“Esmu bijis cilvēks, kurš agrāk diezgan skaļi vīpsnājis par seriāliem…” – atzīstas aktieris Niklāvs Kurpnieks 10
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Šīs nedēļas ceturtdienā, izklaides platformā “Tet+” un “Helio” interaktīvajā televīzijā pirmizrādi piedzīvos psiholoģiskā trillera “Bezvēsts pazudušās” otrā sezona. Daudzsēriju filmas jaunās sērijas būs, iespējams, līdz šim nervus kutinošākais pašmāju kinodarbs, kas skatītājus ieraus tumšu kaislību pilnā detektīvā.
Jau trillera pirmajā sezonā skatītāji, kurus aizrāva ar mistiku un noslēpumainību apvītie notikumi Mēronas mazpilsētā, nevarēja nepamanīt vienu no stāsta spilgtākajiem varoņiem – velnišķi simpātisko Pāvelu, muižas pārvaldnieka audžudēlu, kurš savu mērķu dēļ gatavs spēlēt uz visu banku bez sirdsapziņas pārmetumiem.
“Otrajā sezonā Pāvels darbojas vēl divreiz jaudīgāk,” sarunā pirms pirmizrādes teic Pāvela lomas atveidotājs, talantīgais Dailes teātra aktieris Niklāvs Kurpnieks. Viņš arī atzīst, ka tieši loma “Bezvēsts pazudušajās” likusi viņam no jauna iemīlēt aktiera profesiju pēc profesionālas krīzes.
Niklāv, raugoties Dailes teātra izrāžu kalendārā, šī jums ir visai intensīva sezona teātrī?
Šī patiešām man ir ļoti interesanta sezona. Ir lieliskas lomas, turklāt darba ir pietiekami daudz – janvārī ir pat divas pirmizrādes – “Pavasaris” un “Izrāde, kas saiet sviestā”, nesen bija pirmizrāde “Esiet sveicinātas, skumjas”, paralēli spēlēju repertuāra izrādēs “Testosterons”, “Inspektors Tutū” un “Sidraba šķidrauts”.
Tāds ritms ir gaidīts turpinājums tam, ko esat vēlējies darīt teātrī, stājoties aktieros?
Pēc tā laika, ko esmu teātrī, šķiet, ka, iespējams, man vajadzētu būt jau kaut kur tālāk, bet dažādu apsvērumu dēļ vairākus gadus savus aktieriskos muskuļus tā īsti netrenēju.
Tikai pēc lielās vadības reformas Dailes teātrī pats sevī izlēmu – vai nu metos tajā visā iekšā pilnībā, vai vispār ne.
Tieši pēdējais gads izaugsmes un potenciāla attīstīšanas ziņā man ir visjaudīgākais, kāds līdz šim bijis.
Kas lika pilnā mērā no jauna pievērsties teātrim?
Katrās attiecībās, vai tās būtu ar cilvēkiem vai ar ko citu, kādreiz uznāk brīdis, kad tās rada šaubas, un tad ir jāpieņem lēmums, vai tālāk tu šajās attiecībās ej pilnā mērā vai met tās nost un dari kaut ko citu. Man liekas, piedzīvoju kaut ko līdzīgu profesionālai krīzei, jo nebiju pārliecināts, ka jūtos labi teātrī. Tāds pirmais stimuls pārmaiņām bija “Bezvēsts pazudušo” pirmās sezonas filmēšana – lieliskā radošā komanda, režisors (Vlads Kovaļovs), operators (Toms Zarāns), visi kolēģi. Tam sekoja laba sezona teātrī, un tajā mirklī sapratu, ka gribu teātrī un aktiera darbā iekosties tā kārtīgi.
Loma, kas man lika aizdomāties un atcerēties, kāpēc man tik ļoti patīk teātris, bija Karlmans izrādē “Neglītenis” Gundara Silakaktiņa režijā. To turpināja arī izrāde “Esiet sveicinātas, skumjas” un Kirila loma tajā. Un stāsts šajā gadījumā jau nav par lielu vai mazu lomu, bet par pašu darba procesu. Kaut kā sakrita, ka visos gadījumos bija forša trupa – gan jaunās aktrises, gan pieredzējušie mākslinieki – Ilze (Ķuzule) un (Andris) Bulis, lielisks darbs kopā ar režisoru Klāvu Melli un Rūdolfu Gediņu.
Tas viss kaut kā labi salikās kopā. Tajā brīdi sapratu, ja tāds ir tas aktiera darbs, tad es to izbaudu par simt procentiem.
Tikko Dailes teātrī notika pirmizrāde “Pavasaris” – mūsu “Kaujas pie Knipskas” igauņu līdzinieks. Par ko šis stāsts ir jums?
Skatoties izrādi, es gribētu, lai skatītājs pakavējas atmiņās par bērnību, jaunību, par nedarbiem. Arī par to laiku, kad nebija telefona, bet tikai visādu brašuļu stāsti, kuros bija interesanti iedziļināties, nevis tērēt laiku, skrullējot instagramu. Es pats esmu no tās paaudzes, kas ir kaut kur vidū starp tiem, kas auguši bez telefona, un tiem, kas ar to. Tāpēc es atceros tos laikus, kad puiši sēdēja, piemēram, regbija nometnēs un stāstīja viens otram stāstus – tā bija mūsu izklaide.
Šajā izrādē ir kaut kas no tā bērnības sirsnīgā naivuma, mazliet tāda nostalģija. Spēlēju puisi Kuslapu, vienu no skolniekiem. Viņš ir godīgs un jauks puika, kurš mēģina iekļauties jaunā skolā. No sākuma viņam tur īsti neiet, bet beigās viņš tiek pieņemts. Savā ziņā tas ir arī mans stāsts kaut kādā dzīves posmā. Ļoti labi pazīstu to sajūtu, kad ir jāiejūtas jaunā kolektīvā, bet tad ir tas patīkamais brīdis, kad tevi pieņem. Tādi brīži jau ir mums visiem, arī, piemēram, jaunam aktierim, ienākot teātrī. Tu nevari atspert ar kāju durvis un ienākt teātrī, sakot, sveiki, te es esmu. Tev sava vieta ir jānopelna.
Sacījāt, ka Gints Andžāns, kurš spēlē Kuslapa labāko draugu, ir jūsu teātra krusttēvs. Kādēļ tieši viņš?
Jā, viņš “Pavasarī” ir man kā papus. Dailes teātrī bija vasaras koncerts ar nosaukumu “Iesvētības”, un mums, jaunajiem, kuri tajā laikā bijām ienākuši teātrī, bija jāuzrunā savs krusttēvs vai krustmāte, un te nu mēs esam.
Gints savā ziņā mani aiz rociņas ieveda teātrī. Viņš teātrī bija pietiekami ilgāk par mani, lai saprastu to virtuvi.
Man šķiet, viņš būtu labs krusttēvs jebkuram bērnam, jo ir ļoti rūpīgs cilvēks, kurš vienmēr atceras par citiem. Ja man ir problēmas, vienmēr varu viņam pajautāt un viņš vienmēr atbildēs.
Jau pavisam drīz (26. janvārī) gaidāma pirmizrāde komēdijai “Izrāde, kas saiet sviestā”, kurā no pagājušā gadsimta Igaunijas baznīcskolas pārceļaties uz Anglijas melnā humora laukiem. Izrāde, kam dažos mēnešos nomainīts gan nosaukums, gan režisors.
Šī vispār ir izrādes trešā versija, kura, ņemot vērā ļoti stingrās izrādes autortiesības, ir jāiestudē tieši tā, kā tas ir darīts Anglijā, tāpēc pie mums brauc britu režisore Eimija Mārčanta, kura šo izrādi iestudē visā pasaulē. Iestudējums ir milzu hits Anglijā, tur publika krīt gar zemi no smiekliem. Mēs nokļūstam amatierteātra izrādē “Slepkavība Haveršemas muižā”, un, kā jau tas amatieru teātra izrādēs notiek, procesā kaut kas tiek aizmirsts, kaut kas saplīst, kāds sajauc tekstu vai vispār nezina, ko darīt. Taču visiem iesaistītajiem ir degsme novest izrādi līdz galam, un to viņi arī izdara.
Izrādē ir ārkārtīgi sarežģīta scenogrāfija – komēdijas vienmēr ir tehniski ļoti sarežģītas, bet šī pārspēj visas. Nedomāju, ka Latvijas skatuve jebkad ir ko tādu redzējusi. Man savā ziņā ir jāspēlē trīs lomas vienā, jo izrādē mans varonis, amatierteātra aktieris, pats spēlē divas lomas. Šis iestudējums noteikti ir izaicinājums – mums ir jālieto tādi spēles paņēmieni, pie kādiem neesam raduši, tāpat ir daudz fizisku lietu un straujš ritms. Tas viss ir nenormāli labs treniņš aktieriskajai precizitātei, jo te nav vietas improvizācijām.
Komēdija vai drāma – kura no abām jums tuvāka?
Galvenais, lai izrāde nav pliki par neko. Man patīk izaicinājumi. Interesanta forma. Jaudīgi režisori, kuri no tevis prasa vairāk, nekā tu vari izdarīt. Patīk, ja mēģinājuma procesā tu kāp kalnā.
Kādā intervijā teicāt, ka vislabāk jums patīkot raksturlomas. Tajā mirklī uzreiz iedomājos jūsu spēlēto Velnu “Inspektorā Tutū”. Tagad šajā ziņā kaut kas ir mainījies, un varbūt tagad ar prieku spēlētu, piemēram, Romeo?
Varētu arī Romeo! Tu jau pats veido savu lomu, un spilgtu raksturlomu vari izveidot arī absolūti reālpsiholoģiskā un dramatiskā izrādē. Ielikt to raksturu otrā, trešā plāna tēlā ir salīdzinoši vienkārši, taču ielikt pietiekami dziļu raksturu pirmā plāna lomās – tas ir daudz sarežģītāk. Tas noteikti ir tas, uz ko es gribētu iet. Man ļoti patīk, ja izdodas lomā kļūt par kādu pilnīgi citu. Lielākais kompliments ir tad, ja kolēģi pamana, ka lomā esi kāds, kurš nepavisam neesi tu.
Jūsu spēlētais Pāvels filmas “Bezvēsts pazudušās” sērijās ir tik pārliecinošs nelietis, ka, jādomā, nebūs viegli turpmāk atbrīvoties no šī zīmoga. Filmas režisors Vlads Kovaļovs ne mirkli neesot šaubījies, ka tieši jūs esat piemērots Pāvela lomai.
To, ka režisors jau pēc pirmā kastinga esot sapratis, ka tā ir loma man, uzzināju tikai vēlāk, jo mani lūdza atnākt uz provēm arī otrreiz. Skaidrs, ka katrā tēlā es kā aktieris ielieku kaut ko no sevis, un mums visiem iekšā ir gan kaut kāda darva, no kā pasmelt, gan atrodams kāds dimants. Man šķiet, Pāvels ir tas tēls, kurā stāsta autors var iemiesot cilvēka melnākās domas. Neliegšos, man ļoti patika spēlēt Pāvelu, īpaši otrajā sezonā, kur viņš darbojas vēl divreiz jaudīgāk nekā pirmajā.
Viss, kas skatītājiem iepriekš likās traki, tagad šķitīs pavisam mierīgi. Un tas man ļoti patīk. Skatoties “Netflix”, esam pieraduši pie šādām tumšāka virziena filmām, pie psiholoģiskas spriedzes, bet Latvijā kaut kā tāda nav īpaši daudz. Turklāt “Bezvēsts pazudušās” pirmajā sezonā tika filmētas pēc jau gatava, labi uzrakstīta stāsta, kas ir milzu ieguvums.
Par seriāla žanru mēdz mazliet pasmīkņāt, salīdzinot ar spēles kino.
Esmu bijis cilvēks, kurš agrāk diezgan skaļi vīpsnājis par seriāliem, reizē gan pats filmējos, piemēram, “Svešajā sejā”. Tomēr seriāli no seriāliem atšķiras gan pēc budžeta, gan formas un satura kvalitātes. Tev var būt seriāls, kurā ir viena istaba un trīs cilvēki, taču to rakstīs astoņi scenāristi un tas būs izcils. Mani mazliet biedē tie darbdienu seriāli, kas ir ļoti gari, un skatītāji tevi redz katru dienu un beigu beigās tevī saskata tikai seriāla varoni.
Mazliet biedējoši ir tas, ka daļa cilvēku arī par mūsu pašu aktieriem spriež tikai pēc tā, ko redzējuši kādā seriālā, un nemaz nezina, ka, piemēram, Ģirts Ķesteris ir ģeniāls Kaligula vai Drakula teātrī, jo viņiem viņš ir Leons.
Atzīšos, biju mazliet nobijies, kad vienā brīdī pēc “Svešās sejas” mani uz ielas sāka saukt par Bruno (aktiera atveidotais varonis).
Esat izmēģinājis spēkus arī spēlfilmā – es domāju Matīsa Kažas īsternu “Wild East. Kur vedīs ceļš”.
Tas bija mans pirmais kino projekts, filmēts visprofesionālākajā līmenī, kāds vien iespējams. Atceros, kā staigāju filmēšanas laukumā un biju pilnīgā šokā par to, ka tā notiek kino. Tur biju pilnīgi un galīgi zaļš, neko nesapratu, bet man tā bija brīnišķīga skola.
Niklāv, ko darāt brīvajā laikā, kad nenotiek filmēšana vai izrādes?
Reizēm lasu grāmatas un skatos labu kino. Katrā brīvajā brīdī raujos uz laukiem – ieiet pirtī un papļāpāt ar ģimeni. Eju laukā ar suni. Mans Bono ir ungāru vižla, putnusuns, kuram ir vajadzīgas garas pastaigas. Nesen kopā bijām viņa pirmajās medībās, kuras viņš, jāatzīst, vairāk uztvēra kā sešu stundu pastaigu mežā, un pie medījuma nemaz netika.
Šobrīd daru visu, lai iestātos medību kolektīvā, jo sapratu, ka pēc vienas dienas mežā kopā ar večiem mana dvēsele gluži vai dzied.
…
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Ģimene. Suns. Draugi.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez manas draudzenes Lolitas. Bez Bono. Bez teātra.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas vēl ir priekšā.
Labākā izklaide?
Kaut kas aktīvs un adrenalīna pilns – kāpt kalnos, braukt ar kvadriciklu, iet medībās vai peldēt. Izlēkt ar izpletni.
