Olafs Zvejnieks: Kas būs ieguvēji no dekarbonizācijas? 10
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tās valstis, kas zaudēs no pasaules ekonomikas dekarbonizācijas, proti, atteikšanās no fosilajiem energoresursiem – oglēm, naftas un gāzes –, ir diezgan acīmredzamas. Tās ir valstis, kas iegūst un pārdod šos resursus visai pasaulei. Bet kuras iegūs?
Mēs būtu diezgan pārsteigti, ieraugot veikalu plauktos Norvēģijā audzētus ananasus vai Somijas apelsīnus, vai ne? Toties mūs nekādi nepārsteidz tas, ka starp pasaules lielākajām tāda enerģētiski ietilpīga produkta kā tērauds ražotājām ir enerģētiski nabadzīgas valstis – Japāna vai Dienvidkoreja.
Kāpēc tā? Atbilde slēpjas tajā, ka mūsdienu svarīgākajiem energoresursiem – oglēm un naftai – piemīt unikāla īpašība, salīdzinot ar citiem energoresursiem – koksni, dabasgāzi vai ūdeņradi. Proti – šie divi resursi ir pārsteidzoši energoietilpīgi, ja rēķina uz vienu masas vai tilpuma vienību.
Šis fakts savienojumā ar mūsdienu sasniegumiem transporta tehnoloģijās, kas ļauj energoresursus transportēt gandrīz uz jebkuru vietu pasaulē par nelielu daļiņu pašu energoresursu cenas, ir ļāvis attīstīties energoietilpīgām ražotnēm arī tur, kur energoresursi ir deficīts.
Taču tā vienmēr nav bijis. Pirms dzelzceļu parādīšanās būtiski svarīgs dzelzs ražošanas priekšnoteikums bija ogļraktuvju tuvums.
Savukārt upju tuvums, kas varētu griezt ūdens dzirnavu ratus, bija būtisks noteikums industrializācijas un mehanizācijas rītausmā – manufaktūru attīstības periodā. Ogles un nafta padarīja šos faktorus nebūtiskus, taču vai tā varēs palikt arī nākotnē, ja pasaule gatavojas atteikties no šo energoresursu izmantošanas?
Diez vai, jo, pirmkārt, atjaunojamie energoresursi – saule, vējš, upju ūdens un ģeotermālā enerģija – pasaulē izvietoti ļoti nevienmērīgi, bet, otrkārt, to transportēšana būs dārga, jo no šiem resursiem iegūtās enerģijas uzglabāšanas iekārtas pagaidām ir visai nepilnīgas.
No tā var secināt, ka enerģētiski ietilpīgā ražošana pasaules dekarbonizācijas procesā pamazām atgriezīsies tur, kur pieejami energoresursi, gluži tāpat kā savulaik manufaktūras būvēja pie upēm. Šīs ziņas varētu nepatikt tādām valstīm kā Japāna, Dienvidkoreja, Ķīna vai, piemēram, Tuvo Austrumu alumīnija industrijai, kuru pašlaik darbina dabasgāze.
Kuras valstis varētu iegūt no šīm pārmaiņām? Gan ES Zaļais kurss, gan vispasaules dekarbonizācija paredz visas ražošanas un ekonomikas elektrifikāciju. Tā savukārt ir ārkārtīgi atkarīga no vara, alumīnija, kobalta, litija un retzemju metālu pieejamības, kas atkarīga no kalnrūpniecības darbu paplašināšanas galvenokārt tādās valstīs kā Čīle, Peru, Bolīvija, Meksika, Ķīna, Dienvidāfrika, Kongo un dažās citās Āfrikas vidienes valstīs, un, starp citu, arī Afganistānā.
Šie plāni savukārt atduras pret to, ka dažas no minētajām valstīm ir politiski nestabilas, bet citas saskaras ar dabas sargu prasībām ierobežot kalnrūpniecību, kas jau rezultējusies ar jaunu licenču izsniegšanas ierobežojumiem. Katrā ziņā – rekordaugstās minēto resursu biržas cenas signalizē par saspringto situāciju šajā jomā.
Vēl viena atbilde nākotnes enerģētikas izaicinājumiem varētu būt hidroelektrostaciju un kodolspēkstaciju pastiprināta būve visā pasaulē. Igaunija jau šobrīd pēta otro iespēju, jo paredzētā degslānekļa rūpnīcu slēgšana radīs enerģētisko krīzi mūsu kaimiņvalstī.
Taču jāatzīmē, ka šādi risinājumi ir ļoti atkarīgi arī no politiskās vienprātības katrā konkrētajā valstī. Cik tas varētu būt sarežģīti, var mēģināt iztēloties, iedomājoties, kā būtu panākt politisku piekrišanu Daugavpils HES būvei Latvijā.
Katrā ziņā, kā raksta bijušais Venecuēlas plānošanas ministrs un pašreizējais Hārvarda universitātes Džona F. Kenedija pārvaldības skolas profesors Rikardo Hausmans, uzvarētāji no dekarbonizācijas būs tie, kuriem paveicies ģeogrāfiski un kas spēs šo veiksmi papildināt ar savlaicīgu un gudru rīcību, jo saule un vējš nevar pārvērsties elektrībā bez cilvēka iejaukšanās.
Šādā aspektā vērtējot, “Latenergo” plāni dubultot elektrības ražošanu Latvijā līdz 2030. gadam vērtējami vairāk nekā savlaicīgi un varētu pat jautāt – vai ar to pietiks? Citas valstis savukārt sekos Francijas piemēram kodolenerģijas attīstībā, un, piemēram, Kazahstāna varētu būt liela ieguvēja, pateicoties tās lielajiem urāna krājumiem.
Vēl citas, kā Austrālija, Čīle, Namībija un Sahāras zonas valstis, varētu kļūt par pasaules vadošajām saules enerģijas ieguvējām. Katrā ziņā dekarbonizācijas process radīs milzīgu rūpnīcu pārvietošanu, un valstīm jau tagad būtu jādomā par to, ko tās var iegūt no šī procesa, raksta Hausmans.
