Juris Lorencs: Daugavpils iedzīvotājiem, kuri gaida ierodamies “krievu pasauli”, ieteiktu paskatīties uz Mariupoles drupām 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja ir kāds cilvēks uz šīs pasaules, kura viedokli par Krievijas iesākto karu gaidīja īpaši, tad tā bija Angela Merkele. Beidzot 8. jūnijā parādījās viņas saruna ar žurnālu “Der Spiegel”. Cita starpā bijusī kanclere izteicās, ka “Vladimirs Putins vēlas iznīcināt Eiropu… Vienīgā valoda, ko viņš saprot, ir militārs spēks”. Šķiet, beidzot apgaismība nākusi arī pār šo “Krievijas sapratēju”. Labāk vēlu nekā nekad!
Jau nākamajā dienā, 9. jūnijā, Putins publiskas uzstāšanās laikā apgalvoja, ka Krievija “nekaro”, bet gan līdzīgi kā Pētera I laikos “tikai paņem to, kas tai pienākas” un “arī mums liktenis lēmis atgūt”. Maskas ir kritušas! Kāpēc viņš tā rīkojās? Viens skaidrojums – šie uzskati ir viņa politiskais testaments.
Es drīzāk sliecos uzskatīt, ka Putina izteikumi ir lakmusa un stresa tests vienlaikus. Viņu interesē, kā uz tiem reaģēs Rietumi.
Ja Vācijas kanclers Olafs Šolcs un viņam līdzīgie turpinās barot Ukrainu ar tukšiem solījumiem, ja Ukrainu neuzņems ES kandidātvalstu saimē, ja NATO samitā jūnija nogalē Madridē netiks pieņemti lēmumi par būtisku austrumu flanga, īpaši Baltijas, nostiprināšanu, Putins to visu uztvers kā zaļo gaismu tālākai agresijai.
Bijušais Krievijas premjerministrs Vladimirs Kasjanovs brīdina: “Ja Ukraina kritīs, nākamās būs Baltijas valstis.”
Šķietami arhaiskajai apsēstībai ar robežu pārbīdīšanu ir radīts savdabīgs “zinātniskais pamatojums”. Vladislavs Surkovs, kādreizējais Putina palīgs, ko uzskata par Kremļa pelēko kardinālu un vienu no “krievu pasaules” ideologiem, par šo tēmu publicējis vairākus rakstus.
Vispirms 2019. gada februārī parādījās publikācija ar nosaukumu “Putina ilgā valsts”, bet 2021. gada novembrī – “Kur palicis haoss? Stabilitātes atsvabināšana”.
Šo divu rakstu kopsavilkums ir šāds. Surkovs uzskata, ka pastāv tāda lieta kā “sociālā fizika”, kurā iespējams izmantot termodinamikā pazīstamo entropijas jēdzienu. Tas gan nav nekas jauns, sociologi jau agrāk centušies izskaidrot sabiedriskos procesus ar fizikas modeļu palīdzību.
Entropija raksturo sistēmas nekārtības un haosa pakāpi. Var pierādīt, ka noslēgtā sistēmā entropija tiecas uz savu maksimālo vērtību, vienlaikus samazinās sistēmas lietderīgās enerģijas (kuru iespējams izmantot mērķtiecīgi un pārvērst darbā) lielums.
Tad lūk, Surkovs raksta, ka Krievija nedrīkst būt sastingusi, noslēgta sistēma, jo tas nozīmējot degradāciju un panīkumu.
Tāpēc Krievijai, pirmkārt, vajagot “eksportēt entropiju”, sēt haosu apkārtējā pasaulē, veicināt savstarpēju neuzticēšanos un dezintegrāciju. Otrkārt, Krievijai esot nepieciešama fiziska izplešanās, tā esot dabiska Krievijas eksistences būtība. Šie abi procesi, haosa sēšana un fizisko robežu pārbīdīšana, samazināšot entropiju un nekārtību pašā Krievijā, tā paglābjot no iekšējas degradācijas.
Te gan gribētos piebilst – Surkovs aizmirst, ka viņa “iekarojumu fizika” nav lineāra. Palielinot teritoriju, teiksim, par 10%, agresorvalsts nekļūst par 10% bagātāka, stiprāka vai cienījamāka. Efekts var izrādīties pavisam negaidīts un nepatīkams.
Viens piemērs. Šodien daudz tiek runāts par politisko nestabilitāti Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, ko rada Krievijas agresijas izraisītā pārtikas cenu celšanās. Bet kas ir interesanti – Ēģiptē varas maiņa nozīmētu islāmistu atgriešanos, toties Irānā tieši otrādi – liberāla režīma iedibināšanos.
Jau vairāk nekā mēnesi šajā valstī turpinās masu protesti, kas vērsti pret teokrātisko islāmistu valdību. Ja nebūtu kara, patlaban Irānā notiekošais būtu pasaules mediju uzmanības centrā. Nav izslēgts, ka Krievijas iebrukums Ukrainā izraisīs pirmo antiislāmisko revolūciju pasaules vēsturē, kurā fanātiskie mullas zaudēs laicīgo (un pie reizes arī garīgo) varu. Jaunā Irānas valdība visdrīzāk pārtrauks centienus izgatavot kodolieročus. Tiks noņemtas Rietumu sankcijas, pasaules tirgos atkal ieplūdīs Irānas nafta.
Savukārt Krievija zaudēs sev izdevīgu politisku režīmu, sabiedroto Sīrijas karā un naftas dolārus.
Krievijas politiskā un diplomātiskā izolācija, ekonomiskās sankcijas, boikots sportā, kultūrā un citās jomās burtiski atgrūž šo valsti no Rietumiem. Nolaižas jauns “dzelzs aizkars”, turklāt šo procesu veicina pats Krievijas režīms ar demokrātijas un mediju apspiešanu. Bet izolēta sistēma lemta degradācijai – to apzinās pat Surkovs.
Nelaime tāda, ka šajā lēnās deģenerācijas procesā Krievija var sagādāt milzīgas problēmas saviem kaimiņiem.
Jo Putins un viņa režīma ideologi uzskata, ka teritorija ir vērtīgāka nekā cilvēki. Diemžēl līdzīgi domā daudzi Krievijas iedzīvotāji.
Tālā Burjatijas ciemā vecāki apraud Ukrainas frontē kritušo dēlu, vienlaikus turpinot dzīvot ar apziņu, ka šī nāve nav bijusi veltīga. Ka izpostītās Ukrainas pilsētas, kritušie krievu (burjatu, čečenu, tatāru utt.) un ukraiņu karavīri, nomocītie Ukrainas civiliedzīvotāji (pārsvarā krievvalodīgie!) ir pieņemama maksa par Krievijas robežu paplašināšanu.
Tāpēc tiem Narvas vai Daugavpils iedzīvotājiem, kuri gaida pie sevis ierodamies “krievu pasauli”, es ieteiktu paskatīties uz Mariupoles drupām, uz masu kapiem šīs pilsētas pievārtē.
Un tad dažs labs varbūt sapratīs, ka krievvalodīgajā Mariupolē “krievu pasaule” ieradās nāves eņģeļa izskatā.
