Iekārotākie spiegi – personas labā līmenī 1
Saeimas aizvadītajā nedēļā pieņemtie grozījumi Krimināllikumā ar mērķi novērst hibrīddraudus, ir nepieciešami, jo drošības situācija Latvijā un Baltijā kopumā šobrīd nav tā labākā, turklāt, pēc ekspertu domām, Krievija savu bruņoto spēku un spiegošanas tīkla attīstībā pēdējos gados ir ielikusi lielus līdzekļus un darbu un vēlēsies atdevi.
“Tā tas visu laiku ir bijis, ka Krievija vēlas mūs savā ietekmes zonā. Viņi uzskata, ka Baltijai jābūt viņu. Kad viņi ko darīs, tas ir grūts jautājums. Tas varētu notikt brīdī, kad kaut kas saietu grīstē ar NATO,” bez lieka optimisma spriež 90. gadu Latvijas izlūkdienesta virsnieks Roberts Anspaks.
R. Anspaks ir bijušais PSRS VDK 1. daļas (ārējā izlūkošana) darbinieks, viens no tiem apmēram pārdesmit šīs institūcijas speciālistiem, kuri 1991. gadā stājās atjaunotās Latvijas dienestā. Savulaik Krievijas izlūkdienestu darbība bijusi īpaši labi jūtama brīdī, kad Latvija gatavojās iestāties NATO. Tad tā izpaudās kā pret Latviju vērsta kampaņa ārzemēs, kad par latviešiem runāts kā par “žīdu šāvējiem”, bet par pašu Latviju – kā eksistēt nespējīgu valsti, ar kuras uzņemšanu alianse tikai sev sagādātu problēmas. Rietumos tolaik bijuši arī tādi, kas uz šo dezinformācijas uzķērušies.
Uzrunāts intervijai ar vēsturi saistītu jautājumu sakarā, R. Anspaks norādīja, ka nealkst lieku publicitāti. Tomēr par atsevišķiem aktuāliem jautājumiem Drošības policijas veterāns “LA” izteica savu viedokli. Viņš pauda pārliecību, ka tagadējiem Latvijas specdienestiem ir zināmas personas, kuras nodarbojas ar spiegošanu, taču to arestu traucē likumdošanas nesakārtotība, iespējams, nevēlēšanās saasināt attiecības ar konkrētu valsti, vai arī kādas vienošanās ar NATO. Jebkurā gadījumā spiega notveršana ir ilgstošs un komplicēts darbs. Nav tā, “ka iet un ķer ciet”: “Tur ir citi ceļi.” Sarunu biedrs gan atturējās komentēt, vai pēc Saeimas pieņemtajiem Krimināllikuma labojumiem, kas paredz sodus par darbībām, kas vērstas pret Latvijas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu, kā arī valsts iekārtu Satversmē neparedzētā veidā, būtu gaidāms kāds spiegu skandāls, kaut gan nenāktu par sliktu “pāris notiesāt”.
R. Anspaks ir kritisks attiecībā uz termiņuzturēšanās atļauju Latvijā izsniegšanu ārzemniekiem, Krievijas un NVS valstu pilsoņiem apmaiņā pret zināmu summu ieguldīšanu nekustamo īpašumu iegādē: “Uzreiz saku: paskatieties jaunus pārus, kas iebrauks, inteliģentus, solīdus cilvēkus 30 – 40 gadu vecus un kuriem šī nauda nāk no Krievijas valsts. Dokumenti viņiem būs sakārtoti, bet tie var būt nelegāļi, kas ierodas “uz nosēšanos”. Viņu nebūs daudz, varbūt kādas divas trīs ģimenes uz Latviju, bet mūsu dienestiem tur var būt darbs.” Šādi cilvēki var vairākus gadus uzturēties Latvijā, “sakārtot biogrāfiju”. Tad pēc vairākiem gadiem viņi dodas tālāk Eiropā, uz ASV vai kur citur. Tā veidota aģentūra darbojas ļoti ilgi un aktīvākā ir tieši mūža otrajā pusē, jo vispirms jāiegūst vietējās sabiedrības uzticība, bet tad “var strādāt kaut līdz 70 gadiem”. Tas ir tradicionāls PSRS izlūkdienestu darba paņēmiens, kas Krievijā nav mainījies.
Tāpat atzīstama par ticamu informācija, kas aprīļa sākumā bija lasāma Vācijas laikrakstā “Bild”. Proti, atsaucoties uz avotiem specdienestos, laikraksta žurnālisti vēstīja par cīņas mākslu skolu un sekciju izmantošanu Krievijas specdienestu aģentūras vervēšanai un pat atsevišķu kaujinieku grupu veidošanu uz šo skolu bāzes visā Eiropā.
Agrāk Krievijas izlūkdienesti Latvijā vervējuši aģentūru bez lielas izšķirības, taču nu tiek meklētas personas “labā līmenī” – uzņēmēji, valsts aparāta darbinieki, nacionāli noskaņoto politisko spēku politiķi. Savulaik lielu uzmanību no ārzemju izlūkdienestu puses izpelnījusies Tautas partija. Kā runā, izcenojumi par sniegto informāciju no agrākajiem 50 – 100 latiem mūsdienās cēlušies vairākkārt un varot sasniegt pat 10 tūkstošus… Vervētāji parasti vēršoties pie “bohēmiskiem zēniem”, kam īpaši patīk nauda un tās tērēšana. Aģentūras veidotāju darbu atvieglojis tas, ka Latvijā “daudzi cilvēki, politikā darbojoties, materiāli grib ātri nostāties uz kājām”. Vēl nesen to diezgan strauji bija iespējams izdarīt, izmantojot izdevīgus biznesa piedāvājumus tajā pašā Krievijā. Un pat specdienestiem nākas grūti saprast, kur bizness ir tīrs, bet kur tikai piesegs savervēšanai. Katrā gadījumā ir bijuši vairāki gadījumi, kad uzņēmējiem, kas darbojās Krievijā, izteikti “sadarbības” piedāvājumi, pretējā gadījumā dodot mājienu par gaidāmajām problēmām.
