Vienpatis 2
Baltkrievs Anatolijs Zigmanovs (65) ir Ciblas novada Līdumnieku pagasta Vjarumu sādžas vienīgais iedzīvotājs. Sarunā sētas vidū ielaižas negribīgi. Jaušams, ka šis nav viņa dzīves priecīgākais brīdis. Bijis precējies un dzīvojis Ludzā. Tagad šķīries. Meita Anglijā. Brāļi, māsas Baltkrievijā, kur arī pats dzimis. Kontaktus neuztur. Jau 15 gadus dzīvo viens pats radu mājās. Trešo gadu pensijā. Par to žēlojas – tikai 87 eiro, bet strādājis smagi. Ar krūmgriezi pa mežu. Kad atbrauc autoveikals, tā visa pensija aizejot. Piepelnās, sienot slotas medniekiem. Pasēņo un paogo. Kādreiz kādas haltūras gadoties. Kopumā: garlaicīgi dzīvot. Tuvākais kaimiņš – “guculka” – divu kilometru attālumā. Paretam iedzerot. Labi, ka ir elektrība un televizors.
Robeža kilometra attālumā, bet uz to pusi nelienot. Tur neesot ko darīt. Klešniku purvs. Pat bēgļiem tur būtu grūti tikt pāri. Nekur citur viņš vjetnamiešus arī neesot manījis. Robežsargi vai katru dienu piebraucot un aptaujājoties, kādreiz pat divas reizes dienā. “Bet es par robežu neinteresējos,” saka Anatolijs un aizgriežas, tālākās sarunās neielaižoties.
Rīdzinieki pierobežā
Arī “Grunduļi” ir Līdumnieku pagasta Berezovkas sādžas vienīgās mājas, kurās dzīvo cilvēki. Latvieši Ināra (57) un Valfrēds (59) Miezīši. Abi gan dzimuši rīdzinieki, taču “Grunduļi” bija Ināras vectēva mājas, kurās viņa bieži viesojusies.
“Vectēvs, savulaik kolhoza brigadieris, ticīgs cilvēks, bija palicis viens un aicināja mūs pārcelties pie sevis. It kā gribējām, bet pauzējām. Rīgā dzīvojām komunālajā dzīvoklī, dēlam bija alerģija. Kamēr domājām, vectēvs nomira, bet mēs 1992. gadā tomēr pārcēlāmies uz “Grunduļiem”,” atceras Ināra.
“Rīgā strādāju par šoferi un stiklinieku. Domāju, gan jau laukos bez darba nepalikšu. Bet mani vietējie īsti negribēja pieņemt. Tagad man daudz draugu, bet pirmajos gados vietējie domāja: sprukstiņš, bēglis no Rīgas atskrējis. Vienu vasaru biju paju sabiedrībā par ganu, tad gadu – autobusa šoferis. Tas arī viss. Te tomēr rads rada galā, deva darbu savējiem. Sākumā pat autobuss mūsu bērnus uz skolu neveda, jo, lūk, viņi šeit nebija pierakstīti. Vajadzēja sākt pašiem saimniekot. Kamēr ieskrējāmies, dzinu sievu uz Rīgu naudu pelnīt konditorejas darbos – vienu nedēļu viņa pa Rīgu, vienu – pa mājām. Dārzā un kūtī jau daudz kas izauga, bet bērniem jau naudu arī vajadzēja,” ar smaidu stāsta Valfrēds.
