Anda Līce: NATO taču neķers zagļus un klaiņojošus suņus 4
Es nezinu, kā citiem, bet man iekšējā drošība nozīmē to, ka varu droši justies savas mājas pagalmā, bez bozes vai piparu baloniņa rokā iet pa ceļu ar saviem mazbērniem, jo mums nav jābaidās no klaiņojošiem suņiem un prātu nodzērušiem tipiem. Ka, iepērkoties veikalā, man nav ar lupu jāpēta uzlīmes uz iesaiņojumiem, vai tikai produktu sastāvā nav ĢMO, parabēni, aspartāms vai vēl kāda no daudzām veselību graujošām vielām. Iekšējā drošība ir tad, kad likumi patiešām darbojas un visi valsti sargājošie dienesti strādā, nevis tikai rāda cits uz citu ar pirkstu, atrakstās un raksta sagrozītus pārskatus.
Dzirdot tādu “iepriecinošu” ziņu, ka Rēzeknē ir nolemts iztikt bez pašvaldības policijas, ir jādomā, vai nu tur jau ir pilnībā izskausta noziedzība, alkoholisms un narkomānija, vai ar vietējo varu kaut kas nav kārtībā. Ja nav iekšējās drošības, jelkādu nozīmi zaudē arī tā saucamā ārējā drošība. NATO taču neķers zagļus un klaiņojošus suņus. Laukos drošības sajūtu jau ar savu esamību vien var radīt zemessardze, pret kuru valsts ilgus gadus ir izturējusies nicīgi. Nu ir attapušies, ka gan miera, gan kara laikā tā ir nozīmīgs spēks. Taču tagad ir jaunas bažas – no kurienes zemessardzē radīsies rūdījums un disciplīna, ja Latvijā karadienests nav obligāts? Fiziskā un morālā stāja ir atkarīga no spējām panest grūtības, kas bez piespiešanās un sevis pārvarēšanas nav iespējams. Obligātā dienesta sakarā runa nav par izņēmuma gadījumiem. Novados iekšējā drošība nav iespējama, ja lauki tiek iznīcināti kā dzīvesveids.
Ar iekšējo drošību es saprotu politisko stabilitāti valstī, tas nozīmē, ka amatos ir cienījami cilvēki un vēlētājiem nav pastāvīgi jāpiedzīvo politiskas mieles, atkal redzot tos, kuri ir pierādījuši sevi kā valsti vadīt nespējīgus. Par kādu iekšējo drošību var būt runa, ja tie, kas jau ir radījuši milzum daudz problēmu, tagad ne vairs pa vienam, bet jau barā nāk medīt vēlētāju balsis un joprojām uzskata: valsts – tas esmu es! Nedrošību rada it kā drošības dēļ aizvien vairāk pieaugošā konfidenciālā informācija, īpaši tā, kas skar naudas lietas. Tas ļauj domāt, ka valsts izzagšana turpinās. Tam pierādījums – pie rokas pieķerto nesodāmība. Valsts intereses ir privatizētas. Angļu rakstnieks Džordžs Orvels tiešām bija gaišreģis, sacīdams: “Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem.”
Es neredzu nevienu citu iekšējās drošības garantu kā vien katra cilvēka individuālo atbildību. Bet ar to ir tā – vai nu tā ir, vai tās nav. Un te valstij ir jādara tas, kas ir traģiski nokavēts – vislielākā uzmanība jāpievērš ģimenei un skolai. Jautājums nav par to, vai valsts to spēj, bet gan – vai tā to grib.
