Olafs Zvejnieks: Autopārvadājumu karteļa ieguvums – pusmiljards, sods – divi miljoni 17
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai divu miljonu eiro sods par nopietniem pārkāpumiem, kas pieļauti, uzvarot 480 miljonus eiro vērtā valsts konkursā, ir adekvāts? Vai tomēr ne un blēži jāsoda daudz bargāk, atceļot minētā konkursa rezultātus un sludinot jaunu?
Runa, protams, ir par Konkurences padomes atklāto reģionālo autopārvadājumu karteli. Proti, bijušā satiksmes ministra Tāļa Linkaita valdīšanas laikā, 2019. gadā, Autotransporta direkcija noslēdza konkursu par valsts subsīdijām starpreģionālajiem autobusu pārvadātājiem. Tie jāsubsidē, jo biļešu cena izmaksas nesedz. Summa ir ievērojama – 480 miljoni eiro desmit gadu laikā, turklāt tā var palielināties inflācijas dēļ. Ņemot vērā pēdējā gada inflāciju, var nešaubīties, ka gala rezultātā subsīdiju summa pārsniegs pusmiljardu eiro.
Tagad karteļa veidošanā apvainoti trīs no četriem konkursa uzvarētājiem. Tie ir – AS “Liepājas autobusu parks” (LAP, kontrole pieder ekspolitiķu Andra Šķēles un Aināra Šlesera ģimenēm), AS “Nordeka” (patiesais labuma guvējs – “Itera Latvija” valdes priekšsēdētājs Juris Savickis) un SIA “Latvijas sabiedriskais autobuss” (patiesais labuma guvējs – kāds Vitālijs Komars, taču Komaram piederošais “B-Bus”, kuram pieder arī “Latvijas sabiedriskais autobuss”, ir ieķīlāts Beļģijas pilsonim Markam d’Eigenam, kurš savukārt saistīts ar Aleksandru Brandavu, kurš ieguvis visai neglaimojošu slavu dažādos ar “Rīgas satiksmi” saistītos skandālos). Konkurences padome vairāku gadu garumā, atsaucoties uz viena konkursa dalībnieka ziņojumu, kuram arī piedāvāta dalība kartelī, sekojusi blēdīgajai trijotnei.
Konstatēts, ka 2019. gada 26. augustā “Nordekas” telpās Rīgā notika LAP, “Nordekas”, “Latvijas sabiedriskā autobusa” un ziņojuma iesniedzēja tikšanās, kurā apspriesta piedalīšanās iepirkumā, notikusi apmaiņa ar komercinformāciju, kas ļāvusi minētajai trijotnei saskaņot piedāvājumus un gala rezultātā uzvarēt konkursā. Bet kopumā izsekošanas periodā konstatētas teju 20 tikšanās, kurās dažādās kombinācijās tikušies visi trīs lietas dalībnieki. Turklāt vienošanās starp lietas dalībniekiem tika sistemātiski aktualizēta un attīstīta, izmantojot dažādus saziņas kanālus – ne tikai zvanus, elektroniskā pasta un īsziņu sarakstes, bet arī mobilās lietotnes “WhatsApp”, “Telegram”, “Google drive”. Lai gan vismaz viens no karteļa veidošanā vainotajiem – “Nordeka” – jau paziņojis ka lēmumu pārsūdzēs, KP savākto pierādījumu apjoms to padarīs visai sarežģītu.
Valsts pārvaldei un arī sabiedrībai kopumā jālemj, ko darīt šādos gadījumos. Jau izskanējušas balsis, tostarp arī satiksmes ministra, ka divu miljonu eiro sods tik apjomīga konkursa gadījumā ir nepietiekams, jāmeklē iespējas lauzt līgumu ar visiem trim subsīdiju konkursa uzvarētājiem un jāsludina jauns konkurss, jo šā rezultātus ir aptraipījusi aizliegta vienošanās. Te neapšaubāmi ir sava loģika, tomēr šajā ceļā ir vairākas zemūdens klintis. Pirmā – kartelī vainotie uzņēmumi stieps laiku, cik vien iespējams, pārsūdzot lēmumu, – šāda rīcība ir loģiska no uzņēmumu interešu aizsardzības viedokļa. Šī laika stiepšana, ņemot vērā tiesas procesu ilgumu, var ilgt vairākus gadus un tad jau arī desmit gadu periods tuvosies beigām. Otra zemūdens klints – ATD konkursā visi Latvijas autopārvadājumi sadalīti lielās lotēs, kuras ieguvuši četri uzņēmumi. Tas faktiski likvidējis lielo pārvadājumu uzņēmumu skaitu, kuri savulaik bija vērtējami vairākos desmitos. Proti, ja izbrāķējam šos, ko varam likt vietā? Un tā ir liela problēma, jo vietā likt var nākties Lietuvas vai Igaunijas uzņēmumus, ko lokālpatriotisms neļauj. Īsi sakot – Satiksmes ministrijai te būs ko palauzīt galvu, un tikai tādēļ vien var prognozēt, ka ātrs un radikāls risinājums par konkursa rezultātu atcelšanu tuvākajā laikā nesekos.
Ir tomēr viena cerīga metode vismaz nākotnei. Pērn atklātā būvnieku karteļa sekas ir tādas, ka vismaz privātie attīstītāji iekļauj līgumos ar būvniekiem prasību pēc nevainojamas reputācijas (lasi – prasību pēc nefigurēšanas būvnieku kartelī vai līdzīgos skandālos). Valsts pasūtītāji pagaidām vēl šim piemēram sekojuši nav, bet jādomā, ka ilgi nekavēsies. Domāju, ka reputācijas – ne tikai konkrētu uzņēmumu, bet arī tā īpašnieku – iekļaušana valsts iepirkumu prasībās spēs vismaz daļēji pasargāt valsts budžeta, tātad nodokļu maksātāju naudu no visu to darboņu alkatīgajām un negodīgas metodes nesmādējošajām roķelēm, kas aplipušas ap valsts iepirkumiem un budžeta naudu. Man šķiet, ka Latvijas vēlētāji ir noguruši no korupcijas un blēdībām, kas satricina Latvijas politiku gadu no gada, un ar to beidzot jātiek galā!
