Diāna Jance: Ko godinām – ievērojama cilvēka dzīvi vai pieminekļa izgatavošanas laiku? 0
“Piemineklim nav jābūt tādam, kurš pieprasa no garāmgājējiem lauzīt galvu par to, kāpēc viņš te stāv, ko nozīmē līnijas, formas,” grāmatā “Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010” norāda Rīgas Stradiņa universitātes profesors Sergejs Kruks, uzsverot, ka
pieminekļi tiek uzstādīti ar mērķi atgādināt vai izrādīt uzmanību konkrētam notikumam vai godinot ievērojamu cilvēku.
Piemineklis, skulpturāls veidojums, piemiņas zīme ir ilgtermiņa vides objekts. Atklājot granītā vai marmorā kaltos mākslas darbus, tiem mūsu kultūrvidē vēlam saules mūžu – gandrīz kā pašiem akmeņiem. Un tad paiet laiks…
Citējot jau minēto autoru: “Piemineklis var kalpot arī kā ideoloģisks ierocis, ar kuru tiek apliecināta pastāvošā kārtība. Tā tas bija padomju okupācijas gados, kad pieminekļi reprezentēja pastāvošo sistēmu.”
Neapšaubāmi, svešu varu zīmēm mūsu valsts telpā nav vietas, un to lielākā daļa ir izgaisusi no ielām un, cerams, no atmiņām. Taču vienmēr būs nozīmīgi gadu skaitļi un ievērojamu cilvēku tēli un vārdi, ko svarīgi atcerēties gan mums, gan nākamajām paaudzēm.
Bet – kāda nākamībā būs vērtība akmenī kaltajam uzrakstam par vēsturisko notikumu “pirms 115 gadiem”?
Kas ir bijusi īstā robežšķirtne – lielā kauja jeb tās salīdzinoši nenozīmīgais atceres brīdis, pieminot ievērojamā notikuma simtpiecpadsmito gadadienu?
Līdzīgā kategorijā minamas arī piemiņas plāksnes: “Šai namā pirms 100 gadiem dzimis ievērojamais operdziedātājs…”. Kas šādā gadījumā īsti tiek godināts – ievērojamais cilvēks vai goda plāksnes izgatavošanas laiks?
Vēl reizēm vērojams akmenī kaltais dīvainais vārdu lietojums datīva locījumā – rakstniekam, komponistam, pulkvedim. Iespējams, tāpēc, ka “mēs” veltām, dāvinām, godinām? Kas ir tie “mēs”? Piebildīšu, ka latviešu valodas nepratēji datīvu vēlāk lieto kā nominatīvu.
Protams, latvieši nav gluži vienīgie, kuri raksta veltījumu datīva locījumā.
Arī Krievijā ir ierasti redzēt pieminekļus ar uzrakstu, piemēram, “Ļeņinam”.
Turpretī mūsu kaimiņvalstī Lietuvā, godinot Jonu Basanaviču, vēsturnieku un folkloristu, vienu no nozīmīgākajiem Lietuvas nacionālās atmodas dalībniekiem un Lietuvas neatkarības deklarācijas parakstītājiem 1918. gadā, ir uzstādīti daudzi pieminekļi un piemiņas zīmes, un nekur nav uzraksta “Jonui Basanavičiui”.
Tieši tāpat Somijā, Helsinkos, viens no populārākajiem un skaistākajiem tūristu apskates objektiem ir piemineklis somu izcilākajam komponistam Janam Sibēliusam, kura piekājē nav rodams uzraksts “Sibeliukselle”.
Arī Igaunijā ievērojamus cilvēku vārdus pieminekļu akmeņos kaļ nominatīva locījumā.
Nobeigšu ar kādu noklausītu anekdotisku gadījumu – pirms vairākiem gadiem decembrī tur, kur tagad slejas vides objekts, Rīgas pilsētas veltījums Latvijas valsts simtgadei “Goda vārti”, bija uzstādīta eglīte ar sētiņu apkārt, uz kuras daudzi uzraksti vēstīja: “Skonto būve”.
Tūristi, to lasot, vēlāk esot mīļi vēlējuši latviešu draugiem: “Skonto būve jums visiem!” –
izrādās, nodomājuši: tā mūszemē ļaudis vēlot “priecīgus Ziemassvētkus”! Tiesa gan, sētiņas mūžs nebija garš, un, esmu lasījusi, ka arī “Goda vārtu” izrādīšanās laiks Rīgas centrā esot bijis paredzēts divu gadu garumā. Pēc tam esot bijis plāns dārgos digitālos ekrānus demontēt, izjaukt un izdalīt galvaspilsētas kultūras namiem.
Bet – tas pavisam cits stāsts. Lai arī dārgiem, vārtiem nebija paredzēts akmens mūžs un savā kaķēna mūžā tie ir raisījuši daudzas diskusijas sabiedrībā.
Iespējams, ka šādi – pārspīlēti mūsdienīgi – raugoties, jebkura vides objekta uzdevums ir neatstāt sabiedrību vienaldzīgu.
Tomēr liekas, mūsu vēsturiskajā kultūrvidē būtiskāk būtu papildināt citātu šī raksta iesākumā: vēstījumam uz pieminekļa vai piemiņas plāksnes nav jābūt tādam, kurš izraisa pārpratumus, pieprasot no garāmgājējiem lauzīt galvu par to, kāpēc tur tā stāv rakstīts un ko nozīmē gadu skaitļi.
