Traucē īsā atmiņa 0
Prieks un azarts kļūst lielāks, kad tiek pievienotas citas kombinācijas. Tomēr, iemācoties divus trīs jaunus elementus, kāds no iepriekšējiem jau aizmirsies. Sajaucot vai izdarot nevajadzīgu soli, tas ir ne tikai redzams, bet arī… sadzirdams.
Mana īsā atmiņa ir liels mīnuss, tāpēc derētu vairākkārtēja atkārtošana lēnākā tempā, tomēr tas ir grupas treniņš un individuāla pieeja nav paredzēta. Protams, pasniedzēja uzmana, kā kuram izdodas, un, ja būtu pavisam slikti, mēs droši vien apstātos, lai atpalicējs tiktu līdzi. Varam arī uzdot jautājumus, ja kaut kas nav skaidrs. Gaisotne ir nepiespiesta, dalībnieki smaidīgi. Viena no dejotājām Tīna Zariņa pastāsta, ka steps ir viņas vaļasprieks jau pusotru gadu. Iepriekš izmēģinājusi dažādas nodarbes, arī vēderdejas, salsu, bet steps iepaticies vislabāk, jo tajā atkal un atkal jāizaicina sevi, jāsaprot, cik grūti patiesībā ir valdīt pār savu ķermeni.
Prāta treniņš
Kustību izpildīt pareizi izdodas tikai pēc vairākiem atkārtojumiem, kad smadzenes ir mazliet iesilušas un kājas atslābušas. Saku mazliet, jo līdz pat nodarbības beigām nevaru pilnībā atbrīvoties no sasprindzinājuma. Domāju, tas iespējams tikai tad, ja ir pārliecība par katru nākamo soli. Taču soļus tik ātrā tempā nemaz nepagūst atkārtot. Rodas iekšējs haoss, juceklis, bet pasniedzēja saka – tas ir normāli.
Pārliecība pieaug nodarbības vidū, kad esam tikuši pie trešās kombinācijas un pirmās lielākoties izdodas atkārtot bez aizķeršanās.
Secinu, ka sākumā noteikti jādejo vairāk ar prātu nekā ar ķermeni. Šķiet, pieslēdzas kāda smadzeņu daļa, kas ikdienā netiek pienācīgi izmantota. Jākoncentrējas, maksimāli jāatbrīvo kājas, mazliet jāiesēžas ceļos. Pasniedzēja piekodina, ka nedrīkst aizmirst smaidīt un baudīt mirkli. To es pavisam noteikti daru!
Prieks un gandarījums
Atkārtojam kompozīciju vēl pēdējo reizi un tad gandarīti sev aplaudējam. Patiesi, izpildot visu pareizi, rodas saviļņojums. Turklāt, sinhroni kustoties, rodas sajūta, ka esam prasmīgi dejotāji, kaut gan kādam tā var būt pirmā deju nodarbība mūžā.
Novelkam kurpes, paņemam paklājiņus un kārtīgi izstaipām muskuļus. Pusotras stundas ilgā nodarbība ir galā.
Nākamajā dienā vēl cenšos atcerēties soļus un atkārtot tos mājās, bet spēju atminēties tikai daļu.
No Āfrikas līdz Latvijai
Stepa pirmsākumi meklējami Dienvidāfrikā, kur to savstarpējai komunikācijai izmantoja tumšādainie vergi. Šiem cilvēkiem aizliedza runāt savā valodā un turpināt savas paražas, tāpēc viņi radīja jaunu, savdabīgu vergu kultūru, kurā ietilpa arī stepam līdzīga deja. Otrā pasaules kara laikā steps no komunikācijas metodes pārtapa izklaidē, bet vēlāk Amerikā tika iekļauts deju kultūrā.
Mūsdienās steps uzskatāms par mākslas formu un tas turpina attīstīties. Latvijā Zuzanna Runkovska ir viena no pāris pasniedzējām, pie kuras iespējams apgūt šo deju. Viņa ar stepu nodarbojas jau piecpadsmito gadu. “Kādu dienu gāju pa ielu un piepeši draudzenei paziņoju: es mācīšos dejot stepu! Man par to nebija konkrēta priekšstata, tas bija pēkšņs impulss. Atklāju, ka Latvijā gandrīz nav iespēju apgūt stepu. Ilgi meklējot, nonācu pie pasniedzēja Māra Pūra. Pēc pāris nodarbībām apguvu viņa demonstrētās kustības, tālāk viss aizgāja it kā pats no sevis. Tagad ir pieejamas labas stepa nodarbības, iespējams satikt jaunus draugus, un tas dalībniekus motivē, bet, kad dejot sāku es, mana motivācija bija spītība. Tā palīdzēja pārvarēt tehniski sarežģīto sākuma periodu. Tolaik nebija daudz pasniedzēju, tāpēc visu, ko apguvu, uzreiz mācīju citiem.
Iesācēju nodarbības turpināsies tik ilgi, kamēr iesācēji pārtaps neiesācējos. Tad arī veidojam jaunas nodarbības. Iesācējiem nodarbības parasti sākas septembrī un janvārī, bet, ja kāds vēlas pievienoties starpposmā, protams, dodam iespēju iekļauties. Vienmēr visu var sarunāt – ja nepieciešams, piedāvāju arī individuālas nodarbības,” stāsta deju studijas vadītāja.
“Sākumā apgūstam tehniku un soļu secību. Tālāk kombinācijas un horeogrāfija kļūst aizvien sarežģītāka, ātrāka.”
