Ko tad gaida no valsts? 2
“Stingrākus likumus pret savu tautu gaidu! Lai senču tikumus godā, lai vecākus cilvēkus ciena un klausa, skolotājiem nerunā pretim. Seksu skolā māca, bet cieņu nemāca,” saka Valentīna.
Streļci par politiku daudz nezinot, bet par tuvo Krieviju domas vienas: valdnieks Putins netaisnīgs un apspiedējs, bet krievu tauta strādīga un laba abās robežas pusēs. Saimnieks atceras, kā pēc kara padomju gados krievi no Krievijas ģimenēm kājām bēguši uz Latviju, kur meklējuši labāku dzīvi. Redzējis, ka kāda māte ziemā palikusi uz ceļa nosalusi, bet bērni gājuši tālāk…
Nemiera gars
Kārsavas novada Goliševas pagasta iedzīvotāja krieviete Jeļena Truhanova (44) kopā ar bērniem Sofiju (8), Darju (7) un Ņikitu (5) kopš maija dzīvo pusotru kilometru no robežas nelielā jaukā mājiņā, kas uzcelta pirms desmit gadiem nopirktas, savu laiku nokalpojušas mājas ar krievisku nosaukumu “Pridorožnijs” (“Pieceļa” – no krievu val.) vietā. Otrā pasaules kara gados tur, uz centrālās Goliševas ielas, vācu armija bija ierīkojusi virtuvi. Jeļenai ir vēl divi bērni no pirmā vīra (miris), un sieviete smej, ka tie ir ļoti patriotiski. Meita Viktorija dzimusi tajā pašā dienā, kad Latvija – 18. novembrī. Viņa gan šobrīd kopā ar draugu dzīvo un strādā Norvēģijā, taču ļoti vēlas atgriezties Latvijā. Dēls Vladislavs (18) mācās Robežsardzes koledžā un nupat kā Latvijas valstij nodevis uzticības zvērestu. Savukārt mazie bērni labi mācās, ir ļoti muzikāli, dažādos konkursos tiek pie balvām – Sofija pat Krievijā un Baltkrievijā. Ņikitu vēl aizrauj futbols un dators. Vīrs Mihails jau piecus gadus strādā Anglijā pie augļu šķirošanas un uz mājām atbrauc ik pēc dažiem mēnešiem. Pelna, lai ģimenei būtu mājas. Ja pietiekami maksātu tepat kādā darbā, protams, nekur prom nebrauktu. Jeļena ir bijusi mūzikas, tagad sporta skolotāja 30 kilometrus attālajā Ludzas bērnudārzā “Rūķītis”. Arī meitas mācās Ludzā. Kad nogurst no braukāšanas ar automobili šurpu turpu, kādu nakti visi paliek Jeļenas vecāku dzīvoklī Ludzā.
Dzerot kafiju ar Jeļenu, no mazajiem ne mirkli nav miera. Īsti nemiera gari. Man jāiet skatīties viņu istabas, jādod autogrāfs, jāskatās dienasgrāmatas un jāklausās dzejoļi. Nemiera gars Goliševā ir arī Jeļena. Nodibinājusi nevalstisku organizāciju “Goliševas saules stars”, lai rūpētos par brīvā laika pavadīšanu, īpaši bērniem, kuriem vasarās te neesot ko darīt. Tiek rīkotas dažādas nometnes un ekskursijas, ar bērnu koncertiem braukā pa visu tuvējo apkārtni.
“Cilvēki Goliševā ir dažādi. Gan laipni un pretimnākoši, gan tādi, kas mani, pilsētnieci no Ludzas, joprojām nav pieņēmuši un uzskata, ka es visur lienu iekšā ar savu iniciatīvu. Bet es patiešām vēlos, lai Goliševā nebūtu drūmi. Sākumā tādu attieksmi pārdzīvoju, bet tagad man svarīgākais, lai bērnu acis deg,” stāsta rosīgā Jeļena, kurai Goliševā ir arī pārtikas veikaliņš un kura arī dzejo, ir publikācija dzejas krājumā “Latgales sirdspuksti”.
Naudu no valsts sieviete nevēlas. Tikai labi atalgotu darbu vīram, lai viņš varētu dzīvot kopā ar ģimeni. Un lai valsts vairāk rūpētos par bērnu veselību – lai mazajam Ņikitam nebūtu pusotru gadu jāgaida uz bezmaksas rehabilitāciju sanatorijā (zēnam īsti neklausa viena roka).
