Ieguldījums vēstures izziņā 0
Autore: Dr. hist. PĀRSLA PĒTERSONE
Klajā nākusi interesanta grāmata par Liepupi – Kristīnes Zaļumas “Liepupes muiža” (izdevniecība “Lauku Avīze”), kas vēsta par vietējiem iedzīvotājiem, muižu un tās īpašnieku dzīvi no 15. gadsimta sākuma līdz mūsdienām.
Saistošā valodā rakstītais, jauniem faktiem bagātais un kvalitatīvām ilustrācijām papildinātais darbs ir būtisks ieguldījums kā nelielā piejūras novada, tā arī visas Latvijas vēstures izzināšanā. Pētījums tapis vairāku gadu intensīvā darbā: ir apzinātas un izmantotas tēmai atbilstošās publikācijas, veiktas vietējo iedzīvotāju aptaujas, iepazītas muižas centra apbūves kompleksa ēkas. Tomēr nozīmīgākais pienesums vēstures zinātnei ir līdz šim nepublicētās ziņas un fakti no Latvijas Valsts vēstures arhīva lietām.
Grāmatas izklāsts kārtots hronoloģiskā secībā un sākas ar Liepupes muižas kunga sētas un novada pirmo pieminējumu avotos 1403. gadā. Autore noskaidrojusi senākos īpašniekus, starp kuriem bija fon Ikskilu, fon Rozenu un fon Tīzenhauzenu dzimtas pārstāvji. Interesants, līdz šim nepublicēts atradums ir pētījumam pievienotā Liepupes, Tūjas un Vecmuižas robežu karte, kas izgatavota 1674. gadā, tātad gandrīz desmit gadus pirms zviedru valdības lielā kadastra veidošanas procesa ietvaros organizētās Vidzemes muižu uzmērīšanas.
Otrā grāmatas nodaļa veltīta fon Meku ģimenei, kam Liepupes muiža piederēja no 1726. līdz 1829. gadam. Interesanti uzzināt, ka pirmais dzimtas pārstāvis šeit bija Zviedrijas karaļa Kārļa XII miesassargs Frīdrihs Vilhelms fon Meks, kuram pēc sakāves pie Poltavas 14 gadus vajadzēja pavadīt krievu gūstā Toboļskā. Pēc soda izciešanas viņš ieradās brālim piederošajā muižā un drīz kļuva par tās vienīgo īpašnieku.
Izmantojot plašu avotu un faktu bāzi, autore pratusi sniegt daudzpusīgu personu raksturojumu, parādījusi ne vien dzīves laikā sasniegto un pozitīvo, bet nav noklusējusi arī kļūdas un cilvēciskās vājības. Var secināt, ka plašā un aktīvā sabiedriskā darbība, ar ko aizrāvās fon Meku ģimenes pēdējie muižas īpašnieki, nereti kavējusi pienācīgas rūpes par senču mantojumu. Ar plašu vērienu dzīvoja jau Johans Gothards fon Meks (1731 – 1779), Liepupes muižu pārvēršot par sabiedrības atpūtas vietu. Viņš izveidoja šeit arī vērtīgu bibliotēku, kādu tolaik varēja atļauties vien turīgi muižnieki.
Atsevišķa apakšnodaļa grāmatā veltīta Garlība Merķeļa (1769 – 1850) draudzībai ar iepriekšējā īpašnieka dēlu Frīdrihu fon Meku (1769 – 1794), kurš pēc jurisprudences studijām Jēnā un Kēnigsbergā 1791. gadā atgriezās Liepupē. Studiju laikā jauneklis bija sadraudzējies ar sabiedrībā pazīstamiem laikabiedriem, un vēl ilgus gadus uz dzimto muižu ceļoja austrieša filozofa Karla Leonharda Reinholda, vācu filozofa Kristiana Jakoba Krausa un vācu domātāja Imanuela Kanta vēstules.
Apkopojot informāciju no vairākām Vidzemes galma tiesas aktīm, veidots saistošs stāstījums par Georga Kristofa fon Meka (1771 – 1826), ģimenes pēdējā Liepupes īpašnieka, pretrunīgo personību. Izklāstu turpina stāsts par vairākām fon Zengeru ģimenes paaudzēm, kam Liepupes muiža piedēja gandrīz simts gadu – no 1829. gada līdz pat Latvijas agrārajai reformai. Pretēji fon Meku ģimenes pārstāvjiem, Zengeri bija ievērojami praktiskāki. Nodaļā “Liepupes muiža no 18. līdz 21. gadsimtam” sniegta informācija par muižas ļaudīm, kā arī vietējā pagasta dzīvi un aktivitātēm. Uz dokumentāliem faktiem balstītais stāstījums visvairāk varētu interesēt vietējos iedzīvotājus, un pilnīgi iespējams, ka kāds no viņiem te uzzinās ko jaunu arī par saviem senčiem.
Grāmatas izklāsta pēdējā daļa veltīta Liepupes muižas ēku kompleksam un parkam. 1922. gadā muižas sadalīšanas brīdī centra ansambli veidoja 27 celtnes. Autore centusies parādīt ansambļa veidošanās procesu un apkopot ziņas un ilustratīvo materiālu par atsevišķajām būvēm. Bagātāks izklāsts pelnīti veltīts ansambļa galvenajai dominantei – 1751. gadā celtajai kungu mājai, kurai projektu zīmējis Rīgas pilsētas būvmeistara Kristofa Hāberlanda tēvs Johans Andreass Hāberlands (1711 – 1788). Vien apstākļu sakritības un Viņa Augstības Gadījuma dēļ projekta prototipa zīmējums saglabājies līdz mūsdienām: ap 1762. gadu Ungurmuižas īpašniece Helēna Juliāna fon Kampenhauzena, dzimusi fon Štrālborna, lūdza izgatavot znota Johana Georga fon Meka vecākiem piederošās mājas projekta zīmējumu kopijas, jo savu pirms trīsdesmit gadiem celto koka kungu māju bija iecerējusi nomainīt ar jaunu mūra namu. Vēlme neīstenojās, tomēr vairākas norādes ģimenes locekļu vēstulēs ļauj domāt, ka pusgadsimtu vecos dokumentus kopā ar vairākām citu ēku skicēm mazdēls Hermans Johans fon Kampenhauzens (1773 – 1836), viens no Krievijas Baltijas provinču vēstures un senatnes pētniecības biedrības dibinātājiem un tās pirmais prezidents, kopā ar 170 Ungurmuižas bibliotēkas grāmatu sējumiem nodeva organizācijas arhīvam, ko pēc biedrības likvidēšanas 20. gadsimta 30. gados pārņēma Latvijas vēsturiskais arhīvs.
Pēc minētā projekta celtā Vidzemes baroka pērle, pateicoties muižas tagadējās īpašnieces Egitas Lauskas pūlēm un iniciatīvai, ir restaurēta un tajā iekārtota luksusa klases viesnīca.
Teksta uztveri lasītājiem atvieglo personu rādītājs un pielikumi: bijušo īpašnieku fon Rozenu, fon Meku un fon Zengeru dzimtas ģenealoģiskās tabulas. Kristīnes Zaļumas grāmata jau guvusi sabiedrības un speciālistu atzinību – tai piešķirta godalga grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele 2014”.
