“Iemācīties dzīvot šim mirklim nav tik vienkārši – arī es to mācos.” Saruna ar Liepājas teātra aktrisi Aneti Berķi 1
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Televīzijā “Go3” skatītājiem pašlaik ir iespēja skatīties seriālu “Tunelis” – stāsts balstās patiesos notikumos Pārlielupes cietumā Jelgavā 90. gadu vidū, kad izbēga liels skaits cietumnieku. Skarbo cietuma realitātes atainojumu seriālā caurauž arī mīlestības līnija – jaunas sievietes, cietuma priekšnieka meitas Esteres, jūtas pret ieslodzīto Kārli (Andris Bulis) maina notikumu gaitu.
Esteres lomā – talantīgā Liepājas teātra aktrise Anete Berķe. Lai arī līdz filmēšanas laukumam Rīgā, Brasas cietumā, aktrisei ikreiz nācies mērot garo ceļu starp Liepāju un Rīgu, mājās atstājot mazo dēliņu, aktrise priecājas par aizraujošu atgriešanos profesijā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma.
Par sevi Anete teic, ka viņa aktrises karjerā “pagaršojusi” gan pirmā plāna lomas (Heda Gablere), gan košus otrā plāna raksturus, reizē atzīstot – aktieris ik jaunu lomu arvien sāk no nulles, pilns šaubu, tomēr papildu pārliecību par saviem spēkiem tagad aktrisei sniedz ne tikai savulaik saņemtā “Spēlmaņu nakts” balva (“Gada otrā plāna aktrise” 2013./2014., Anna Bālike izrādē “Sasodītais sarkanais mēness” un Katja izrādē “Pieci vakari”), bet pati svarīgākā loma dzīvē – mammas loma.
Kamēr runājam, aiz loga – pamatīgs putenis. Liepājā piejūras ziemas tomēr ir citādas nekā jūsu dzimtajā Vidzemē, Valmierā. Nepietrūkst?
Protams, Liepājas ziemas vienmēr ir citādas, tomēr nevar teikt, ka man trūktu Vidzemes – esmu cilvēks, kurš ātri pielāgojas vietai, kur tobrīd ir. Šobrīd jūtu sevi kā kurzemnieci, lai gan, protams, apzinos, ka nekad nebūšu tāda kā te dzimušie.
Šeit ir manas mājas, mana ģimene, mans teātris – esmu iesakņojusies. Un beidzot Liepājā ir ziema – pagājušo gadu ziemu ar pavisam mazu bērniņu neizbaudīju, toties tagad dēls ir paaudzies (gads un deviņi mēneši) un nu mums ir ko laukā darīt.
Nebija tik viegli atrast īsto laiku sarunai, jo noteicējs pār ikdienu šobrīd ir dēliņš?
Tā kā jau gandrīz divus gadus mana prioritāte ir mazulis, ārkārtējā stāvokļa ierobežojumus un teātra aizvēršanu neuztvēru kā milzu pārmaiņas – ar mazu bērniņu tāpat daudz pa veikaliem nestaigāsi, sabiedrībā neiesi.
Arī tagad turpinām dzīvoties mājās un visas rūpes ir par bērnu. Teātrī izrādes ar skatītājiem šobrīd nenotiek, bet nav ļaunuma bez labuma – esmu ļoti priecīga, ka šo laiku varu pavadīt ar savu bērnu.
Mātes uzmanība, ģimene bērnam, kamēr viņš ir mazs, ir pats svarīgākais. Tomēr priecājos arī par to, ka pēc atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma rudenī iznāca kārtīgi pastrādāt.
Ielecot Viestura Meikšāna iestudētajā Mihaila Ļermontova “Dēmonā” Tamāras lomā kolēģes Agneses Jēkabsones vietā.
“Ielēkšana” bija ārkārtīgi strauja, divu nedēļu laikā, tomēr neko labāku kā intensīvu darbu uz skatuves, atgriežoties teātrī pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, nemaz nevar vēlēties.
Viesturs Meikšāns ir brīnišķīgs režisors, kurš patiešām mīl aktierus, tāpēc nebija lieka stresa – viss tapa pozitīvā un radošā gaisotnē, jo visi puzles gabaliņi bija perfektā stāvoklī, lai darbs sanāktu veiksmīgs. Diemžēl šī izrāde tāpat kā citas teātrī tagad ir “iekonservēta”.
Šajā laikā iekšējo pirmizrādi bez skatītājiem nospēlējām arī Gundara Silakaktiņa iestudētajai komēdijai “Kā mīl tā otrā puse”. Spēlēt komēdiju tukšai zālei ir sāpīgi, jo nekam, ko darām, bez skatītāja nav nekādas vērtības.
Tēlaini izsakoties, pašlaik cepam greznas, skaistas izrāžu kūkas un liekam saldētavā, un būs pamatīgi jāpastrādā, lai tās pēcāk, atdodot skatītājiem, būtu labā kvalitātē.
Vai mammas loma ir izmainījusi jūs kā aktrisi?
Protams. Bērns ir mainījis manu pārliecību par sevi. Pie “Dēmona” sāku strādāt ar citu pašapziņu. Jutu, ka esmu kļuvusi drosmīgāka. Viss trakums un nepārliecinātība, kāda tev ir, audzinot bērnu un šauboties par to, vai rīkojos pareizi, ir izlādējies bērna audzināšanā.
Ja salīdzina bērna audzināšanu un darbu teātrī, bērna audzināšanas kauss, protams, ir smagāks. Tagad ir nākusi apziņa, ka teātris ir tikai darbs, kas, protams, jāizdara maksimāli labi.
Kamēr teātri slēgti, iespēja filmēties aktieriem ir savā ziņā kā medusmaize.
Pirmkārt, filmēšanās aktierim ir fantastiska pieredze – tie ir pavisam citi tempi, cits formāts, kā rodas māksla vai paralēlā dzīve.
Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma man pašai tas lika izkustināt gan smadzenes, gan visus jutekļus. Otrkārt, šajos apstākļos tas nozīmē arī papildu līdzekļus, jo izdzīvošana cilvēkam ir svarīga visos laikos – tikai no mākslas nepārtiksi.
Televīzijas skatītāji jūs iepazina simpātiskās Vizmas lomā seriālā “Saplēstā krūze”, bet nu seriāls “Tunelis” un pavisam citāda sieviete, cietuma priekšnieka meita Estere, kura iemīlas nepatiesi notiesātā cietumniekā, palīdzot viņam bēgt.
Gan sižets, gan darbības vieta likās atšķirīgi no līdz šim pieredzētā, tāpēc gribējās tur piedalīties un paskatīties, kas sanāks, – atlika izturēt video provi ar režisoru Raimondu Baņoni. Mana Estere ir daudz jaunāka, nekā esmu šobrīd, – divdesmitgadniece.
Klasisks variants – cilvēks, kurš pēc vidusskolas īsti nezina, ko vēlas, un paliek bez tālākas izglītības, turklāt vēl sapinas ar neīstajiem cilvēkiem, ko uzskata par draugiem, un nonāk atkarību gūstā. Tēvs, cietuma priekšnieks, velkot savu bērnu ārā no zaņķa, iekārto darbā cietumā. Šajā ziņā viņa ļoti atšķiras no manis pašas tajā vecumā – noteikti esmu citāds tipāžs.
Pirmkārt, nepazīstu atkarības, bet arī neesmu tik drosmīga kā viņa, tomēr vienmēr esmu zinājusi, par ko vēlos kļūt, un uz to arī gājusi. Līdz ar to lomu veidoju intuitīvi – šķiet, ka man padodas iejusties citu ādā.
Tā varbūt ir vienīgā lieta, kas mums abām sakrīt – intuīcija attiecībā uz cilvēkiem. Estere iemīl Andra Buļa spēlēto Kārli, saredzot un ticot, ka viņš notiesāts nevainīgs.
Reizē Estere ir ļoti ambicioza, spējīga, drosmīga un izveido probācijas programmu, ar kuras palīdzību ir gatava vest cietumniekus labākā dzīvē.
Un dara to ar suņu palīdzību – pirmoreiz dzīvnieki kļūst par ekrāna partneriem!
Pirmais jautājums, ko man uzdeva atlasē: kādas ir manas attiecības ar suņiem? Patiesībā suņi man bija izaicinājums, jo neesmu tā dēvētais suņu cilvēks, man tuvāka ir kaķu pasaule, arī mājās ir savs kaķis.
Tomēr šoreiz man bija darīšana ar īpašiem, dresētiem suņiem, kuri klausa no pusvārda un ļoti uzticas svešiniekiem. Sadraudzējāmies, cik nu īsajā filmēšanas procesā iespējams.
Pirmoreiz saspēlējāt ar Andri Buli mīlētāju lomās.
Tā bija ļoti interesanta pieredze. Andris ir ļoti pretimnākošs aktieris. Ļoti komunikabls, labi jūt partneri un ir ļoti atbalstošs dažādās situācijās – ja ir kaut kas nesaprotams, tas vienmēr tiek izrunāts.
Filmēšanas laukums ir lieliska iespēja satikt kolēģus, ar kuriem nav strādāts, sajust citu teātru elpu.
Saprotu, garais ceļš no Liepājas līdz Rīgai nebija šķērslis?
No vienas puses, piekrītot filmēties, nodomāju, vai neizdaru sev lāča pakalpojumu, jo bērniņš ir mazs, viņš saprot tikai to, ka mamma arvien vairāk pazūd no mājas.
Jāatzīst, šis posms nebija viegls. Devos ceļā sešos no rīta un atgriezos vēlu vakarā – grūtākie ir šķiršanās mirkļi. Protams, kad esmu darbā – teātrī, filmēšanas laukumā – simtprocentīgi esmu tur, zinot, ka manam bērnam viss ir kārtībā.
Tomēr šobrīd man pats svarīgākais ir bērns. Apzinos, ka reizē būt labai mammai, labai aktrisei un labai sievai nav iespējams – vienmēr kaut kas cietīs.
Aktiermākslu esat studējusi Klaipēdā – tas ietekmēja saskarsmi ar lietuviešu režisoru?
Savulaik lietuviešu valoda bija kā otra dzimtā, noskaidrojām, ka mans kursa vadītājs bijis seriāla režisora studiju biedrs Maskavā. Protams, kontakts izveidojās ļoti labs.
Režisors ir tiešām profesionālis, mīl aktierus un prot ar pāris teikumiem savest kārtībā nesaprotamās lietas par tēlu vai spēlēšanu.
Kāds šobrīd ir jūsu skats nākotnē?
Esmu cilvēks, kurš mēģina dzīvot tagadnē – šim brīdim. Pieļauju, ka daudzi cilvēki šajā laika posmā sapratuši, ka plānošana ir gandrīz bezjēdzīga, tomēr iemācīties dzīvot šim mirklim nav tik vienkārši – arī es to mācos.
Daudzi no mums nereti dzīvo tādā kā pelēkajā zonā, domājot par to, kā bija vai – kā būs. Nav viegli atrast pozitīvo katrā mirklī, kurā tu esi.
Kā iekrāsot savu “pelēko zonu”?
Mana šā brīža krāsa ir bērns – viņš vienmēr liks smaidīt, celties, turpināt dzīvi un būt atbildīgam par savu ikdienu. Un pavisam vienkārši – tajā brīdī, kad prātā nāk ne tās patīkamākās domas, turpat blakus jau kaut kas tiks apgāzts, būs jāmierina vai jāiepriecina, un likstas paliek otrajā plānā.
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Rūpēšanās. Optimisma meklējumi. Miega trūkums.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez kafijas. Bez bērna smiekliem. Bez pastaigām svaigā gaisā.
Būtiskākais sasniegums darbā?
“Spēlmaņu nakts” balva kā apliecinājums un miera sajūta, ka esmu īstajā vietā, pēc kā mierīgāk uztveru neveiksmes vai tukšos periodus, jo zinu, ka varu, ja man dos iespēju.
Labākā izklaide?
Došanās brīvā dabā kopā ar ģimeni vai draugiem, būšana jaunās vietās – nav svarīgi, vai tā ir Dienviditālija, mans pirmais tālākais ceļojums pirms pandēmijas, vai Kuldīga un Latgale – arī tās uztveru kā ceļojuma mērķi.
