Ieilgusī augstākās izglītības reformēšana deldē ticību valstij 0
Ministru prezidenta Valda Dombrovska absolūti korektais aizrādījums izglītības un zinātnes ministram, kā runām par augstākās izglītības reformēšanu beidzot derētu izpausties kādos reālos soļos, izraisījis lielu apjukumu gan politikas vērotājos, gan stipri samulsinājis pašu Robertu Ķīli un viņa svītu.
Kas tad nu? – tie visi rausta plecus un ošņā gaisu, politisko zemdegu dūmu avotu meklējot. Piezīmju izteikšana neesot V. Dombrovskim raksturīga, turklāt koalīcijas valdība līdz šim dzīvojusi kā ģimene, kuru saista asinīm parakstīts zvērests nelaist pāri slieksnim mājā notiekošo. Tāpēc īsais uzrūciens no gluži vai lādzības etalona mutes bija kā maza fukušima, kuras dēļ novārtā palika vienmēr aktualitāšu spicē uzturētās Līgatnes lāču Puikas un Mikus dzīvītes peripetijas – abu jaunekļu atceļš no pagaidu mītnes uz atjaunoto mājvietu Gaujas nacionālajā parkā izpelnījās tikai skopu informāciju. Toties Roberts Ķīlis otrdienas vakarā jau bija ticis pāri pirmajam satricinājumam un uz Latvijas Radio lūgumu komentēt notikušo jestri atbildēja, ka viņam arī esot daži premjeram veltāmi priekšlikumi, to skaitā – “reizēm padomāt pašam ar savu galvu”. Analītiķiem te atkal būs ko ņemties un cepties par koalīcijas zupas vārīšanas tradīciju izmaiņām. Bet daudzi ierindas cilvēki laikam gan sāka bažīties, vai tikai izglītības ministrs joprojām kā sendienās neredz sevi prezidenta dienesta olimpā, kura veikumu koriģēt vai steidzināt tāds valdības vadītājs neuzdrīkstējās.
Tiem pašiem ierindas cilvēkiem velti prasīt izpratni, kam taisnība par augstākās izglītības reformēšanu nodēvētajā kņadā – ministram, rektoriem, augstskolu darbu koordinējošajai padomei vai pasaules gala sludinātājiem.
Bet nav arī tā, ka šie cilvēki, R. Ķīļa retorikā izsakoties, savas galvas domāšanai neizmanto: ja ne citādi, tad lokālos disputos par dažām stipri dīvainām Latvijas augstskolu programmām, kuras apguvušie pēc tam saņem maizes pelnīšanā neizmantojamu diplomu.
Līdz ar to reformu nepieciešamība patiešām acīm redzama. Gluži tāpat kā reālu pārmaiņu piedāvājuma plāns, kura pieprasīšana izrādījās satriecošs pārsteigums nozares ministram.
Šī valdība sāka darbu zem tiesiskuma koalīcijas karoga. Drusciņa dīvains tāds uzsvars likās – it kā visi iepriekšējie valdošie veidojumi būtu no mūža meža nākuši –, bet gribējās domāt, ka šis akcents izmantots tiesiskās paļāvības nostiprināšanai sabiedrībai. Tā sakot, valsts garantētais ir gluži vai akmenī cirsts un tankudrošs, Reformu partijas dibinātāja V. Zatlera retoriku situācijai pielāgojot. Ja students, augstskolā iestājoties, ar savām labajām sekmēm izcīnījis valsts budžeta apmaksātu vietu, viņam mācību laikā nebūtu jāuztraucas par aukām valdošajā koalīcijā un nozares vadības cīņu ar iekšējiem dēmoniem, – tā vajadzētu izpausties tiesiskajai paļāvībai, kuras līmenis ļoti tieši ietekmē ticību savai valstij. Ieilgusī augstākās izglītības reformu mutiska sludināšana neko labu neliecina. Tikai vieš bažas, ka reālās pārmaiņas var izrādīties sāpīga dunka tiesiskajai paļāvībai, kura ik pa laikam dabū spērienus. Runa nebūt nav par abstraktām kategorijām. Mūsu ikdienas dzīvē šīs dunkas ārda ticību valstij un laupa drošības sajūtu, kuras trūkumu kā iemeslu emigrēšanai aptaujās min daudzi patlaban mītni citā zemē atradušie.
