Kāda ir Latvijas striptīza vērotāju publika? Ar ko tā atšķiras no ārzemju sievietēm? 0
Svarīgi, lai šovs būtu kvalitatīvs un azartisks – atbilstošs iecerei radīt draisku gaisotni, iešūpot libido. Amerikā vīriešu striptīzu galvenokārt apmeklē kundzītes gados – tā ap piecdesmit sešdesmit… Dažreiz pat atnāk septiņdesmitgadīgas un metas mums virsū kā pārgribējušās… Latvijā šādus šovus apmeklē jaunākas dāmas – tā ap trīsdesmit līdz četrdesmit gadus vecas. Ar ko tas izskaidrojams? Pie mums par maz vīrišķīgu veču, pietrūkst erotiskā maiguma! Ārzemēs vīri ļauj sievām atpūsties brīvāk, viņas ir aprūpētas, arī finansiāli patstāvīgākas. Zinu gadījumu, kad ieradās vīrs ar sievu un lūdza atļauju noskatīties, kā viņa laulene ņemas ar striptīza dejotāju, acīmredzot tā gūstot baudu arī sev. Domāju, ka ārzemnieces savā pārtikušajā un nereti garlaikotajā dzīvesveidā biežāk nekā mūsu sievietes meklē pikantības, ierosmes erotiskajām fantāzijām. Protams, savos uzskatos viņas ir brīvākas, nav tik stīvas un aizspriedumainas kā Latvijā – ļaujas dzīves vieglajam garam. Kā viņas šovos līksmo, pat spiedz! Nereti apakšbiksēs iebāž naudaszīmes… Tāpēc ir svarīga arī apakšveļa, es valkāju “Armani”, “Calvin Klein” biksītes.
Cik strauji parasti notiek izģērbšanās?
Šovā jābūt intrigai, līdzīgi kā labā dramaturģijā kulminācija notiek šova beigās. Ja izģērbsies kails, otro reizi to skatīties vairs nebūs interesanti. Var jau izģērbties desmit sekundēs (ir tādas bikses ar iešūtām lentēm, kas ļauj to izdarīt), bet vai tas būs seksīgi, to lemj skatītājas.
Kas gan būtu šovs bez piedzīvojumiem! Vai ir kāds amizants brīdis palicis atmiņā?
Ir bijuši visādi brīži. Piemēram, dejas laikā puisim meitene norauj biksītes, saplēš kreklu… Iekož kaklā, ausī vai dibenā. Tā saskrāpē muguru, ka sūrst vairākas dienas… Diezgan bieži kāda no publikas nočiepj vai nu kreklu, vai kādu citu apģērbu. Ir bijis pat tā – beidzas deja, un sievietes nevēlas pamest skatuvi, sēž un nekustas – kā nohipnotizētas… Ir bijuši gadījumi, kad, apdejojot sievieti, viņa aizķeras puisim tur, kur nevajag. Tad ir sāpīgi. Bija arī komisks atgadījums – dejas laikā uz skatuves brakšķēdams salūza krēsls…
Cilvēciski var saprast, ka pēc tik iekvēlinoša šova sievietes vēlas ko vairāk, piemēram, pavadīt nakti ar brašajiem dejotājiem?
Ir bijuši tādi mājieni. Lai arī sievietes nereti vēlas ko vairāk, mēs neielaižamies. Nedrīkstam pārkāpt noteikumus, esam tomēr profesionāļi, kas dejo striptīzu, nevis sniedz intīmos pakalpojumus. Turklāt mums ir savas meitenes, draudzenes. Pēc šova atļaujam fotosesiju ar pielūdzējām, sakravājam mantas un dodamies tālāk.
Striptīzdejotāju pieredze
O. J. (vārda, uzvārda saīsinājums), 25 gadi
– Sāku dejot hiphopu no 16 gadu vecuma, pēcāk sapratu, ka ar dejošanu vien maizi nenopelnīsi. Tāpēc nopietni pievērsos fitnesam – veidoju augumu, sevi rūdīju. Apzinādamies savas fiziskās spējas un izkopto augumu, nolēmu kļūt par striptīzdejotāju. Šajā jomā mani iedrošināja Arvīds, ar kuru esmu pazīstams jau astoņus gadus. Uz skatuves jūtos labi, patīk meiteņu skatieni un sajūsma, ceru, ka spēšu erotiskajā dejā valdzināt līdz 40 gadiem.
Markez (pseidonīms):
Par striperi strādāju nepilnus sešus mēnešus. Šajā laikā esmu daudz iemācījies – attīstījis savas plastiskās dejošanas un aktieriskās iemaņas. Darbs kaulus nelauž, taču garīgi ir sasprindzināts, jo jājūt ne vien priekšnesums, bet arī publika. Ja sievietēm patīkam, tad jau esam vajadzīgi.
