Ieguldīsim skolēnos vai skolu kvadrātmetros? “LA” diskusija Alūksnē 14
Skolotāju algošanas un skolu finansēšanas modeļa maiņa, pārmaiņas mācību saturā, latviešu valodas lomas paplašināšana krievu skolās, profesionālās izglītības tuvināšana praksei un darba tirgum: tie ir tikai daži jautājumi, kas šobrīd ir aktuāli izglītībā.
Kā finansēt pārmaiņas izglītībā, un kādām šīm pārmaiņām būt, par to piektdien diskusijā “Uzlabosim izglītību. Par kādu naudu?” grāmatu svētku ietvaros Alūksnē diskutēja pieci politiķi no divām partijām: Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) parlamentārais sekretārs Andis Geižāns, Eiropas Parlamenta deputāti Kārlis Šadurskis un Inese Vaidere (visi “Vienotība”), kā arī Juris Pūce un Uldis Osis no “Latvijas attīstībai”.
K. Šadurskis: – Mūsu izglītības sistēmā ir vairāk labā nekā sliktā. Par naudu, ko esam varējuši atvēlēt izglītībai, esam izdarījuši brīnumus.
Izglītībai jābūt nevis vienai no mūsu valsts prioritātēm, bet gan ilgtermiņa pamatprioritātei. Kaut arī svarīgas ir visas jomas, tieši izglītība noteiks, cik liela pievienotā vērtība būs precēm, ko Latvijā nākotnē ražosim, un cik strauji attīstīsim tautsaimniecību. Tieši no ieguldījuma izglītībā atkarīgs, cik turīgi būsim nākotnē.
Pēc tā, cik naudas izglītībai tērējam no iekšzemes kopprodukta (IKP), 28 Eiropas Savienības (ES) valstu vidū esam pa vidu. Taču gribu runāt par vēl vienu skaitli: cik procentus izglītībā ieguldām no valsts budžeta. Šajā ziņā ES esam trešajā vietā. Pirmā ir Igaunija un otrā ir Lietuva. Visas vecās Eiropas demokrātijas no mums ļoti atpaliek. Vācija no sava budžeta izglītībai tērē deviņus procentus, Somija – 11, kamēr Latvija – 15 procentus. Tātad problēma patiesībā ir valsts budžeta apjomā. Nodokļi pie mums ir mazāki nekā lielā daļā pārējo Eiropas valstu. Turklāt somiem patīk maksāt nodokļus un ēnu ekonomika ir trīsreiz mazāka nekā mums.
I. Vaidere: – Diemžēl augstākajai izglītībai no IKP tiek tikai 0,8 procenti, kas ir zemākais skaitlis visā ES.
A. Geižāns: – Kvalitatīva izglītība ne vienmēr ir nauda. Vistuvākajā laikā mums būtu jāsakārto četras lietas. Pirmkārt, jāstiprina reģionālās vidusskolas, kuru sakārtošanai izmantos ES struktūrfondu līdzekļus nākamajā plānošanas reģionā. Otrkārt, jāsakārto interešu izglītība, lai skolēni nostiprinātu ne tikai zināšanas, bet arī iemaņas. Paredzēti arī ievērojami līdzekļi mācību satura izstrādei un pārstrādei. Treškārt, jāpievērš lielāka uzmanība tiem skolēniem, kuri pāragri izkrituši no izglītības sistēmas – nav pabeiguši pamatskolu vai vidusskolu. Jāpanāk, lai viņi atgriežas skolas solā. Tad viņiem radīsies lielākas iespējas sevi dzīvē realizēt. Jāvirzās uz obligātu vidējo izglītību. Protams, pilnīgi visi to neiegūs. Taču mērķis ir sasniegt, lai vismaz vidējo izglītību iegūtu 91 – 92 procenti jauniešu. Ceturtkārt, jāmaina profesionālo un vispārējo vidusskolu audzēkņu proporcija par labu profesionālajā izglītībā iesaistīto. Arī profesionālajās skolās nākamajā struktūrfondu plānošanas periodā tiks ieguldīti resursi gan infrastruktūrā, gan mācību metodēs.
Vēl viens svarīgs jautājums, protams, ir skolotāju algas.
J. Pūce: – Piekrītu, ka ļoti svarīgs ir jautājums par skolu nepabeigušajiem jauniešiem. Tādu ir apmēram viena ceturtā daļa. Viņu nākotnē redzama tikai nabadzība. Ar plāniem un programmām vien nepietiks: to radīšanā esam lieli meistari. Nepieciešams skatīties uz pozitīviem piemēriem un mācīties no kaimiņvalsts Igaunijas, kas bez izglītības palikušo jauniešu skaitu samazinājusi četras reizes. Pirmkārt, maksājuši skolotājiem, lai īpaši strādā ar bērniem, kuri kādu iemeslu dēļ mācībās atpaliek. Otrkārt, profesionālās izglītības programmas pārveidotas tā, lai tās var pabeigt maksimāli ātri. Vienā gadā šīs pārmaiņas izmaksājušas septiņus miljonus eiro. Tas nav nemaz tik daudz, bet panākumi ir ļoti lieli.
Attiecībā uz skolotāju algām – ir jābeidz skaitīt kontaktstundas, jo tās parāda ļoti mazu daļu skolotāja darba.
– Geižāna kungs vada IZM darba grupu, kas lemj, kā rēķināt skolotāju algas no 2015. gada. Vai darba grupa jau nonākusi pie kādiem secinājumiem?
A. Geižāns: – Pagaidām nevēlētos publiski izteikt kādus secinājumus. Taču būtu jādomā par jaunu algošanas modeli pat tad, ja skolotāji neprasītu algu pielikumu. Vispirms jāpalielina algas tiem skolotājiem, kuri saņem tuvu pie minimālās likmes. Turklāt jāievieš vienota sistēma, ārpus kuras vairs nepaliks sporta un profesionālo skolu skolotāji.
– Ministrijā solīja arī jaunu skolu finansēšanas modeli. Esošais “Nauda seko skolēnam” neļauj izdzīvot mazajām lauku skolām.
– Gribu uzsvērt, ka skolu dibinātājs ir pašvaldība, valsts tikai dod naudu skolotāju algām. Nevar risināt mazo skolu problēmas, izmantojot mērķdotāciju skolotāju algām.
J. Pūce: – Jautājums ir par to, kā mēs gribam tērēt izglītības budžetu. Skolotāju algas nav vienīgās izmaksas. Pašvaldības tērē naudu, lai uzturētu skolu telpas kārtībā, apkurinātu tās, apmaksātu ūdens un elektrības tēriņus. Vai gribam maksāt par izglītības kvalitāti vai par skolu ēku kvadrātmetriem? Esam pirmajā vietā Eiropā, ja rēķina, cik ir skolu kvadrātmetru uz vienu skolēnu.
– Kādus risinājumus iesakāt? Vai jāslēdz skolas un jāved bērni uz pilsētas skolām?
– Nav obligāti jāslēdz, bet ministrijai jāmeklē risinājumi kopā ar pašvaldībām. Kopīgās sarunās jāvienojas par izglītības ieguves iespējām. Nevar teikt, ka tā ir tikai pašvaldību atbildība. Ja 119 pašvaldībās katrā būs savs izglītības tīkls, tad būs arī 119 izglītības kvalitātes līmeņi.
I. Vaidere: – Mēs esam viena no visretāk apdzīvotajām valstīm Eiropā. Mums ir vismazākais iedzīvotāju blīvums. Tāpēc jāsamierinās, ka dzīve būs dārga. No tā nedrīkst ciest bērni un mazās skolas.
K. Šadurskis: – Ja nauda seko skolēnam, tad valstī nav izglītības politikas, bet ir brīvs tirgus. Kur skolēns aizies, tur viņš naudu aiznesīs. Rīgā pedagogs var nopelnīt algu, bet novadā nevar.
Sākumskolai, lai cik tas arī maksātu, jābūt maksimāli tuvu dzīvesvietai. Citādi vēl vairāk iztīrīsim novadus no jaunām ģimenēm.
Ja ļaus skolotājiem pasniegt vairākus priekšmetus, viņi spēs nopelnīt pietiekamu algu arī lauku skolā.
U. Osis: – Ekonomists vienmēr jautā: ja jātērē vairāk naudas, kādi būs rezultāti šiem tēriņiem. Tie skolēni, kuri aizbrauc no Latvijas un turpina izglītību ārzemēs, teorētiskās zināšanās bieži vien ir priekšā vienaudžiem. Tas parāda, ka izglītība Latvijā ir pietiekami spēcīga. Taču ēnas puse ir tā, ka Latvijā skolotie ir pārāk saspringti, uzvilkti, nervozi un nav tik spējīgi komandu darbā. Trūkst iemaņu komunicēt, sadarboties, risināt problēmas, parādīt iniciatīvu.
K. Šadurskis: – Atgriezīsimies pie tā, kur ņemt naudu izglītības uzlabošanai un pedagogu algām. Patiesībā es zinu, kur šo naudu dabūt. Ja visi skolēni valsts finansētās skolās mācītos latviski, būtu 25 miljonu eiro gadā ietaupījums Rīgā vien. Vidējā skolotāju alga būtu 1500 eiro mēnesī. Tehniski šis risinājums ir viegls, taču tas nav viegls politiskā ziņā.
I. Vaidere: – Divplūsmu skolu likvidēšana tiešām būtu milzīgs ekonomisks ieguvums. Joprojām esmu arī profesore Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē un varu novērot, ka ik gadu šajā fakultātē iestājas divas studentu grupas: latvieši un krievi. Šīs grupas faktiski nekrustojas, tā arī līdz izlaidumam paliek noslēgtas. It kā jau runā viens ar otru, bet nesajaucas.
Tāpēc arī es uzskatu, ka valsts finansētajās skolās mācībām būtu jābūt tikai latviešu valodā. Citādi vienotu sabiedrību nav iespējams izaudzināt.
Vēl par finansēm: ES “Erasmus +” programmā no 2014. līdz 2020. gadam izglītībai paredzēti 14,7 miljardi eiro. Par šo finansējumu izglītoties varēs aptuveni četri miljoni eiropiešu, to skaitā aptuveni 50 000 no Latvijas. Finansējums būs gan skolēnu, gan studentu apmaiņas programmām, gan pedagogu tālākizglītībai. Ja Ukrainas un Krievijas krīzes dēļ būs jāgriež valsts budžets, tad vismaz paliks šie Eiropas līdzekļi, ko varēsim izmantot.
Gunta Kupča, Alūksnes novada izglītības pārvaldes vadītāja: – Ja ministrijai pietrūkst finansējuma skolām, tā paļaujas, ka pašvaldība pieliks trūkstošo daļu klāt. Taču ne jau visām pašvaldībām ir vienādas iespējas. Viss tiek novelts uz pašvaldībām, un izglītības kvalitāte arī tad atkarīga no tās rocības.
A. Geižāns: – Valsts iegulda naudu gan skolotāju algošanā, gan jauna mācību satura izstrādē. Struktūrfondu līdzekļus ieguldīs skolu infrastruktūrai, klašu iekārtošanai.
No zāles: – Kādas profesijas būtu vērts apgūt? Vajadzētu būt tā, ka bērns zina: ja mācīsies to un to, tad nākotnē viņam būs darbs.
– Nevaru likt roku uz sirds un teikt, ka pēc desmit gadiem būs vajadzīgas tādas vai citādas profesijas. Dzīve attīstās ļoti strauji, un pieprasītās profesijas nav tik viegli prognozēt. Jābūt ļoti labai pamata izglītībai, lai būtu dažādas izvēles iespējas tālākās profesijas apguvei. Jāapzinās arī, ka jāceļ profesionālās izglītības prestižs. Piemēram, santehniķis vairs nav iereibis Vasja, kurš māk labot tikai ar āmuru. Santehniķis ir cilvēks, kam jāpārzina modernās tehnoloģijas.
J. Pūce: – Paredzama apmēram 20 procentu darbaspēka pārprodukcija humanitārās un sociālās jomas speciālistiem un apmēram tikpat liels iztrūkums inženierzinātņu un citu eksakto zinātņu jomā. Tāpēc ir jauniešiem jāskaidro, kurās jomās būs darbs un kurās gaidāms bezdarbs. Ir vajadzīga attiecīga propaganda. Jau pamatskolā bērni jāvirza uz eksaktajām zinātnēm.
Grāmatu svētkus Alūksnē atbalstīja: Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, Lietuvas vēstniecība, Zemkopības ministrija, Latvijas Bērnu fonds, Jelgavas tipogrāfija, SIA “Balta Eko”, SIA “Drukātava”, SIA “VESTA–LK”, “Vienotība”, “Latvijas attīstībai”, Inese Vaidere, Krišjānis Kariņš, Alfrēds Rubiks, Kārlis Šadurskis, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Alūksnes novada pašvaldība, “Europe Direct” informācijas centra Gulbenē Alūksnes filiāle Informatīvie atbalstītāji: Laikraksti “Latvijas Avīze”, “Malienas Ziņas”, “Alūksnes Ziņas”, “Alūksnes Novada Vēstis”, www.aluksne.lv; www.albibl.lv; www.malienaszinas.lv; aluksniesiem.diena.lv.
