Ko darīt ar dāvanu trakumu!? 2
Katru gadu dāvanu pirkšanu atlieku uz decembri, jo ātrāk nav ne laika, ne iedvesmas nodoties to meklēšanai. Un katrā gadu mijā pie sevis nodomāju – ak, vajadzēja sākt jau septembrī! Tad varētu domās pakavēties pie katra mīļā cilvēka, novērtēt, ko īsti viņam vajadzētu uzdāvināt. Ieklausīties viņa vārdos, pavērot, kā viņam trūkst. Bet, skat, gads ir apkārt un Adventa laiks atgādina – tavs dāvanu maiss ir tukšs! Atzīstos, neesmu no tām, kam apdāvināšanās process sagādā vienīgi patīkamas emocijas. Dažiem tuviniekiem dāvanas nopirkt ir viegli, bet dažiem – tīrā sodība. Tomēr vajag visiem, jo tā vienkārši ir pieņemts. Turklāt jāsarūpē tādas dāvanas, lai visi būtu apmierināti, jo dāvanu atvēršana notiek paplašinātā ģimenes lokā pie egles, kur var novērtēt ne tikai savu, bet arī citu dāvanas. Parasti jau visiem patīk darīt to, kas labi padodas, un ir sievietes, kas prot precīzi ar dāvanu trāpīt desmitniekā, bet talantīgo dāvanpircēju tomēr nav daudz. Pārējās sievietes iekrīt dāvanu pirkšanas lamatās, patērējot tam par daudz enerģijas, naudas un sava laika. Jā, šis jautājums ģimenēs parasti ir jārisina sievietēm, vīrieši vispār nemēdz iespringt uz dāvanām.
Nekad neesmu sapratusi, kā latviešu sievietes, dažas pat strādājot vairākās darbavietās, paspēj gan darbus padarīt, gan māju sapost, galdu saklāt, uzfrišināt sevi, bērnus, vīru un vēl visiem dāvanas sapirkt. Mana tante Vācijā šiem nolūkiem pat ņem atvaļinājumu un sauc savu Pucfrau palīgā, un vēl tad teju paspēj ar visu tikt galā. Šķiet, ka gada beigās laiks visiem skrien ātrāk nekā sākumā.
Dažkārt aizdomājos, cik skaisti svētki sanāktu, ja nebūtu jāmeklē dāvanas – tad varētu ļauties ziemīgajām noskaņām, padomāt par kultūras programmu svētku laikam un doties izdaiļot dvēseli. Pēc tam būtu jauki rāmā mierā sakārtot sevi, savu apkārtni, un justies kā Jāņa Poruka dzejolī “No baznīcas braucot, Ziemassvētku vakarā”: “…Un sirds pukst aplaimota man.” Izrādās, ka tas daudziem no mums ir gandrīz vai neaizsniedzams sapnis…
