Monika Zīle: Aicinājumi latviešiem būt tolerantiem iegūst dīvainas aprises 0
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Upurēšanu gandrīz vienmēr ierosina naivie, bet izmanto aukstasinīgi aprēķinātāji.” Lešeks Kumars, poļu kinozinātnieks
Trešajā dienā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā kundze no manu draugu “Facebook” listes atzīmējās šajā sociālajā tīklā ar emocionāli sakāpinātu ierakstu: skolā zīmēšanas stundā latviešu zēns liedzis izmantot savu zīmuli klasesbiedrenei krievietei, tādēļ mums visiem jādara viss, lai pasargātu cittautiešus no naida izpausmēm.
Fakts bija no žanra – klasesbiedrenes brāļa sievas krustmātes vīra audžumeita stāstīja, ka…
Tomēr atsauksmju netrūka, lielākoties sirsnīgi žēlojot bērnus, kam līdztekus pārējiem skolas mobingiem nu jācieš arī tautības dēļ, un vienojoties secinājumā: tāda attieksme nepieļaujama un vecāku pienākums veikt attiecīgas pārrunas.
Šķita, diskusijai pielikts punkts, bet pēkšņi sabira labā valsts valodā pausti dīvainas nokrāsas viedokļi: mums, latviešiem, tagad neesot iemesla justies pārākiem tikai tāpēc, ka kopā ar visu pasauli nosodām iebrucēju; šobrīd jābūt īpaši tolerantiem pret krieviem – ne jau viņi met bumbas un šauj Ukrainā, tur plosās Putina režīms.
Bet ikviena režīma balsts ir bruņotie spēki, – oponēja skarbā iejūtības pieprasījuma apmulsinātie. Beidziet sēt naidu! – tolerances sludinātāji neslēpa agresiju, kas mudināja meklēt aizmetņus kampaņai, kuras mērķis ir atdzīvināt sūdzības par cittautiešu apspiešanu Latvijā.
Var jau būt, ka tikai sagadīšanās, bet Krievijas ārlietu ministrija tūdaļ piebalsoja, pieprasot savām vēstniecībām Baltijas valstīs nodrošināt aizsardzību pret rusofobijas izpausmēm.
Bez šaubām, agresoram nepatīk Ukrainas atbalstam veltītās akcijas. Bet nav gadījies tur dzirdēt saukļus, kas aicinātu fiziski vērsties pret krieviem, ierobežot šai tautībai cilvēktiesības, izsludināt sadzīviskus vai cita veida spaidus. Kur te rusofobija?
Tādēļ jo nesaprotamāks latviskajai auditorijai bija Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Denisa Hanova stundas ceturksni garais paudums no tālrādes ekrāna – laikam iecerēts kā situācijas nokaitēto emociju atsprindzinājums, bet sanāca vāji aizplīvurota apsūdzība latviešiem, kas šeit nav gana čakli pūlējušies izveidot mistisku politisku nāciju un tāpēc krievi jūtas atstumti un valstī neomulīgi.
Profesora erudīciju neapšaubot, jāsaka bez aplinkiem: viņa izteiksme drīzāk piemērota inkvizīcijas perioda soģa, nevis mierneša eņģeļa lomai.
Var jau saprast sabiedriskā masu saziņas līdzekļa vēlmi kaut ko iepilināt labas sadzīvošanas zālīšu biķerī.
Bet varbūt vajadzēja uzaicināt citu lektoru, kas liktu atcerēties: Latvijā vienmēr mācēts sadzīvot ar dažādām tautām un reliģijām – mūsu vēsturē, paldies Dievam, nav ne Bērtuļa nakšu, ne ebreju grautiņu, ko labi pazīst Krievija.
Šāds atskats noderētu daudz labāk nekā profesora Hanova apsūdzošais priekšnesums, pēc kura neviļus sāc domāt, ka pacietības un piekāpšanās Kremļa politikas karognesējiem laikam bijis pārāk daudz un iejūtības robeža būtu pārskatāma.
Jau labu laiku Krieviju vērojot tikai iztālēm, neņemos apgalvot, ka tur sabiedrība simtprocentīgi atbalsta karu. Taču piekrītu kaimiņvalstī dzīvojošajam aktierim Andrim Lielajam: nevajadzētu tik optimistiski aplaudēt turienes masu protesta dalībniekiem – mieru savos lozungos pieprasīdami, viņi pret Vladimiru Putinu nevēršas, bet pārsvarā pauž neapmierinātību ar agresijas izraisītajām sankcijām.
Taču kā rīkoties, dzirdot savā kāpņu telpā slavinām iebrukuma ideju?… Protams, jāziņo valsts drošības dienestam. Turot prātā Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča nesen sacīto: ir vienkārši jāpieņem – starp mums dzīvo arī TĀDI cilvēki, – un jācer, ka laiks viņu uzskatos ienesīs izmaiņas.
