Iejusties korālī ar lēdiju tumsā. Saruna ar Dailes teātra aktieri Klāvu Kristapu Košinu 6
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) šovakar, 28. decembrī, pirmoreiz ielūdz uz īpašu Ziemassvētku un Jaunā gada koncertuzvedumu “Ziemassvētku korālis ar lēdiju tumsā” ar kora “Kamēr…”, publikas iemīļotu solistu un, protams, Dailes teātra aktieru piedalīšanos. Viņu vidū arī jaunais Dailes teātra aktieris un režisors KLĀVS KRISTAPS KOŠINS.
“Ziemassvētku korālis ar lēdiju tumsā” Dailē būs repertuārā līdz 6. janvārim. Uzveduma pirmajā daļā tiks izrādīts Čārlza Dikensa stāsts “Ziemassvētku korālis” britu komponista Nīla Branda aranžijā, bet otrajā daļā skanēs mūzika no leģendārā Kurta Veila mūzikla “Lēdija tumsā”.
Pirmo reizi uz Dailes skatuves Ziemassvētku koncertuzvedumā kopā ar Dailes labāko aktieru ziedu būs pilns Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sastāvs. Un abi darbi, kas tiks atskaņoti koncertuzvedumā, pirmo reizi šādā formātā izskanēs Latvijā.
Bet, kamēr nav vēries pirmizrādes priekškars, sarunu ar Klāvu Kristapu Košinu sākam ar personiskāku atkāpi.
– Vai vecāki ir stāstījuši, kāpēc tev divi vārdi?
K. K. Košins: – Šaubos, vai mans tēvs, būdams ukrainis, dotu dēlam vārdu Klāvs vai Kristaps. Ukrainā, kur nu vēl ciemā, no kura viņš nāk, neviena ar šādu vārdu nav.
– Tad jau mammai būs patikusi filma “Klāvs, Mārtiņa dēls”.
– Protams, pamatā ir Klāvs. Cik slikti, ka pats joprojām neesmu filmu noskatījies, lai gan vajadzētu, jo daudziem Klāvs asociējas ar minēto filmu. Bet varbūt maniem vecākiem tā vienkārši sanācis. Maniem diviem vecākajiem brāļiem nav divu vārdu. Viņi ir Edgars un Reinis.
– Ja tētis ir no Ukrainas, droši vien vēl personiskāk ģimenē izjūtat Krievijas iebrukumu Ukrainā?
– Protams. Agrāk mēs bieži braucām uz Ukrainu. Tētis, kurš audzis desmit bērnu ģimenē, uz dzimteni devās gandrīz katru vasaru. Pēdējoreiz viņš tur bija pirms trim gadiem, kad nomira viņa tēvs. Pirms pieciem mēnešiem nomira vecmāmiņa, tēta mamma. Ukrainā tad jau bija sācies karš. Šī iemesla dēļ bija grūtības tikt uz bērēm.
– Nu – par koncertuzvedumu Dailē. Komponista Nīla Branda “Ziemassvētku korāļa” pamatā ir Čārlza Dikensa darbs, ko viņš pats nodēvējis par Ziemassvētku spoku stāstu. Daudziem zināmā skopuļa Ebenīzera Skrūdža Ziemassvētku nakts sapņi pārvērtīsies muzikālā pārdzīvojumā, lai pieaugušie atgūtu pazaudēto prieku par vienkāršajām, bet tik nozīmīgajām dzīves lietām…
– Kā saka režisors Viesturs Kairišs, lai, klausoties šo naivo un reizē košo, izpušķoto pieaugušo pasaku un reizē grandiozo vēstījumu, klausītājs mazliet pieskartos mazāk skarbam laikam, kad nevaldīja šī milzīgā cīņa starp labo un ļauno, kas notiek pasaulē un kurā mēs visi esam ierauti.
– Kāds ir tavs aktieriskais uzdevums?
– Stāsts par Skrūdžu veidots kā Londonas BBC radioteātra uzvedums ar BBC simfonisko orķestri un aktieriem. Šis audiomateriāls Dailē, protams, būs uz skatuves ar mūsu teātra lieliskajiem aktieriem. Man ir tas gods skatīties, kā, piemēram, Ģirts Ķesteris ar savu balsi katru vārdu izspēlē kā uz vijoles. Pēdējā laikā pie diviem režisoriem – Jura Joneļa un Lauras Grozas – esmu spēlējis radioteātra lugās, kas ir diezgan smalks formāts un laba pieredze, kā trenēt vārda izrunu, intonāciju, domu. Audio var dzirdēt visu – gan to, kas par maz, gan to, kas par daudz. Runas mākslu var kārtīgi nopulēt. Tradicionālā izrādē ar dramatiskiem notikumiem, pat aiztaisot ausis, ar emocionālām maņām jūti, kas notiek uz skatuves. Šajā uzvedumā tā nebūs. Aiz darbības paslēpties nevarēs, un aktierim jābūt vārda burvju meistaram. Tādam, kāds, piemēram, ir arī Artis Robežnieks… Šajā uzvedumā kopā stāstām stāstu, kurā katram aktierim ir vairākas lomas. Mans Freds, kuru es atskaņoju, kā izteicās kolēģe Diāna Kaijaka, viņasprāt, esot pats jaukākais un vissaprotamākais personāžs šajā stāstā, vienkāršs un gaišs…
– Kaut arī uzvedumā stāsts par Ziemassvētku nakts sapņiem neesi slēpis, ka tavs sapnis bija kļūt par aktieri.
– Par to domāju jau 9. klasē. Patiesībā ar “teātri” nodarbojos jau no otrās klases. Ar tā dēvēto performatīvo mākslu aizrāvos no piecu gadu vecuma – kā vienīgais puisis dziedot Jelgavas meiteņu vokālajā popgrupā… Zināju, ka tajā gadā, kad beigšu vidusskolu, Kultūras akadēmijā neuzņems. Arī tādēļ izvēlējos ēnot Dailes teātra aktrisi Ievu Segliņu. Kā man vienīgo zināmo skatuves mākslinieci, kas studējusi Maskavā. Biju nolēmis uzzināt, kā viņa īsti tur nokļuva. Ieva Segliņa man tajā “ēnu” laikā deva vērtīgu padomu: ja ir drosme, tad ej. Es tā arī rīkojos un izturēju Maskavā lielu konkursu. Tagad, mēģinot “Brandu” (pirmizrāde Dailē plānota nākamā gada 27. janvārī. – V. K.), redzu, kā Ievai titullomā atspoguļojas viņas vārdi, iznesot Branda tēlu ar tādu pašu apņēmīgu vitalitāti – ej un dari…
– Tagad “Brandā” jūs abi būsit skatuves partneri.
– Mans varonis ir viens no Branda ciema ielejas iedzīvotājiem. Lomu sarakstā Skolotājs, bet tam īsti nav nozīmes – skolotājs vai sētnieks… Viņš ir Fogta dēls, un tas ir nozīmīgi. Būdams Fogta dēls, viņš ir privileģētāks iedzīvotājs, citā kastā. Pēc Orvela – “visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki”. Arī mūsdienās gana aktuāli.
– Vai saspēlē jūt, ka jums ar Ievu Segliņu abiem ir Maskavas skola?
– Ieva mācījās MHAT-ā (Maskavas Dailes teātrī. – V. K.), es Ščukā (Borisa Ščukina Teātra institūtā Maskavā. – V. K.). Un tur ir atšķirība. Ščukā iet ļoti tradicionālu, vēsturiski patriotiska krievu teātra un savā ziņā arī domāšanas ceļu. Bet MHATs ir vairāk eiropeiskāka institūcija. Cik esmu runājis tagad ar Ievu, daudzi viņas kursabiedri, strādādami Krievijā, nebaidās teikt savu vārdu pret valdošo varu un tās agresiju Ukrainā. Bet no mana kursa, kur arī visi savās vietās, cenšas tā, kā krievi saka, ņevipendrivatsa (neizlekt – latv.).
– Bet, atgriežoties pie Maskavas, kur iekļuvi, izturot lielu konkursu, pēc diviem gadiem atgriezies Latvijā, studijas nepabeidzis.
– Uzzināju, ka Alvis Hermanis uzņem savā kursā. Kad pēc eksāmeniem ieskatījos elektroniskajā sistēmā un ieraudzīju, ka man ir nepietiekams ballu skaits, tas man bija liels trieciens. Nemaz necentos sevi mierināt ar domu – ja Hermanis mani nepaņems, braukšu atpakaļ uz Krieviju. Es tur vairs nevēlējos palikt. Vienkārši neiejutos Maskavā. Neimponēja tā lielpilsētas dzīve. Pēc Hermaņa “nē” bija brīdis, kad jau domāju mest pie malas sapni par aktiera profesiju un varbūt pat braukt uz ārzemēm lasīt zemenes. Paldies Dievam, ka caur adatas aci atradu iespēju iestāties režijas kursā Kultūras akadēmijā pie Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova. Paldies viņiem! Māra arvien mudināja iet aktiera ceļu… Mētājoties no aktiera profesijas uz režiju, “Dearty Deal Teatro” radīju diplomdarba izrādi “Konklāvs” (izrādē par personisku pieredzi ar zālītes tirgošanu Klāvs Košins pats ir režisors un pats arī spēlē galveno lomu. – V. K.). Uz diplomdarba izrādi biju uzaicinājis visu teātru direktorus un režisorus. Jāni Vimbu no Nacionālā, Haraldu Laukšteinu no Liepājas… Kas negaidīti, gandrīz visi atnāca. Vislielākā atzinība man bija tā, ka uzaicinājumu strādāt Dailes teātrī no Jura Žagara un Viestura Kairiša saņēmu tūlīt pēc diplomdarba izrādes, septembrī, pirms “Spēlmaņu nakts” balvas (par “Konklāvu” Klāvs Košins saņēma “Spēlmaņu nakts 2021” balvu par nebijušu atkailinātu patiesības pakāpi, par galvenā varoņa pašatklāsmes ceļu, kurā no izmisuma dzīlēm piedzimst viņa laikabiedriem noderīgas atziņas. – V. K.).
– Un nu – gluži kā no sarunas starpbrīdī – varam atgriezties pie Dailes teātra Ziemassvētku un Jaunā gada koncertuzveduma otrās daļas, kur skanēs leģendārā Kurta Veila mūzikla “Lēdija tumsā” koncertatskaņojums. Tā stāsta par karjeristes Lizas Eliotes neizskaidrojamajiem sapņiem, kas viņu šķietami vajā…
– Man te arī jādzied. Savulaik biju novēloti ielēcis mūzikas novirziena klasē 4. vidusskolā Jelgavā un veikli arī izlēcis, jo solfedžo nodarbības izrādījās īsta elle. Tagad atkal nonācis pie nošu lapām, sajūtu, ka derētu atgriezties pie padziļinātākām teorijas zināšanām, lai labāk saprastu ritmu, skaņu. Uzvedumā man dažās ainās vokāli jāierakstās ar tādiem grandiem kā Daumants Kalniņš un LNSO. Gaidu to kā lielu piedzīvojumu un pārdzīvojumu!
– Pieredze jau bija “Kerauka ceļā” ar Aiju Vītoliņu…
– Tur dziedāja tikai Aija. Vienīgā dziesma, kas sākotnēji bija paredzēta mums trim kopā ar Niklāvu Kurpnieku, beigās neiekļāvās dramatiskajā vītnē. Bet tajā izrādē bija mana pirmā loma uz Dailes teātra Lielās skatuves. (Izrādi no mazās zāles pēc vairākām izrādēm pārcēla uz lielo. – V. K.)
– Mūzikla “Lēdija tumsā” varone Liza Eliote atklāj sapņu patieso vēstījumu: viņa grib būt sieviete, kura ne tikai spēj būt izcila savā profesijā, bet arī patiesi mīlēta un spējīga patiesi mīlēt… Kā tu teiktu, kādēļ mīlestība vieniem ir tik pašsaprotama, bet citi tā īsti to arī nekad nepiedzīvo?
– Visu laiku jāmainās un pie attiecībām jāstrādā. Drīz būs gads, kopš esmu laulībā. Un ir bijuši tādi brīži, kad sieva mani jau saprot bez pateiktā, ar skatienu ierauga. Patīkama sajūta – vienota, vesela! Neslēpšu, man ir problēmas ar pacietību un lepnību. To es varu atzīt. Man šķiet, tā ir daudzu vīriešu nelaime, daudzas attiecības izjūk no viņu lepnības, no bailēm tajā atzīties un palūgt piedošanu…
– Mīlestību uz skatuves spēlēji karalienes Elizabetes mīļākā Dadlija lomā M. Čehova Rīgas krievu teātra izrādē “Vivat, Karaliene!”
– Tur gan no mīlestības bija maz, Elizabete bija spiesta mīlestību upurēt par labu tronim, karjerai. Bet izvēle vienmēr ir!
– Ko tu novēlētu teātra skatītājiem Jaunajā gadā?
– Ja diemžēl dārgo biļešu dēļ nevari vairs aiziet uz teātri trīs reizes mēnesī kā iepriekš, tad pacenties vismaz reizi trijos mēnešos. Un izvēlies Daili! Mums gribas rādīt skatītā zālē, un šobrīd Dailes teātrim mākslinieciskā ziņā ir ar ko lepoties. Pats vēl neesmu paguvis, bet man ir vēlēšanās tuvāk iepazīt mūsu skatītāju, saprast, sajust, kas un kāds viņš ir. Teātris un aktieri jau nav no “turienes”, kaut kāda “augstāka plaukta”. Tāpēc gribas cilvēciski tiešu saskarsmi ar skatītāju.
