Vai teātrī gribēsi spēlēt līdz sirmam vecumam, vai arī dienā, kad pienāks pensijas vecums, mierīgi aizvērsi teātra durvis un pārcelsies uz laukiem, lai nodarbotos ar biškopību? 0
Šobrīd tā ir tāda nākotnes zīlēšana. Ja šis brīdis pienāktu tagad, es noteikti gribētu palikt teātrī. Tas ir atkarīgs no sajūtas: vai man vēl ir palicis kaut kas, ko gribu pavēstīt skatītājiem.
Daudziem skatītājiem patika tavs sniegums TV seriālā “Saplēstā krūze”, kur spēlēji pastnieku ar oranžiem matiem. Vai tā bija parūka?
Nē, tie bija mani mati, kas patiešām bija nokrāsoti šādā tonī. Kad sieva mani pirmoreiz ieraudzīja šādā izskatā, viņa paziņoja, ka pieprasīs laulības šķiršanu. Tā es nostaigāju visu vasaru, kādus četrus mēnešus. Mums ar Ditu bija tāds smieklīgs gadījums: biju aizvedis viņu ar dēlu uz vienu no lielveikaliem, bet pats paliku mašīnā. Pēc tam viņi iznāk no veikala, un Ernests prasa: “Mammu, kā mēs tagad atradīsim tēti?” Dita paņem telefonu un grasās man zvanīt, bet tad paskatās uz mašīnu rindu un saka: “Re, kur tas oranžais ērkulis, tas ir tētis!”
Vai nesēro par to, ka drīzumā beigsies tautā iemīļotais seriāls “UgunsGrēks?”
Savulaik, kad Ditai bija loma šajā seriālā, nedaudz paskatījos, bet vēlāk neesmu skatījies. Ko tur daudz sērot, katras beigas ir kaut kā jauna sākums.
Ja tu būtu režisors vai scenārija autors, par ko tu gribētu uzņemt filmu vai seriālu?
Man ļoti patīk vecie laiki. Droši vien uztaisītu kaut ko par pirmās brīvvalsts laikiem. Jo man šķiet, ka tā īsti mēs daudz ko vēl neesam izpratuši. Piemēram, kas bija Kārlis Ulmanis? Varonis vai gļēvulis?
Tagad arī daudziem ir bažas par mūsu valsts drošību un nākotni. Vai esi par to aizdomājies?
Vispirms ir jāsaprot, vai es to varu kādā veidā ietekmēt.
Piemēram, tagad daudzi iestājušies Zemessardzē un radikālāk noskaņotie aktīvisti pat uzskata, ka tas nav īsts vīrietis, kurš nav pievienojies Zemessardzei.
Manuprāt, katram no mums šajā dzīvē ir savs uzdevums. Visiem nav jābūt zemessargiem. Katram jādara savs darbs.
Daļa cilvēku uzskata, ka būt aktierim nav nekāds darbs, jo iekšzemes kopprodukta vairošanā jūsu ieguldījums ir diezgan nosacīts: teātrī taču netop nekas taustāms, ko var uzlikt uz galda vai uzģērbt mugurā. Skatītāji aiziet uz teātri, noskatās izrādi, aplaudē, aiziet mājās, bet kāds ir “sausais atlikums”?
Tā ir tāda īstermiņa domāšana. Ir cilvēki, kas uzskata tieši pretēji: visas materiālās lietas ir otršķirīgas, jo garīgās vērtības ir daudz svarīgākas.
Kādas tev ir attiecības ar sievastēvu, režisoru Valdi Lūriņu?
Ļoti labas. Darbā mums ir ļoti profesionālas attiecības; tur nav nekādas sievastēva/znota būšanas. Bieži esam strīdējušies, dažkārt pat līdz bļaušanai, bet tad beidzas mēģinājums, darbs paliek aiz muguras un atkal varam normāli aprunāties. Valdis ļoti rēķinās ar manu viedokli.
Vai radošā ziņā neesi greizsirdīgs uz Ditu, ka jūsu teātrī viņa ir lielāka zvaigzne?
Nē, es priecājos par viņas panākumiem un skumstu, ja viņai kaut kas nesanāk. Ditai ir milzīgs talants; ir tādas lomas, ko varētu nospēlēt reti kura aktrise. Ne tikai Latvijā.
Vai nav nedaudz žēl, ka mūsu tirgus tomēr ir diezgan maziņš un latviešu aktieriem grūti izsisties pasaulē?
Kas tur ko žēloties? Ja tev kaut kas šeit nepatīk, tad vari pacelt cepuri un braukt meklēt laimi Amerikā, Anglijā vai Krievijā. Taču rēķinies ar to, ka tur izsisties būs daudz grūtāk. Šeit, ja esi pabeidzis aktieru kursu, tu jau esi pamanīts. Un ja vēl izdodas pagozēties dzeltenās preses slejās ar pliku dibenu, tu jau esi Latvijas mēroga slavenība, īsta zvaigzne!
