Patstāvīgais prāvests 2
Latgalietis Aivars Kursītis (40) ir Dagdas novada Šķaunes pagasta Landskoronas baznīcas prāvests. Šķaunē kopš 2003. gada. Dzimis Krāslavas novada Skaistas pagastā. Aivars dzīvo draudzes mājā pie baznīcas. Kā jau katoļu mācītājam pienākas – viens. Kā prāvests pārrauga 402 draudzes ļaudis. Ir viens no nedaudzajiem mācītājiem, kam ir sava lauku saimniecība, bet, šķiet, vienīgais, kam ir kazu ganāmpulks. Kā pats smejas, ka viņa uzvārdu var nezināt, bet, kā pasaka, ka priesteris ar kazām, skaidrs, ka viņš… Kopā ar mežu prāvests apsaimnieko 40 hektārus draudzes zemes. 20 kazas, siltumnīca, dārzs. Hobijs – ziedu audzēšana un floristika. Ar pārdošanu neaizraujas, ja nu retumis kādam kaut ko vairumā vajag. Pārsvarā esot maiņas vai dāvināšanas process. Ziedus izmanto baznīcas rotāšanai. Ēdamais – arī pašam, līdz ar to par iztikšanu kā viens otrs cits mācītājs nevarot žēloties. Ar darbiem lielākoties tiekot galā pats, nesen iegādāts mauriņtraktoriņš ar piekabi, ko pats stūrē. Tagad vieglāk transportēt dārzeņus un malku. Kad nepieciešams, palīgus neesot grūti atrast.
Lauku darbi kalpošanai netraucējot. “Bet tam nepieciešams ritms. Ceļos piecos, apdaru darbus, lai nekavētu rīta dievkalpojumu. Arī citus darbus ieplānoju ārpus kalpošanas un garīgās pilnveidošanās laika,” komentē prāvests.
Robežu, kas puskilometru no mājām, un robežsargus, kuru dienesta ēka ir pie pašas baznīcas, jūtot labi.
“Līdz ar to par baznīcu esmu drošībā. Bēgļus redzējis neesmu. Šoruden vienreiz, kad sēņoju mežā, virs manis neatlaidīgi riņķoja helikopters. Neizturēju, piezvanīju robežsardzei un pateicu, ka tas esmu es, nevis vjetnamietis. Vēlāk tomēr izrādījās, ka trauksme nav bijusi gluži bez iemesla – vakarā noķēra padsmit vjetnamiešus,” stāsta Aivars.
Ko prāvests darītu ar bēgļiem, kas meklētu patvērumu baznīcā?
“Teiktu, lai iet pieteikties robežsardzei,” skan atbilde. Bet ja bēgļi to negribētu un lūgtu sevi neizdot? Trīs reizes to jautāju un trīs reizes saņemu tādu pašu diplomātisku atbildi kā uz pirmo jautājumu…
No valsts prāvests gaida vienkāršo lauku ļaužu problēmu izpratni.
“Nupat man bija saruna ar zemnieku, kuram ir viens traktors, bet jāpērk divas degvielas. Viena, iekrāsotā bez akcīzes nodokļa, darbam tīrumā, otra parastā, lai brauktu pa ceļu uz mežu. Vai nav absurds? Tāpat daudzviet cilvēki, īpaši seniori, iesprostoti savās mājās, netiek ne uz veikalu, ne baznīcu, jo sabiedriskais transports daudzviet vairs nekursē. Skolēnu autobuss gan ir, bet “neskolēni” tajos kāpt nedrīkst,” sūkstas prāvests.
Darbīgie lopkopji
Latgalieši Irēna (62) un Alfons (66) Andžāni no Dagdas novada Bērziņu pagasta Andžānu sādžas kilometru no Baltkrievijas robežas nodarbojas ar piena lopkopību. Pienu par 19 santīmiem litrā nodod “Preiļu sieram” un par cenu nežēlojas. Nav kredītu, tāpēc ir plusos. Vienmēr saimniekojuši uzmanīgi. Gandrīz tikai padomju laika tehnika. Tikai viens jauns “Belarus”, un arī tam nauda krāta vairākus gadus. 40 govis un jaunlopi dzīvo šajos laikos reti redzamā koka kūtī vēl no agrīnajiem padomju laikiem. Ir viens strādnieks un tas pats pašu dēls Inārs (42). Kad nepieciešams, palīgos nāk otrs dēls Vilmārs (39, robežsargs) un meita Biruta (34).
“Ja strādā, vienmēr un visos laikos ir labi. Kolhozu laikos biju slaucēja, vīrs – traktorists. Mūs vienmēr apskauduši par to, kā strādājam. Bet ko lai dara – tādi mēs esam. Tagad labi, ka dēli palīdz – bez viņiem galā netiktu,” stāsta Irēna.
Pagājušajā gadā zibens nospēra kūtī septiņas govis. Saimnieki bija pārliecināti, ka lādiņš kūtī ienāca un izlādējās AS “Sadales tīkli” nesen veikto nepareizo vadu un stabu izbūves dēļ. Elektriķi kaut ko pielabojuši, taču vainu īsti neesot atzinuši. Andžāni varēja tiesāties, taču nolēma to nedarīt – labāk strādāt uz priekšu un daudz nekreņķēties.
“Mums tagad vairāk par veselību jādomā. Ja tā būs, arī nekā cita netrūks. No valsts gribētos, lai subsīdijas neapliek ar nodokli, ar ko draud tuvākajos gados, tad gan ar pašreizējo piena cenu neizvilksim,” teic Irēna. Abi saimnieki saņem pensijas: Alfons – 256, Irēna – 235 eiro.
