„Iegrimstot senajā mūzikā”. Intervija ar dziedātāju Ilzi Grēveli-Skaraini 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sestdien, 17. jūlijā, Bauskā skanēs senās mūzikas festivāls “Vivat Curlandia!”, kurā Neatkarīgais baroka operteātris “Collegium Musicum Riga” aicina izbaudīt itāļu komponista Antonio Sartorio (1630–1680) operu “Orfejs”. Vēl ritot mēģinājumu procesam, “Kultūrzīmes” sarunājās ar dziedātāju ILZI GRĒVELI-SKARAINI, kura operā atveido Orfeja lomu.
– Cik sen jau esat sākuši mēģināt?
I. Grēvele-Skaraine: – Nu jau būs divas nedēļas. Pašlaik rit ļoti intensīvs individuālo mēģinājumu process, pat šo sarunu iekārtoju starp diviem mēģinājumiem. No Apvienotās Karalistes palīgā ir atbraukusi vēsturisko žestu speciāliste Katerina Antonenko. Katrs ar savu partiju un tās tulkojumiem ejam pie Katerinas, un viņa palīdz izstrādāt atbilstošākos žestus. Pirms dažām dienām kopā ar žestiem salikām arī mūziku.
– Vai tiešām senie žesti tik ļoti atšķiras no mūsdienu žestu valodas?
– Tā ir. Papildus žestiem māksliniece māca arī pozas, tādas, kādas tās bijušas renesanses laikā. Vērojot tā laika gleznas un statujas, ir iespējams saprast seno žestu un pozu valodu. Piemēram, vakardien mācījāmies, ka nedrīkst rādīt ar labo roku uz mirušo Eiridīki, jo labā roka ir domāta labajām personām, proti, dzīvajām. Savukārt žesti ar kreiso roku ir rādāmi virzienā uz sliktajiem tēliem, mirušajām personām. Pat nesaprotot itāļu valodu, neiedziļinoties tekstā, no pozām un žestiem var nojaust, par ko ir runa.
– Kā jūs pati pievērsāties senajai mūzikai?
– Sākums bija jau mācību laikā Jāņa Ivanova Rēzeknes vidusskolā – pie mums notika Baroka dienas, tās vadīja čelliste Ilze Grudule, un atceros, ka man kā kora klases audzēknei, vidusskolniecei tika uzticēti kādi mazi solo darbiņi. Tas radīja pastiprinātu interesi, un pēc vidusskolas iestājos Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas nodaļā. Kopš 2012. gada darbojos pie diriģenta Māra Kupča Senās mūzikas centrā. Esmu arī senās mūzikas pasniedzēja Mūzikas akadēmijā.
– Kas jūs aizrauj senajā mūzikā?
– Tas tiešām ir aizraujoši un interesanti – mēs jau īsti nezinam, kā tad senāk ir bijis. Varam gan lasīt traktātus, skatīties un pētīt mākslas darbus, nošu manuskriptus, un ar mūsdienu cilvēka skatījumu, balstoties uzzinātajā, censties atdarināt. Iestudējot izrādes, cenšamies pietuvināties tā laika cilvēku paradumiem un domāšanai. Protams, tas ir arī dziedāšanas veids, kaut gan soprāns paliek soprāns, bet kādreiz bija kastrāti. Mūsdienās vīriešus ar augstajām balsīm var izdalīt gan soprānistos, kas ir tagad izplatīti mūsdienu Eiropā, gan arī kontrtenoros kā, piemēram, Sergejs Jēgers.
Arī šoreiz, iestudējot “Orfeju”, cenšamies pietuvināties tā laika cilvēku domāšanai, veidam, kā uzveda operas 17. gadsimtā. Interesantākais laikam gan būs pats iestudējums – pirms pāris gadiem turpat, Bauskas Senās mūzikas festivālā, uzvedām visiem labi pazīstamo klasisko “Orfeja” iestudējumu, kura komponists ir Klaudio Monteverdi.
Šīs operas pirmizrāde notika 1607. gadā Mantujā, savukārt Klaudio Sartorio “Orfejs” pirmizrādi piedzīvoja 1672. gadā Venēcijā teātrī “Teatro San Salvatore”. No mūsdienu attāluma skatoties, gadu starpība starp abām operām nemaz nav tik liela, bet šis uzvedums ir pilnīgi citāds. Libreta autors ir Aurelio Aureli, un pat sižetiskā līnija ir citāda – nebūs tikai Orfejs un Eiridīke, arī pārējiem tēliem ir daudz nozīmīgāka loma, un šī ir opera ar komiskiem elementiem.
Muzikāli tā tolaik bija spilgta pāreja – līdz tam nebija tik izteiktas ārijas, bija vairāk rečitējoši dziedājumi, kur viss balstījās uz tekstu un orķestra pienesums bija daudz skopāks. Klaudio Monteverdi laiks uzskatāms par operas pirmsākumiem, bet Klaudio Sartorio jau gājis tālāk, ir diezgan daudz orķestra pienesuma – starpspēles, arī dziedājumus pavada orķestris un dziedājumi jeb ārijas jau ir tiešām kā ārijas – ar skaistām, krāšņām melodijām. Fiziskā darbība norisinās ar rečitatīviem, kad dziedātāji, izmantojot mūziku, sarunājas viens ar otru.
– Ja reiz žesti ir tik ļoti mainījušies, vai mūsdienu cilvēks spēj saprast 17. gadsimta komiskos dziedājumus?
– Domāju, ka esam centušies komiskos tēlus parādīt diezgan uzskatāmi. 17. gadsimtā visas lomas lielākoties dziedāja vīrieši. To esam centušies saglabāt – piemēram, aukli mūsu operā atveidos tenors Ansis Bētiņš. Domāju, ka gan vizuāli varēs redzēt, ka viņš ir sieviete, gan arī balss paudīs, ka tā ir veca, bagāta kundze. Tad pilnīgi pretēji – mums ir ganiņa loma – žiperīgs zēns, kurš izmanto aukles labvēlību un viņas bagāto, smago naudas maku. Ganiņa lomu dziedās meitene – Anete Viļuma. Komiskie elementi būs atveidoti gan kustībās, gan arī tas skanēs balsīs.
– Toreiz gan vīrieši sieviešu lomās bija ierasta lieta, tikai tagad mums tas liekas komiski.
– Tā jau ir, tomēr šie tēli arī tajā laikā bija iecerēti kā komiski. Attiecības starp bagātu kundzi un ganiņu laikam gan var būt komiskas visos laikos. Tas būs muzikāli ļoti bagātīgs un krāšņs iestudējums, tiešām intensīvs. Ir izmantots daudz tēlu, un klausītājiem būs uzmanīgi jāseko līdzi daudzajiem mīlas trijstūriem
– Kas tik īpašs slēpjas senajos tērpos, tie ir tik skaisti!
– Būs dekorācijas un tērpi, arī sveču apgaismojums. Mums ir paveicies – par mums rūpējas tērpu meistare, kostīmu māksliniece Jeļena Forste un katra kleita, bikses, tērps tiek darināts ar rokām, katra pērlīte tiek piešūta, sekojot senajiem paraugiem un rakstiem. Kopā ar saviem palīgiem viņa pēta senās liecības par krāsām, simboliem, izšuvumiem, audumiem. Tērpi patiešām ir iespējami autentiski.
– Pastāstiet, lūdzu, par savu lomu!
– Es atveidoju Orfeju. Šajā iestudējumā Orfejs, protams, mīl Eiridīki, kuru atveido Monta Martinsone, bet viņi jau ir saderināti un viņš Eiridīki sev blakus uztver kā pašsaprotamu. Tomēr viņā rodas pārspīlēta greizsirdība – Sartorio operā ir tēls Aristeo, kurš ir Orfeja brālis, un arī Aristeo mīl Eiridīki. Orfejs, noklausoties sarunās aiz durvīm, visu pārprot un kļūst naidīgs. Sākumā viņš pats grib nogalināt Eiridīki, tad izlemj slepkavību uzticēt ganiņam, bet arī ganiņš to nespēj, un beigās slepkavību veic čūska.
Tātad tas ir negadījums, Eiridīke mirst no čūskas kodiena, un nonākam līdz klasiskā sižeta beigām, kad Orfejs dodas pēc Eiridīkes uz pazemes valstību. Beigās Orfejā atkal uzrodas mīlestība, viņam Eiridīkes ir žēl, tomēr viņš tā arī paliek diezgan egoistisks un vaino Eiridīki par to, ka viņa nomirusi, jo arī viņš pats vairs nevarēs baudīt dzīves priekus. It kā jau viscaur vijas klasiskais sižets, bet jaunie tēli dod papildu pavērsienus.
– Esat arī senās mūzikas pasniedzēja akadēmijā. Vai dziedošajiem jauniešiem mūsdienās ir interese par šo mūzikas veidu?
– Interese tiešām ir, arī studenti no citām nodaļām izvēlas senās mūzikas ansambli kā papildpriekšmetu. Izpratne gan par seno mūziku ir samērā klišejiska. Pirmais, ko domā, – seno mūziku dzied absolūti taisnā balsī, taisnā tonī, vairāk tāds renesanses stils. Taisnā dziedāšana ir tikai mīts, proti, par to, ka senāk dziedāja, balsij nemaz neievibrējoties. Valda visvisādi pieņēmumi, pa ausu galam paķerta informācija.
Iepazīstinot ar senajiem traktātiem, cenšamies parādīt, ka tā nav taisnība. Studiju laikā mēģinām veidot dziļāku izpratni. Daudzi atskrien, sakot – lūdzu, man te Hendeļa ārija, palīdziet salikt izrotājumus! Nav jau grūti salikt izrotājumus, bet gribētos, lai saprot, kādēļ katrs izrotājums ir nepieciešams. Senās mūzikas nodaļas studiju laikā mūsu uzdevums ir studentos veidot padziļinātu izpratni par šo mūziku: kādi ir izpildījumi, kāds ir vēsturiski informēts atskaņojums, ko nozīmē katrs ornaments un izrotājums, ko nozīmē retoriskie žesti.
– Kuri skaņdarbi jums pašai ir īpaši tuvi šajā vasarā?
– Visvairāk klausos latviešu mūziku – lai saprastu, gūtu iespaidus, varētu iedziļināties konkrētu komponistu rokrakstos. Nebija nemaz tik vienkārši gatavoties Paula Dambja mūzikas koncertam – šī mūzika ir ritmiskām un harmoniskām norisēm ļoti bagāta, bija būtiski iepazīties ar komponista rokrakstu arī citos skaņdarbos. Gatavojoties Liepājas zvaigžņu festivālam, klausījos man pašai tik tuvo latviešu kamermūziku klavierēm. Līdz šim to biju dziedājusi klasēs, bet vēl nebiju uzstājusies publikas priekšā.
– Jūs tiešām neesat tikai senās mūzikas māksliniece…
– Pēdējā laikā arvien vairāk sanāk būt ārpus senās mūzikas rāmjiem un dziedāt latviešu kamermūziku, vairāk arī dziedu operas ārijas. Jau 1. jūlijā man bija gods uzstāties Liepājas zvaigžņu festivāla atklāšanā – kopā ar dziedātāju Rinaldu Kandalincevu un pianisti Agnesi Egliņu.
Tas bija ļoti skaists latviešu kamermūzikas koncerts. Pirms tam bija komponista Paula Dambja 85 gadu jubilejas koncerts Rīgas Domā, kur uzstājāmies kopā ar ērģelniecēm Ilonu Birģeli un Kristīni Adamaiti, kā arī saksofonistu Arti Sīmani. Komponists bija darinājis jaundarbu ar nosaukumu “Passacaglia en trè concerti” – tas bija veltīts kā alūzijas par barikāžu notikumiem gan Doma laukumā, gan Centrālajā pastā, gan Ķīpsalā. Tas bija pasaules pirmatskaņojums.
Pēc Senās mūzikas festivāla Bauskā koncertēšu kopā ar ērģelnieci Ilonu Birģeli, izpildīsim latviešu mūziku. Vasarā ir tik daudz ko darīt! Ceru, ka šos koncertus nepārcels, jo ierobežojumi mainās burtiski katru nedēļu. Koncerti ir paredzēti iekštelpās vairākās Latvijas baznīcās. Precīzus datumus šobrīd vēl nevaru nosaukt, bet, iespējams, jūlija beigās, augusta sākumā tie notiks Slokas baznīcā un Cesvainē.
