Iekapsulēt jaunības enerģiju. Saruna ar JRT aktieri TOMU HARJO 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Oktobra beigās Latvijas kinoteātros un platformā “Tet TV+” nonākusi režisora un Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktiera TOMA HARJO debijas kinofilma “Sēklis”. Filmu tās autors kopā ar vēl pieciem JRT jaunajiem aktieriem – Jāni Grūtupu, Agati Kristu, Martu Lovisu, Matīsu Ozolu un Sabīni Tīkmani – veidojis kā veltījumu mīlestībai, ļaujot izsekot trīs pāru dažādām attiecību stadijām – iemīloties, šķiroties, nesatiekoties.
Līdz šim Tomu Harjo skatītāji iepazinuši Jaunā Rīgas izrādēs, kurās jau kopš pirmā studiju kursa piedalās Alvja Hermaņa izveidotās JRT studijas audzēkņi – starp tām ir gan, piemēram, jaunā aktieru kursa vizītkarte “Jaunie latviešu stāsti”, gan Ingas Tropas pagājušajā sezonā iestudētā “Ekspedīcija “Jāzeps”” – Raiņa lugas “Jāzeps un viņa brāļi” versija, kurā Toms Harjo visai pārliecinoši spēlē galveno – Jāzepa lomu. Jaunais aktieris filmējies arī JRT seriālā “Aģentūra”, bet līdztekus jau labu laiku arvien biežāk nokļūst arī kameras otrā pusē – kā fotogrāfs un videoklipu autors. “Filma ir mans līdz šim lielākais projekts,” atklāti saka Toms, kurš ir gan filmas režisors, gan producents, scenārija autors un arī aktieris. “Sēklis ir robežšķirtne jūrā. No tā vari iet dziļāk vai seklāk. Bet jūra ir mīlestības metafora. Kāds tajā brīvi peld, kāds iet pa sāpīgiem akmeņiem, bet kāds paliek laivā un pat nesaslapinās.”
Jaunais režisors arī priecājas, ka filmā izdevies dokumentēt sešus Jaunā Rīgas teātra aktierus, Alvja Hermaņa izveidotās JRT aktieru studijas kursabiedrus. “Iznāca iekapsulēt īpašu brīdi mūsu visu karjeras sākumā, kad mūsu acīs redz nākotnes cerības, ambīcijas un jaunības enerģiju un maksimālismu. Tas ir mēnesis pēc tam, kad esam dabūjuši savus aktieru diplomus un katrs uzrakstījis sev pa lomai, un vienpadsmit dienas filmējies Pāvilostā.”
– Kāda ir sajūta, kad tava pirmā pilnmetrāžas filma ir lielajos kinoteātros?
T. Harjo: – Baigi jauka. Brīnišķīga sajūta, ka cilvēki nāk, pērk biļetes, to parādīja arī Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Reizē arī redzu, ja mums būtu bijis īsts producents, nevis es pats starp visiem citiem pienākumiem, tad būtu varējuši filmu izrādīt plašāk. Tomēr, ņemot vērā to, ka sākotnēji mērķējām tikai uz īsfilmu, šis atvēziens ir nopietns. Labi vien ir, ka es sākumā nezināju, kas mani gaida. Tomēr reizē jāsaka, ka šis ceļš bija ļoti organisks jau no paša sākuma. Man bija iespēja taisīt filmu, un, lai gan vēl nezināju, par ko tā būs, manis uzrunātie aktieri vienkārši teica – darām. Protams, bija ļoti liels darbs, bet tagad ir briesmīgi laba pēcgarša.
– Var tikai brīnīties, kā iespējams reizē pagūt pabeigt aktieru studijas, nofilmēt filmu, un nu – sākt pirmo teātra sezonu kā JRT štata aktierim?
– Šausmīgi veiksmīgi viss sakrita, jo pavasarī aiz muguras bija “Jāzepa” pirmizrāde – šī izrāde un loma līdz tam bija apēdusi visu manu laiku un domas. Jaunas izrādes pavasarī aktīvi nemēģinājām, laimējās arī, ka šajā sezonā aktīvi mēģinājumi sāksies tikai šonedēļ, tādēļ bija laiks pabeigt filmu.
– Pamanīju, ka tevi jau kādu laiku ļoti interesē tas, kas notiek kameras otrā pusē. Esi fotogrāfs, filmē arī mūzikas video, piemēram, gan grupas “Carnival Youth” dziesmai “Alvas zaldātiņi”, gan grupas “Ezeri” dziesmai “Ārā”, ko starp labākajiem mūzikas video atlasīja arī Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Jāvaicā, kāpēc stājies aktieros?
– Vēl ir arī video Evijas Vēberes un anša dziesmai “Labs suns”, kas dabūja “Zelta mikrofonu”. Bet aktieri bija vēl pirms video. Tas bija ļoti loģisks ceļš, jo man patīk inscenēt. Arī fotogrāfijā nenodarbojos tik daudz ar mirkļu ķeršanu, jo man nav pacietības, mani interesē fotogrāfija, kurā darbojos ar cilvēku. Es ielieku viņu kaut kādā vidē – tā var redzēt, cik liels vai arī mazs patiesībā ir cilvēks. Video ir nākamais solis pēc fotogrāfijas.
Par aktieriem runājot – kādā brīdī ieraudzīju reklāmu ar aicinājumu stāties aktieros. Toreiz nodomāju – kur gan labāk var apgūt režiju kā Jaunajā Rīgas teātrī, mācoties par aktieri. Likās interesanti būt kameras tajā pusē, kur ar tevi strādā citi. Gribēju saprast, kas strādā, kas – ne, kā palīdzēt aktierim. Beigu beigās ir tā, ka tagad es sevi primāri uzskatu par aktieri. Ja man ir jāizvēlas, tad labāk strādāju ar dzīvu cilvēku – ar skatītāju, nevis ar mirušiem pikseļiem. Pat ja tu nevari īsti izsekot tam, kas cilvēkos paliek pēc teātra izrādes, tur var gadīties tāda pēcgarša, kas ir vēl paliekošāka nekā filma.
– Kurai izrādei bijusi tāda pēcgarša tavā dzīvē?
– Kad domāju par aktieriem, biju redzējis tikai trīs teātra izrādes – “Vectēvu” (režisors Alvis Hermanis), “Melno spermu” un “Asins kāzas” (režisors – Vladislavs Nastavševs). “Vectēvs” bija pirmā reālā teātra izrāde, uz ko mani 16 gadu vecumā aizveda vecāki, un tā mani iespaidoja visvairāk – tas, ko var izdarīt viens cilvēks (Vilis Daudziņš) trīs stundās! Toreiz domāju, ka aktieri ir supercilvēki. Viņi var būt jebkas – kā amēba, kas visu laiku pārveidojas un var pieņemt jebkādu formu. Joprojām domāju, ka maniem kolēģiem ir superspējas un ārkārtīgi viņus apbrīnoju. Būt starp viņiem ir lielākā balva. Tomēr esmu vairākkārt pārliecinājies, ka šīs superspējas, brīnišķīgās lomas ir nopelnītas ar darbu. Tikko skatījos Pītersona un Žižeka dueli ar Vili Daudziņu un Kasparu Znotiņu (“Žižeks un Pītersons. Gadsimta duelis”, režisors A. Hermanis) – tas ir milzu darba nopelns. Es gribētu būt tikpat darbspējīgs.
– Iestājeksāmenā netrīcēja kājas šo supercilvēku priekšā?
– Tas bija pamatīgs aplauziens! Mūs pa desmit aicināja iekšā un uzaicināja apsēsties uz skatuves. Skatītāju rindās – visi Jaunā Rīgas teātra aktieri. Likās, te ir kaut kas ačgārns. Tā iestājeksāmenu pieredze ir reāla trauma, bet ne sliktā ziņā. Tajā telpā bija tāda emocionāla piesātinātība! Atceros katru mirkli – katru dzejoli, etīdi, improvizāciju vai zvēru tēlošanu…
– Jūs, jaunais JRT kurss, esat mācījušies peldēt jeb spēlēt teātri, “iemesti upē” jeb piedaloties izrādēs kopš pirmā kursa, tomēr reizē neko daudz par jums nezinām. Kas ir tas rokraksts, kas jūs vieno?
– Mums ir iedota viena aktiermeistarības ābece. Mums ir līdzīgi kritēriji, kā vērtējam izrādes, aktierdarbus. Bet rokraksts mums katram ir atšķirīgs. Esam ļoti atšķirīgas personības. Patiesību sakot, vienotāki esam kļuvuši tieši tagad, pēc studiju beigām. Pirmajā, otrajā kursā bija vairāk tāds X faktors – bijām it kā nepārtrauktā kastingā par lomām. Emocionāli tas bija ļoti saspringts posms. Tikai tagad sākam tā īsti priecāties viens par otra panākumiem, atbalstīt viens otru.
– Tu esi ambiciozs?
– Neapšaubāmi. Filma ir lielākais projekts, ko esmu mēģinājis pacelt. Pēc pirmizrādes bija sajūta, ka esmu pacēlis kaut ko vairāk, nekā spējis līdz šim. Vairāku dienu garumā bija bailes satikt cilvēkus, kas bija klāt pirmizrādē. Ja savas lomas tomēr veidoju viens, bet par visu izrādi kopā ir atbildīgs režisors, tad tagad pirmoreiz kāpu uz skatuves kopā ar savu komandu, un saprotu, ka esmu atbildīgs pilnīgi par visu. Ir lieliski, ja cilvēkiem izveidojas viedoklis un attieksme pret darbu, ir labi, ja viņi nav vienaldzīgi. Par sava veida dzīves mantru man šobrīd kļuvis filmas komponista Krista Auznieka man rakstītais – (lasa telefonā): “Kritika jau nav ne taisnība, ne netaisnība, tā ir kāda cilvēka sajūtas un viedoklis. Tā ir laba informācija ne jau par to, kāda ir tava filma, bet par to, ko cilvēki redz, dzird, kam pievērš uzmanību. Un tad tu vari izdarīt secinājumus par akcentiem. Vai viņi galveno uzmanību pievērš tam, kam tu arī vēlējies, lai pievērš, vai arī par daudz tiek pievērsts kādiem elementiem, citiem par maz. ”
– “Sēklis” pieteikts kā romantiska filma. Tomēr, ja drīkstu mazliet atklāt – tā neatgādināja tipisku romantiskas filmas sižetu, drīzāk – sajūtu gleznu.
– Neapšaubāmi tā nav tradicionālā lineārā darbībā balstīta spēlfilma. Tur ir sava abstrakcija, nosacītība, bet visa centrā tomēr ir impresija par attiecībām. Varbūt te tiešām kaut kas no impresionisma glezniecības, kur kaut ko paspilgtini, kaut ko – nomaskē. Man ļoti patīk Stenlija Kubrika teiktais, ka filmai jābūt vairāk kā mūzikai, nevis kā daiļliteratūrai – noskaņas un jūtu progresijai, bet tēma, jēga, kas slēpjas aiz emocijām, nāk vēlāk.
– Liela loma caurviju noskaņas radīšanā ir tevis pieminētā komponista Krista Auznieka mūzikai. Kā satikāties?
– Pagājušā gada augustā redzēju viņa un mākslinieku Kristas un Reiņa Dzudzilo laikmetīgo kameroperu “Tagadne” “Hanzas peronā”. Kad izdzirdēju tās skaņdarbu “Uguns un roze”, iemīlējos viņa mūzikā. Līdz ar domu par filmu nāca ideja uzaicināt viņu kā tās mūzikas autoru. Uzrakstīju viņam, stāstīju par to, ko sadzirdu viņa skaņu ainavā, par to, cik tā daudzdimensionāla.
– Kāpēc tev bija svarīgi pašam spēlēt savā filmā?
– Tāpēc, ka vēlos būt kinoaktieris. Vēlos kļūt par tādu aktieri, kuram ir ko dot gan aktiermākslas tradīcijai, gan kino, gan teātrī, un šis arī bija labs treniņš kinojomā. Studiju laikā bija ierobežojums filmēties seriālos, bet tagad tas ir mūsu ziņā.
– Cik intensīva tev būs šī sezona teātrī?
– Pagājusī sezona man bija ļoti atbildīga – bija gan “Jaunie latviešu stāsti”, gan “Ekspedīcija Jāzeps” –, bet šī pagaidām šķiet mierīgāka. Tuvākā ir Alvja Hermaņa izrāde “Dzimšanas dienas kūka”, bet nākamajā pusgadā strādāsim ar Dmitriju Krimovu.
– Tiem, kas nav redzējuši – biļetes dabūt nav viegli –, atklāsi, par ko ir tavs “jaunais latviešu stāsts”?
– Tie ir divi – dzīvajā formātā un video. Dzīvajā stāstā kopā ār Agati Kristu esam tandēms, pārītis, kuri tirgojas ar piramīdu shēmām. Paši atradām viņus, nointervējām un izveidojām dramaturģiju. Video esmu Gaiļezera sanitārs Pēteris, kurš ved pacientu uz operāciju pa gaiteņiem no viena kabineta uz otru, un iesaistās sarunās ar viņu – stāsts ir no pacienta perspektīvas. Galvenais, ko, veidojot jaunos latviešu stāstus, iedeva Vilis Daudziņš, – sapratni, ka neveidojam dokumentālo kino, bet ir jārada sajūta, ka šis cilvēks ir bijis, taču tagad viņš jārada no jauna teātra skatuves likumos – kaut ko paspilgtinot, kaut ko samazinot. Pirmajā brīdī pat bija pretestība – bāc, tā taču viņš dzīvē īsti nedara, bet iznākumā tu redzi, tas strādā.
– Pavasarī JRT kolektīvs atgriezīsies atjaunotajā ēkā. Tev tā būs jauna.
– Teātrī iemīlējos Tabakas fabrikā. Ceru, pēc tās neilgošos, bet tas jau atkarīgs no manis paša.
