Guna Roze: Iekapsulētā vēsture 0
Latvijas jubilejas mēnesis man sagādāja vairākus neikdienišķus notikumus, kas mudināja aizdomāties par to, kas īsti raksta jebkuras valsts, tautas vai zemes vēsturi un kas ir īstenā vēsture.
Pastāv pamatota teorija, ka vēsturi raksta uzvarētāji. Simpātisks ir šajā apgalvojumā lietotais daudzskaitlis. Ticu, ka pat letu zemes senāko fiksēto vēsturi – Indriķa hroniku – esot rakstījuši vairāki “indriķi” un kāds no hronistiem bijis dumpinieks, kas vēlējies vēsturei atstāt arī citu – ne tikai bīskapa Alberta viedokli. Pretēji nebeidzamajiem vāciešu slavinājumiem šis Indriķis hronikā aizstāvēja letus. Tādi cilvēki bijuši vienmēr, pat Staļina režīmā, arī mūsdienu iluzorajā vārda un preses brīvībā. Apbrīnojami, cik gudri šo mākslu pieprot literāti!
Pirmais notikums, kas vedināja uz šādām pārdomām, 7. novembrī norisinājās Tukumā. Tieši šajā dienā bija vēlēts atvērt 1967. gadā Ļeņina piemineklī iemūrēto laika kapsulu. Starp citu, Tukums bija pirmā pilsēta Latvijā, kas 1990. gadā aizvāca savu ļeņinekli, tomēr kapsula muzejā gandrīz 30 gadus pacietīgi sagaidīja savu stundu. Burkā izrādījās to dienu preses izdevumi, rajona kolhozu saimnieciski finansiālie rādītāji, kā arī vēstījums paaudzēm, kas 2017. gadā svinēs… Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 100. gadadienu. Un mēs varam tikai minēt, vai tiešām starp kapsulas piepildītājiem nebija neviena īpatņa, kas klusībā cerēja, ka tās atvēršanas dienā dzīvosim citas simtgades noskaņās?
Starp daudzajiem notikuma lieciniekiem bija kundze, kas pirms 50 gadiem bija piedalījusies vēsturiskā vēstījuma tapšanā. “To rakstīja vairāki cilvēki no partijas un komjaunatnes komitejas, arī revolucionāri,” kundze atklāja mirkli pirms kapsulas atvēršanas, netieši apstiprinot patiesību, ka vēsturi raksta daudzskaitlī. Ka toreizējo hronistu vidū bijis vismaz viens indriķis dumpinieks, apliecina pusotrs teikums, kas meistarīgi un ideoloģijai nekaitīgi ievīts citādi viscaur sarkanajā partiju, komunismu un tautu draudzību slavinošajā vēstījuma tekstā. Teikums, kas starp rindiņām mums vēlē laimē diet. “(..)Mēs nododam mūsu mantojumu Jums nākošajām paaudzēm, strādājiet, vairojiet mūsu Dzimtenes bagātības, priecājieties, atpūšaties, mācieties mīlēt un cīnīties par labo un patieso. Esiet cienīgi savai tēvu tēvu lietai(..)” (Tālāk jau atkal seko varai lojālā “indriķa” teksts. (Saglabāts oriģinālais stils un pareizrakstība). Pusotru nedēļu pēcāk savu 50 gadus glabāto laika kapsulu atvēra arī Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēni un pedagogi. Tajā atradās tā gada klašu fotogrāfijas, teicamnieku un mācību priekšmetos labāko skolēnu vārdi un bildes, kā arī pats vēstījuma teksts, kas veidots no Raiņa dzejoļiem. Tādiem, lai vilks (esošā vara) paēdis un kaza (nākamās paaudzes, kas atvērs kapsulu) dzīva. Nejaušība vai tomēr tālredzība? Droši vien daudzās jo daudzās Latvijas pilsētās un ciemos šoruden atvēra līdzīgas laika kapsulas, kuru saturs kaut ar labi nomaskētu sīkumu ļāva priecāties par dumpīgo indriķu neticamo, bet tāpēc vēl jo vērtīgāko – uzvaru.
Trešais spilgtais pārdzīvojums Latvijai nozīmīgajā mēnesī bija tikšanās ar Pēteri Apini, kurš gluži vai atkārto Krišjāņa Barona misiju – vāc materiālu savai otrajai fotogrāmatai “Latvijai – 100”. Skatot jau atlasītās gadsimtu senās un nedaudz jaunākās unikālās bildes, nostiprinājās pārliecība, ka tieši fotogrāfija ir vispatiesākā laika liecība, īstenā valsts un tautas vēsture. Pārsteidza dzīvesprieks. Smaidi Sibīrijā, līksme druvā, laimīgas acis gluži ikdienišķos uzņēmumos pat 40. un 50. gados. Zinām taču, ka vismaz pusi gadsimta, kad Latvijas hroniku rakstīja tā brīža uzvarētāji, mūsu tautai bija pārlieku daudz iemeslu nerādīt priecīgu vaigu. Bet, ja nebūtu šo smaidu, šo dumpinieku indriķu, kuru vārdi vēstures annālēs paliek nezināmi, vai mēs šoruden, atverot Oktobra revolūcijas simtgadei veltītās laika kapsulas, gatavotos Latvijas simtgades svinībām?
