Tev šogad būs 40 gadu jubileja. Vai bēdīgi slavenās “pusmūža krīzes” tuvošanos jau esi sajutis? 0
Man šķiet, ka to krīzi jau sen esmu pārdzīvojis. Katram no mums dzīvē uznāk kāds brīdis, kad liekas: ko tad es, tā arī neko dzīvē neesmu sasniedzis. Taču tad es nedaudz atskatos pār plecu un saprotu, ka būtu grēks sūdzēties: man ir interesants darbs, forša sieva, divi brīnišķīgi bērni. Ja visu saliek svaru kausos, tad tā labā ir bijis daudz vairāk.
Kur tu smelies atzinību par savu darbu: ģimenē, no kolēģiem, skatītāju atsauksmēm, varbūt lasi interneta komentārus par sevi?
Es nevaru žēloties, jo ir daudz cilvēku, kas nāk klāt un saka labus vārdus. Piemēram, pēc pagājušā gada “Žurkas” saņēmu ļoti labas atsauksmes. Protams, tas ir ļoti patīkami, jo piešķir jēgu manam darbam. Jo izrādes jau tiek taisītas skatītājiem un ar cerību, ka viņiem patiks. Dažreiz teātrī esmu dzirdējis arī pretēju nostāju: sak, šo lugu es taisu pats sev un man ir vienalga, vai publika to sapratīs. Tajā brīdī es nedaudz apmulstu un nodomāju: vecīt, pats sev tu vari taisīt savā guļamistabā! Jāsaprot, ka mūsu darbs teātrī tiek apmaksāts ar skatītāju naudu: gan ieņēmumiem no biļetēm, gan nodokļu maksātāju sarūpēto valsts finansējumu. Tādēļ nebūtu godīgi vispār nerēķināties ar publikas viedokli. Es piekrītu, ka skatītājs ir jāizglīto, un šajā ziņā redzu pozitīvas tendences: kopš manas ienākšanas teātrī mūsu skatītājs ir kļuvis gudrāks, inteliģentāks. Piemēram, es biju pārsteigts par skatītāju reakciju uz Kirila Serebreņņikova iestudēto izrādi “Tuvā pilsēta”. Man bija bažas, ka daudziem būs grūti paskatīties dziļāk par izrādes provokatīvo fasādi un viņi bariem vien izies no zāles. Taču aizgāja tikai kāds ducis cilvēku, un es sapratu, ka tā ir uzvara.
Vai mūsdienās ar plikumiem uz skatuves vispār kādu var pārsteigt? Piemēram, iznāk pilnīgi kails Mārtiņš Egliens un pastaigājas pa skatuvi…
Ja šādai ainai apakšā nebūs kāds nopietns pamatojums, tad diez vai ar plikumiem izdosies kādu šokēt. Vispār man nepatīk, ja uz skatuves parādās pliki aktieri. Daudz interesantāk ir tad, ja tiek saglabāts noslēpums. Tāpat ar sievietēm: ja sieviete ir interesanti apģērbta, viņa ir daudz kārdinošāka, nekā pavisam kaila, jo kailumā nav noslēpuma. Teātris nav tikai tas, ko skatītājs redz uz skatuves. Daudz svarīgāka ir paralēlā izrāde, kas tajā brīdī risinās skatītāja galvā.
Vai neesi greizsirdīgs, ja Ditai uz skatuves jāspēlē kādā atklātākā ainā vai jāskūpstās ar tavu kolēģi?
Tas viss jau sen ir pārdzīvots. Ar laiku tu saproti, ka tas ir mūsu darbs.
Neilgi pēc iepazīšanās Ditai uzdāvināji gludināmo dēli. Vai par tādu dāvanu nevar dabūt ar gludekli pa galvu?
Dita ir ļoti sievišķīga, bet arī gana praktiska sieviete. Es jau neesmu nekāds baigais romantiķis. Man šķiet: ja ir dāvana, tai jābūt ar kādu jēgu, lai pēc tam varētu izmantot. Protams, ik pa laikam sevi piespiežu uzdāvināt arī kādu sievišķīgu lietu.
Pieredze rāda, ka aktieru ģimenes nav diez ko stabilas. Kā ir labāk: ja abi ir aktieri, vai tikai viens no pāra?
Kad man uzdod šo jautājumu, vienmēr gribas paprasīt: uz kādu pētījumu pamata jūs apgalvojat, ka aktieru ģimenes nav stabilas?
Tai pašā Holivudā var redzēt, ka viņi visu laiku krustojas savā starpā un precas pa četrām piecām reizēm.
Vienkārši par viņu gaitām mēs esam ļoti labi informēti. Aktieris ir ļoti publiska profesija, un prese labprāt apraksta visus jaunumus par aktieru privāto dzīvi, it sevišķi, ja tajā kas nogājis greizi. Bet vai kāds ir izskaitījis, cik bieži tiek šķirtas aktieru un cik bieži – juristu laulības?
Aktieriem droši vien ir vairāk kārdinājumu pārkāpt laulību, jo pārsvarā esat gana izskatīgi cilvēki, un skaistam aktierim šādu piedāvājumu noteikti būs vairāk nekā grāmatvedim Bērziņam.
Patiesībā viss ir ļoti vienkārši: katrs no mums savā dzīvē vēlas būt laimīgs. Un ceļš, kā līdz tam nonākt, mēdz būt ļoti atšķirīgs.
