“Nedaudz mazāk ir svārstīgāki – aizies, ja nebūs jābrauc sēnēs vai jārokas kartupelājā,” – E. Līcīša feļetons 23
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir izdarīts jauns mēģinājums atvilināt vēlētājus 1. oktobrī uz balsošanas iecirkņiem, lai parādītu, ka demokrātiska izvēle vēlēšanās nav noiets etaps latviešu cilvēku dzīvē. Zaļoksnais iekšlietu ministrs Kristaps Eklons nācis klajā ar atjautīgu ideju, pārrunājis kuluāros ar pieredzes bagātākiem politiskajiem kolēģiem, un tā vecākajiem biedriem esot tīri labi gājusi pie dūšas.
Idejas būtība ir tādā kā eksperimentālā veidā ļaut līdzdalību 2022. gada 14. Saeimas vēlēšanu balsojumā pilsoņiem ar vecām pasēm un identifikācijas kartēm, kuru derīguma termiņš notecējis jau no 2020. gada 1. marta.
Pamatojums – patlaban esot vismaz 26 660 balsstiesīgo, kuru dokumenti vēlēšanu dienā varot būt novecojuši, bet viņiem divos gados, kopš pastāvējuši kovida pandēmijas laika ierobežojumi un bijusi vāja Pilsonības un migrācijas lietu departamenta ierēdņu kapacitāte, nav izdevies izstāvēt garās rindas, lai samainītu un atjaunotu vecās pases pret derīgām.
Vai tas ir labdarības projekts, jauns skatījums uz demokrātijas iedzīvināšanu Latvijā, vai viens no ambiciozākajiem plāniem, kā likvidēt plaisu un krīzi varas un vienkāršo cilvēku attiecībās, bet noteikti piedalīšanās balsošanā ar nederīgiem personību apliecinošiem dokumentiem ir nestandarta pieeja, kāda nav sastopama citur civilizētā pasaulē.
Vai drīkstēs balsot, uzrādot laulības apliecību, darba caurlaidi, autovadītāja tiesības, “Rīdzinieka karti”, vācu okupācijas laikā izdotu ausveisu un Lielā Tēvijas kara veterāna dokumentus? Jā, šie papīri tiks atzīti un pieņemti vēlēšanu komisijās.
Var arī piedalīties vēlēšanās ar agronoma diplomu, ķīmiskās tīrītavas kvīti, kāzu ielūgumu, ēdināšanas talonu, veikalu tīkla “Maxima” paldies karti un “Rimi” klienta karti un ar vēlēšanu ģenerālsponsora “LMT” abonenta karti – galvenais, lai ir skaidri salasāms vārds, tēvvārds, uzvārds, pilsoņa kods un dzimšanas gads.
Vai iespējams balsot, aizsūtot īsziņu vēlēšanu komisijas vadītājam? Jā, tā tiks reģistrēta. Vai demokrātiskajā izvēlē drīkstēs piedalīties vispār bez papīriem, tikai klātesot diviem lieciniekiem – pavadoņiem, kas apstiprina, ka tautas varu vēlēt atnākušais pilsonis Fridrihs Āzis patiešam ir Fridrihs Āzis? Jā, to iespējams nokārtot iecirknī.
Pedantiskāks, vecmodīgāks lasītājs teiks – ūja, tas jau robežojas ar tiesisko nihilismu. Bet mūsu valstī demokrātija ir bezgalīga, par ko liecina fakts, ka kompensācija par iegādāto malku ziemas apkures periodam tiks piešķirta, neuzrādot ne papīra galiņu par tās iegādi, nepierādot ne plīts, ne krāsns, ne malkas grēdas, kaudzes, beramkravas un pat ne šķilas eksistenci.
Tas ir skaidrs kā diena, ka uz balsošanas iecirkņiem jāatšķūrē pēc iespējas lielāks cilvēku skaits, lai balsošanas vietās 12 stundu garumā valdītu saspiestība kā šprotu bundžā vai krabju nūjiņu paciņā.
Lai nebūtu jāpiedzīvo fiasko, kā ar bēdīgo bilanci un sasniegto graujošo antirekordu pirms pusotra gada notikušajā pašvaldību balsojumā, kad vēlēšanu līdzdalība sasniedza knapi 34 procentus – vienu trešdaļu no balsstiesīgo daudzuma.
Kāpēc nepieciešams maksimāli vērienīgs vēlētāju skaits, kāpēc neliek mierā līdzpilsoņus, kas grib vienkārši dzīvot savās mājās un gulēt gultās, sūtot aģitatorus pie velna un neliekoties zinis par politisko kaislību mutuļošanas izpausmēm?
Tāpēc, ka zema procentuālā līdzdalība nacionālā mēroga vēlēšanās var kaitēt Latvijas starptautiskajai publicitātei un dod pamatu mūsu valsts pretiniekiem apšaubīt ievēlētā parlamenta leģitimitāti.
Otrkārt, tādēļ, ka vēlēšanu gala iznākumā bez pietiekamas pilsoniskās aktivitātes balsojums var sašķobīties kā greizais spogulis, gūstot panākumus margināliem spēkiem, kuri mobilizējuši aiziet līdz urnām savu nelielo atbalstītāju pulciņu.
Treškārt, maza interese un ignorance par demokrātiskiem procesiem ir nepārprotama liecība par iedzīvotāju neuzticēšanos varai, skepsei par to, kā tiek ņemtas vērā vienkāršās tautas intereses, un pesimistiskam uzskatam, ka manai balsij tāpat nebūs nozīmes.
Turpretī pārliecinošs kvorums vēlēšanās nozīmēs stiprāku mandātu un ka jaunās valdības dzīvības svecīte iedegtos gaišāka.
Minimālā aktivitāte, balsojot par novadu varu, bez šaubām, satrauca politiķus centrā, radot nervozitāti – ja nu tikpat maz balsstiesīgo atnāk arī vēlēt Saeimu? Premjers Krišjānis Kariņš teicās pasūtīt anketēšanu, lai izpētītu, kas bijis pie vainas tik zemai dalībai pašvaldību vēlēšanās.
Ministru prezidents, būdams politiķis, kā jau viņa aroda ļaudis par visu citu pļāpā bez mitas, bet par aptaujas rezultātiem ir kluss kā pelīte.
Grūti spriest, vai nav tomēr tērējies socioloģijai vai dati par neatnākšanas iemesliem ir bijuši tik apbēdinoši, ka tūliņ noslepenojami. Saskaņā ar sabiedrības viedokļu pētniekiem nedaudz pāri 30% cilvēku apliecina – noteikti piedalīsies Saeimas vēlēšanās.
Nedaudz mazāk ir svārstīgāki – aizies, ja nebūs jābrauc sēnēs vai jārokas kartupelājā. Pārējie noteikti saka nē vēlēšanām vai drīzāk, ka nē. Vēl nepilni 10% bija jautājuma pārsteigti un saminstinājās – ko, kādas vēlēšanas, par ko jūs runājat?
Tādā situācijā jābalsta iekšlietu ministra ideja kā demokrātijas noslēdzošā daļa, var teikt, kulminācija – balsot ar pasēm un ID kartēm, kuru derīguma termiņš sen kā garām.
