“Wiener Festwochen” – iekāres objekts mākslas cienītājiem 0
Tie, kuri kaut nedaudz interesējas par mākslas norisēm ārpus Latvijas, noteikti būs dzirdējuši vārdu salikumu “Wiener Festwochen” un varbūt arī reizēm aizdomājušies, kas īsti slēpjas aiz skanīgā nosaukuma, kuru savu radošo sasniegumu kontekstā tik labprāt piemin visdažādāko mākslu pārstāvji. Jūnija pirmajā nedēļā ar rīkotāju laipnu pretimnākšanu un VKKF atbalstu man kopā ar dažiem kolēģiem bija izdevība ielūkoties šajā grandiozajā mākslu parādē.
Pirmais Vīnes “Festwochen” notika 1951. gadā, un tā bija “Austrijas griba izdzīvot”, parādot sev un citiem, ka arī tik grūtos laikos viņi skaidri apzinās savas prioritātes. Šodien, protams, lokālais konteksts sen ir cits. Patlaban pasākums galvenokārt orientējas uz Eiropas vācvalodīgās publikas plašo areālu. Programmas kodolu veido teātra māksla visās iespējamās mūsdienu formas un stila izpausmēs, to papildina opera, laikmetīgā deja, performances, instalācijas, speciāli atlasīta filmu skate un paralēli notiekošā mūzikas festivāla norises. Ar īpašajiem akcentiem, kurus katru reizi no jauna iezīmē festivāla mākslinieciskais direktors un programmas kurators, “Festwochen” uzskata par Vīnes kultūras kalendāra augstāko punktu, kurā veidojas dialogs starp Eiropas un pasaules vadošajiem sasniegumiem šajās mākslas sfērās.
2015. gada Vīnes festivāla programmu veidojuši mākslinieciskais direktors Markus Hinterhauzers un drāmas departamenta vadītājs Stefans Šmidke. Tajā ietilpst apmēram četrdesmit izrādes, no kurām piecas ir pasaules pirmizrādes, un tajā piedalās mākslinieki no 20 valstīm. Daudziem tā ir pirmā viesošanās Eiropas kultūrtelpā. Kā jebkurā starptautiskā mākslas forumā, kur dalībnieku atlase ir uzticēta atsevišķām spēcīgām personībām, arī Vīnes festivālā ir sajūtama diezgan izteikta subjektīvā faktora klātesamība. Manuprāt, pat tad, ja viena vai otra priekšnesuma mākslinieciskās kvalitātes ir diskutablas, šāda prakse tomēr ir auglīga, jo ietver sevī vienas pieredzes dāvātu iespēju ieraudzīt jaunas, varbūt perspektīvas tendences aizmetņus. Un galu galā festivāla programma tiek publiskota vairākus mēnešus iepriekš.
Mūsu iecere bija noskatīties piecas festivāla izrādes, bet aktieru slimības dēļ diemžēl tika atcelti Franka Kastorfa režisētie “Brāļi Karamazovi” un nācās samierināties ar četrām. Viens no šobrīd atzītākajiem horvātu režisoriem Bobo Jelčičs publikai piedāvāja pusotru stundu garu Čehova “Kaijas” versiju, kurā pazīstamo tēlu būtība tika sapresēta līdz pāris izkāpinātām rakstura īpašībām un viegli groteskā manierē savienota ar atklāto spēles principu. Patukšajā spēles telpā, kuru aizpilda vien daži noplukuši dīvāni un darbībai nepieciešami rekvizīti, konfrontējot aktieru komiskās spēles izpausmes ar čehoviskās situācijas nosacīto realitāti, režisors iegūst kaut ko līdzīgu kārtējai dzīves absurda fiksācijai mūsdienīga teātra formā, un, jāteic, ka publikai tas tīri labi patika. Keiptaunas Universitātes teātris festivālā bija uzaicināts piedalīties ar Laras Fūtas sarakstītu un iestudētu stāstiņu “Cerību zvejnieki”, kas vēsta par kādas ģimenes nedienām pēc apgādnieka savainošanās zvejas laikā. Miksējot uz skatuves visai pieticīgu aktierspēli ar video, autentiskas mūzikas un laikmetīgās dejas fragmentiem, režisore, pēc pašas vārdiem, cenšas aizvest skatītāju līdz maģiskā reālisma lauciņam, taču šiem centieniem akūti pietrūkst mākslinieciski augstvērtīga pildījuma. Pretenzija uz traģēdijas atklāšanu veselā kontinentā ar izsīkušām cerībām pēc izrādes noskatīšanās drīzāk pārvēršas tādā kā vēlmē iežēlināt Eiropas pārtikušo sabiedrību un sasaistē ar šodienas bēgļu problēmām pat raisa diezgan pretrunīgas izjūtas. Ar vizuāli daudz izsmalcinātāku un ekspresīvi piesātinātāku spēli profesionāli augstā līmenī izcēlās paša festivāla producētais Ibsena lugas “Jūns Gabriels Borkmans” iestudējums austrāliešu režisora Saimona Stouna interpretācijā. Iekārtojies piesnigušos mājas bēniņos – snigt uz skatuves nepārstāj visu izrādes laiku –, Borkmans pēc astoņiem cietumā pavadītiem gadiem mēģina apjēgt sava finanšu kraha sekas un vienlaikus tikt galā ar pajukušajām ģimenes attiecībām. Ja kādreiz esi ticējis, ka visu šajā dzīvē var panākt un nokārtot ar naudu, tad atgriezties pie sirds diktētām vērtībām nav viegli, un aktieru ansambļa kaismīgi izspēlētais Borkmana liktenis izrādē to apliecina spilgti un pārliecinoši. Skaists režisora vēstījums aizgājušās Eiropas finanšu krīzes kontekstā.
Visvairāk gaidītā, vismaz man, bija atkārtotā tikšanās ar flāmu režisoru Ivo van Hovi, kura jaunākais iestudējums “Kara valdnieki” (“Kings of War”) festivālā piedzīvoja pasaules pirmizrādi. No trim Šekspīra vēsturiskajām traģēdijām (“Henrijs V”, “Henrijs VI” un “Ričards III”) veidotā izrāde ir ārkārtīgi komplicēts, tekstuāli katrā replikā rūpīgi izsvērts un mūsdienīgā teātra valodā nevainojami sintezēts cilvēka un varas attiecību pētījums. Kaut arī visi karaļi uz skatuves parādās kā šodienīgi politiskie līderi ar atbilstošu rīcību un uzvedību, viņi ir un paliek Šekspīra iezīmētie dzīves un nāves valdnieki, kuru alkatīgās tieksmes un nežēlīgās spēles atbalsojas pašu sakropļotajos likteņos un tautu ciešanās. Režisors vārda tiešā nozīmē ieved skatītāju baltos varas gaiteņos, lai viņš tuvplānā kļūtu par liecinieku tajos notiekošajām slēptajām norisēm un lēmumu pieņemšanas finesēm, kuras pēcāk tiks pasniegtas sabiedrībai kā cīņa par taisnīgumu, drošību un labāku nākotni. Intelektuāli ļoti piesātināts četru stundu garš priekšnesums, kas prasa augstu uzmanības koncentrāciju, toties sniedz baudījumu, kādu mūsu teātris patlaban piedāvāt nespēj.
Droši var apgalvot, ka “Wiener Festwochen” ir viens iekārojamākajiem mākslas pasākumiem vasarā. Biļešu cenu diapazons ir gana plašs, lai būtu pieejams katram maciņam (8 līdz 56 eiro). Vienīgi tās būtu ieteicams rezervēt laikus, jo vīnieši mīl mākslu un tukšu vietu izrādēs praktiski nav. Jau zināms, ka 2016. gadā “Wiener Festwochen” notiks no 13. maija līdz 19. jūnijam.
