Miezīšiem ir 21 hektārs zemes. Audzē graudus, dārzeņus, iekoptas ganības. Pushektārs aveņu. Divas govis, trīs teļi, 40 aitas, 70 truši un 200… baložu (30 šķirnes). Baložus Rīgā turējis jau Valfrēda vectēvs, tēvs un arī pats. Uz laukiem atnācis bez šī, tolaik lielākoties pilsētnieku, vaļasprieka, bet pamazām pie tā atgriezies, un tagad Valfrēds lepojas, ka viņam Latgalē esot viena no lielākajām šķirņu baložu saimēm (šajā novadā baložu turēšana vispār nav izplatīta). Tagad “Grunduļi” skaitās lauku tūrisma sēta, uz kurieni brauc skatīties gan baložus, gan trušus. 2
“Rīgā vairs negribu atgriezties, jo nevēlos vairs citiem strādāt. Pats sevi laukos varu uzturēt. Arī depresijai nav laika, jo pastāvīgi ir ko darīt. Tikai pirmajos gados vēlā rudenī bija jocīgi: likās, ka visu laiku ir tumšs un pulkstenis tikai ap pieciem grozās,” saka Valfrēds.
Savukārt Ināra bez kopējiem saimniecības darbiem pēc pasūtījuma cep tortes un taisa konfektes.
“Grunduļi” ir 12 kilometrus no robežas. Viens kaimiņš kilometra attālumā, nākamais – trīs. “Mums nav kauns, kā esam sakopuši šo savu 21 hektāru lielo Latvijas stūrīti,” saka Ināra. 18. novembrī Miezīšiem ir tradīcija par godu Latvijai dedzināt svecītes uz vientuļā tilta pār tuvējo Ludzas upi.
Dēli Mārtiņš (33), Jānis (29) un Kristaps (26) ir rīdzinieki. Vecākie saimnieko autoservisā, jaunākais dēls – šoferis.
Savā Šveicē
Polis Pēteris Mežeckis (75) dzimis Latvijas brīvvalsts pēdējā, 1940. gadā Jelgavā. Pēc tam dzīvojis Rīgā, Ķengaragā, un pēdējos padomju gadus un pirmo atjaunotās brīvās Latvijas laiku strādājis VEF sporta klubā par GDA (padomju laika fiziskās un militārās aizsardzības sistēma) un slēpošanas treneri. Kad 1992. gadā samazinātas algas, izdomājis pārcelties uz vecāsmātes mājām “Koļesņiki” Zilupes novada Pasienes pagastā. Sieva palikusi Rīgā un no viņas izšķīries, bērni Zigmunds un Kristīna savā dzīvē. Pasienē atradis jaunu sievu Aļonu (45, strādā skolā), piedzimusi meita Valentīna (16), kura tagad sākusi apgūt banku klientu apkalpošanas zinības.
“Koļesņiki” ir rūpīgi iekopti. Kad tur negaidot ierodos, no pirtiņas skursteņa omulīgi vijas dūmi (vārās cūkēdiens), pats saimnieks stumj ķerru ar mēsliem. Pēterim ir divas govis, piecas aitas, cūka, trīs vistas (vēl nesen bija desmit, bet vanags un lapsa pastrādāja…). Septiņi hektāri aramzemes un hektārs meža. Kopā ar Pasienes švāģeri – traktors. Plus 200 eiro pensija. Rīgā pēdējoreiz bijis pirms desmit gadiem, ja kaut ko vajag pilsētā, labāk aizbraucot uz Ludzu vai Rēzekni.
“Nenožēloju, ka pārcēlos. Kas es būtu Rīgā? Sēdošs pensionārs Ķengaraga dzīvoklī vai vasarnīcā Olainē. Bet te man pašam sava Šveice (taisnība – Rāznavas pauguraine. – A. D.). Kad atbrauca bijušie audzēkņi, visi priecājās par apkārtni,” teic Pēteris. Audzēkņi gan sataisījuši jokus, par ko robežsargi dabūjuši sutas: aizgājuši līdz kilometru attālai robežai ar Krieviju, sabildējušies un internetā salikuši bildes, kā ar vienu kāju ir Latvijā, ar otru – Krievijā. Robežsargus gan pirms, gan pēc šī notikuma redzot vai katru dienu. Bēgļi manīti nav. Toties kāda veterinārā komisija nesen bijusi un prasījusi – vai, kad ejot pie cūkas, matracis ir priekšā un kādu dezinfekcijas līdzekli saimnieks uz tā lejot? Pēc tāda jautājuma Pēteris palicis dusmīgs un sūtījis komisiju uz daudzajiem mežacūku rakumiem pļavā, lai meklē dezinfekciju tur…
