izmantot tehnoloģijas, lai palīdzētu pašiem sev?
Gaisa piesārņotājs – pats cilvēks
Dzīvojam valstī, kuru paši dēvējam par zaļu. Kur mums līdz Ķīnai vai Indijai, lūk, tur gaiss patiešām ir piesārņots!
Aizmirstam, ka, atrodoties telpās, paši esam piesārņojuma avots. Elpojot patērējam gaisa skābekli un radām ogļskābo gāzi. Zinātnieki aprēķinājuši: guļot stundā izdalām 10 litrus CO2, kustoties – 23 litrus stundā, bet, strādājot smagu fizisku darbu, pat 50 līdz 100 litru stundā.
Tāpat radām paaugstinātu mitrumu, svīstot aktīvas darbošanās laikā. Vai zinājāt, ka mājsaimniecība, kurā ir četri cilvēki, diennaktī rada no 8 līdz 15 kg ūdens, tikai svīstot vien? Paaugstināta ogļskābās gāzes koncentrācija rada lielāko daļu iepriekš minēto veselības problēmu.
Vienlaikus tas samazina mūsu dzīves ilgumu, darbaspējas, liekot zaudēt naudu darba devējiem un darbiniekiem.
Esam kā siltumnīcas augi – kaprīzi
Kādi tad ir produktīvai cilvēka darbībai nepieciešamie apstākļi? SIA “Artiva” speciālists Uldis Jansons par tiem izsmeļoši izstāstīja Elektrum Energoefektivitātes centra seminārā “Energoefektivitāte ventilācijas sistēmās un to apkope”.
“Lielākajai daļai cilvēku nav skaidrs, kāpēc viņi elpo un kam tas vajadzīgs, kāda ir patiesi tīra gaisa loma mūsu dzīvē,” tā Uldis Jansons. “Svarīga ir ne tikai gaisa kvalitāte – mitrums, temperatūra, CO2 līmenis, bet arī gaisa kustības ātrums, skaņas līmenis, gada ritmi.
Viens no galvenajiem rādītājiem – CO2 līmenis. Šīs gāzes koncentrāciju mēra mērvienībās “ppm” (parts per million). 1 ppm – viena daļiņa uz miljonu citu. Par maksimāli pieļaujamo robežu telpā, kas būtiski neietekmē veselību, uzskata 1000 ppm. Mežā pie jūras CO2 koncentrācija ir 400 ppm.”
CO2 koncentrācija ir viens no parametriem, kas norāda, kādas jaudas gaisa apmaiņa telpā ir nepieciešama, lai nodrošinātu svaiga gaisa pietiekamību un faktiski tā varētu būt ikvienas renovācijas kvalitātes rādītājs.
Protams, telpā esot citiem piesārņotājiem, piemēram, sieviešu nagu lakas noņēmēja tvaikiem, situācija strauji pasliktināsies citu iemeslu dēļ.
“Gaisa mitrumam jābūt no 40 līdz 65 procentiem, ideālā gadījumā 62–63 procenti. Gaisa kustības ātrums no 0,2 līdz 0,5 metriem sekundē. Telpas temperatūrai no 18 līdz 24 grādiem, virsmu starojuma temperatūrai no 16 līdz 24 grādiem. Cita starpā, starojuma temperatūra ir tā, ko, ienākot telpā, sajūtam pirmo, piemēram, pavasarī, kad jūtam, kā sasilst mēbeles telpā, kaut aiz loga vēl -5 grādi. Skaņas līmenis no 25 līdz 55 decibeliem. 25 decibeli – tas ir nakts režīms,” skaidroja Uldis Jansons.
Bīstamās robežās
“Kā CO2 ietekmē veselību? Pārsniedzot 2000 ppm, palielinās elpošanas biežums, cilvēks kļūst miegains, pie 5000 ppm sākas nopietnas veselības problēmas – paātrinās sirdsdarbība, rodas galvassāpes, reiboņi. Jo koncentrācija augstāka, jo tuvāk nāves robeža…
Tā iespējama, piemēram, ražotnē uzsprāgstot CO2 balonam. Taču 30 000 ppm iespējams arī nepietiekami ventilētā sporta zālē, kur visi sanākuši gatavoties pludmales sezonai…
Nepietiekami ventilētu telpu dēļ cilvēks zaudē 10–15 dzīves gadus, liecina Londonas Karaliskā institūta pētījums. Kāpēc? Jo ātrāk cilvēkam jāelpo, kas notiek nepietiekama skābekļa daudzuma apstākļos, jo organisms nolietojas ātrāk – tas strādā “avārijas režīmā”.
Kaimiņvalstīs veiktie pētījumi liecina, ja birojos CO2 līmenis ir zemāks par 800 ppm, cilvēkam pazūd tādi simptomi kā acu iekaisums, iesnas, citas elpošanas problēmas, galvassāpes, nogurums, uzmanības vai koncentrācijas zudums.
CO2 daudzumu palielina arī putekļu koncentrācija. Ziemā, apkures ierīcēm sasniedzot 65 grādu temperatūru un augstāk, sākas tā saucamā slēptā “putekļu degšana”. Šā procesa rezultātā CO2 izdalās pastiprināti.”
Iespēja nezaudēt naudu
Kā tas ietekmē uzņēmējus? Nodrošinot kaut vai ogļskābās gāzes ziņā optimālu gaisa kvalitāti, darbinieki mazāk slimos, strādās produktīvāk un radīs lielāku pienesumu uzņēmumam. Nezudīs koncentrēšanās darba vietā, būs mazāks risks gūt traumas. Katrs uzņēmējs var pats aprēķināt, cik viņam izmaksā viens sasirdzis vai neproduktīvi strādājošs darbinieks.
Uldis Jansons prezentēja pētījumu kādā Latvijas vidusskolā. Jau pirmajā stundā CO2 līmenis pēc iepriekšējās mācību dienas bija krities tikai līdz 1863 ppm. Savukārt dienas beigās tas bija vairāk nekā 5000 ppm. Bērniem izpaužas “slimās ēkas sindroms” – asaro acis, ir iesnas, paasinās citi veselības traucējumi.
Skumīgākais, ka viņi vakarā nonāk tādā pašā mājā, kurā nav pietekami tīrs gaiss.
Un CO2 nebūt nav pati kaitīgākā gāze cilvēka veselībai – izdalījumi no līmētajiem materiāliem – mēbelēm, dažādām plastmasām – ir daudz bīstamāki, un būtu vajadzīga ļoti liela gaisa apmaiņa, lai kaitējumu mazinātu.
Vismaz 30 kubikmetru stundā
Cik tad daudz gaisa vienam cilvēkam nepieciešams? “Pārrunu telpās – minimāli 26 kubikmetri stundā uz cilvēku, birojos, restorānos – vismaz 34 kubikmetri stundā uz cilvēku, slimnīcās – vismaz 43 kubikmetri stundā (ASV standarts). Eiropā dominē uzskats, ka jābūt 60 kubikmetriem stundā uz cilvēku, ja būvniecība bijusi kvalitatīva.
Ja izmantoti sliktas kvalitātes celtniecības materiāli, gaisa apmaiņai jābūt no 150 līdz 200 kubikmetriem stundā uz cilvēku.
Ja 20 kvadrātmetru lielā telpā, kuras griestu augstums ir 2,5 metri, “normālā režīmā” darbojas cilvēks, gaisa apmaiņai ir jābūt 30 kubikmetru stundā. Pretējā gadījumā kvalitatīvs gaiss beigsies jau pēc stundas,” tā Uldis Jansons.
Lai arī Latvijā spēkā esošajos būvnormatīvos teikts, ka ventilācijas sistēmas projektē un ierīko tā, lai, izmantojot telpas paredzētajiem mērķiem, netiktu apdraudēta cilvēku veselība, tiktu nodrošināta sanitāri higiēniskajām normām atbilstoša gaisa kvalitāte, realitāte ir skaudra un vairums ēku tikai šī punkta viens dēļ nebūtu ekspluatējamas.
Mērījumi un izpratne
Ko darīt? Vispirms būtu jāsāk ar reālās situācijas apzināšanu, pieaicinot zinošus speciālistus, kuri novērtēs gaisa kvalitāti, ventilācijas sistēmas darbību. Galu galā katrs pats par aptuveni 150 eiro var iegādāties CO2 līmeņa rādītāju un sekot līdzi situācijai.
Ja rādījumi ir neapmierinoši, jāķeras pie ventilācijas sistēmas sakārtošanas.
Padomju laikos celtajās ēkās gaisa pieplūdi nodrošināja spraugas logos un durvīs. Pēc renovācijas tās tiek aizdarītas, gaisa pieplūdes nav un ēkā ne tikai neieplūst svaigs gaiss, bet arī no tās neizplūst mitrums.
Siltumizolācijas materiāli pamazām samirkst un ēkas energoefektivitāte būtiski pazeminās jau piecus gadus pēc renovācijas – rēķini atkal sāk pieaugt un cilvēki… slimot, skaidro speciālisti.
“Lodzinieki” nav vainīgi
Iespējamos risinājumus mājām un dzīvokļiem piedāvā Latvijas Logu un durvju ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ivars Buls:
“Problēma nav logos, bet tajā, ka, ierīkojot logus, kas atbilst 4. blīvuma klasei, netiek domāts par ventilāciju. Maldīgs ir uzskats, ka pietiek ar tā saucamo ziemas ventilāciju. Tā pieņemama, kad ir silts laiks, gaisā nav putekļu.
Un kāda jēga mainīt veco neblīvo logu pret tādu pašu? Ja telpā nav ar logiem nesaistītas ventilācijas un nav iespēju ierīkot šādu sistēmu no jauna, var izvēlēties logos iebūvējamus risinājumus, piemēram, “VentSys”, kas vienam logam izmaksās ap 25 eiro.
Uzstādīšanas laikā netiek sabojāts loga rāmis, tajā frēzējot atveres un samazinot rāmja siltumnoturību. Šādas sistēmas kontrolēti nodrošina pieplūdi un filtrē ieplūstošo gaisu. Protams, pasūtot logus, var tajos lūgt iebūvēt ventilācijas sistēmu.
Nelielā loga posmā atliek izgriezt blīvgumiju, piestiprināt kaseti ar filtru no ārpuses, savukārt no iekšpuses arī izgriežot zināmu gabalu blīvgumijas, ievietot regulējamu vārstu.
Abas detaļas pieskrūvējamas ar dažām skrūvēm. To bieži var paveikt katrs pats desmit minūtēs. Ja rodas iespēja vēlāk ierīkot sarežģītāku ventilācijas sistēmu, piemēram, ar rekuperāciju, atliek tikai noskrūvēt esošo sistēmu un ievietot atpakaļ blīvgumijas gabaliņus.
Tomēr ar gaisa pieplūdes vietu būs vien par maz. Tāpat jābūt nosūces sistēmai (brīviem ventilācijas kanāliem), kas radīs vilkmi. Īpaši aktuāli tas ir augšējos ēku stāvos un ar spiedienu starpību var būt par maz.”
Apkope tikpat svarīga kā ierīkošana
Taču nepietiek tikai ar to, ja uzņēmumā ierīkota ventilācijas sistēma. Elektrum Energoefektivitātes centra seminārā uzņēmuma “CMB” pārstāvis Arvīds Leimanis atklāja, cik vieglprātīgi daudzi uzņēmēji izturas pret ierīkotajām sistēmām nezināšanas vai nevīžības dēļ, un atkal zaudē naudu, pārmaksājot par energoresursiem un neiegūstot vēlamo efektu.
“Ja ēkā redzat ar līmlenti aizlīmētus ventilācijas kanālus un difuzorus, ventilācijas sistēma netiek pienācīgi regulēta un uzturēta,” skaidroja speciālists.
Neminot konkrētus uzņēmumus, viņš ar attēliem demonstrēja galvenās problēmas – aizsērējušus filtrus, ieplīsušus un citādi sabojātus ierīču korpusus, nepietiekami aizsargātu termoizolāciju, iztrūkstošas ventilatoru siksnas, daudzas citas problēmas.
Elektrība tiek tērēta, bet ieguvuma no tā nav. Taču no sensoriem, programmnodrošinājuma un cita aprīkojuma būs jēga tikai tad, ja tas tiks lietots saimnieciski ikdienā, nevis tikai tāpēc, ka šādu iekārtu projektējis projektētājs.
