Iejusties otra vārdā: vairāk par empātiju 0
Ne visiem piemīt spēja iejusties otra ādā, iekāpt cita zābakos, tātad redzēt situāciju un lietas cita acīm. Tās ir metaforas, kas izsaka daļu empātijas būtības. No kurienes rodas un ko dzīvē dod šī spēja otru uztvert un sajust bez vērtējuma vai nosodījuma, ar gatavību sniegt emocionālu atbalstu? To jautāju psiholoģei, psihoterapeitei Zanei Krūmiņai.
– Empātija ir otra cilvēka emocionālā stāvokļa izpratne līdzpārdzīvojot, spēja paralēli pārdzīvot tās emocijas, kuras izjūt otrs, it kā iekļūstot otra subjektīvajā jūtu pasaulē. Tas nozīmē, ka cilvēks jūt otra prieku vai bēdas tā, kā to jūt otrs, un saprot šo jūtu iemeslus tā, kā otrs, vienlaikus tomēr saglabājot nelielu distanci, skatoties it kā no malas, nesaplūstot ar otru cilvēku. Pietiekami attīstītas empātijas spējas rada labvēlīgu fonu dialogam, kopīgu lēmumu pieņemšanai, problēmu risināšanai. Tās labvēlīgi ietekmē komunikāciju un ir īpaši svarīgas, lai spētu izveidot dziļas un personīgas attiecības. Ja nebūtu empātijas, ciestu ne tikai attiecības, bet arī mākslas pasaule, jo empātija ir neiztrūkstoša sastāvdaļa dažādu mākslas darbu tapšanā un uztverē. Lasītājam empātija palīdz izprast grāmatas varoņus, to pārdzīvojumus un rīcību, aktierim – iejusties lomā, dramaturgam un režisoram – veidot sižeta līnijas.
Jau ļoti mazi bērni spēj būt empātiski. Zīdainis bieži sāks raudāt, dzirdot raudam citus bērnus, īpaši zīdaiņus. Vēlāk augot viņš mēģinās mierināt citus, paust līdzjūtību, satraukties, redzot citu ciešanas. Pēc psihologu domām, tieši raudas spēlē svarīgu lomu empātijas attīstības procesā. Bērna raudāšana stimulē māti pievērst viņam uzmanību mierinot. Tā ir mātes empātiska atsaukšanās bērnam, kas ir vitāli svarīga, lai bērns veiksmīgi attīstītos. Lai veicinātu bērnos empātiju, vecākiem ir svarīgi parādīt gādību un empātiju gan savstarpējās attiecībās, gan attiecībās ar apkārtējiem – rūpējoties par tiem, kam klājas grūtāk, izrādot atbalstu un līdzjūtību. Pārdzīvojumi, ar kuriem sastopamies, ļauj daudz dziļāk izprast citu jūtas. Tomēr nevar teikt, ka cilvēks, kas nav pārdzīvojis identiskas situācijas, nespēs būt līdzjūtīgs vai empātisks. Reizēm gan ir iespējams “empātisks aklums”, bet tad tā ir nespēja uztvert otrā cilvēkā tās jūtas vai emocijas, no kurām vairās pats. Cilvēki ar pazeminātu empātijas līmeni ir noslēgti, nereti nelabvēlīgi noskaņoti, vairāk agresīvi un ne tik veiksmīgi, toties empātiskie ir labestīgāki, maigāki. Viņi ir komunikabli, emocionāli, mazāk vaino citus savās nebūšanās, mazāk cenšas otru nosodīt.
“Ja vēlies labas attiecības, pieradini sevi būt uzmanīgākam pret to, ko saka otrs, un pēc iespējas centies iejusties runātāja dvēselē.” Marks Aurēlijs
