17,5% no visiem C hepatīta gadījumiem konstatēti cietumā. Kā tu mainīs? 0
Vīrushepatīts C līdzīgi kā B hepatīts un HIV izplatās ar inficētu asiņu starpniecību. Pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem 2018. gadā ieslodzījuma iestādēs tika konstatēti 250 jeb 17,5% no Latvijas populācijā pagājušajā gadā kopumā reģistrētajiem hroniska vīrushepatīta C gadījumiem.
Par to, kā ieslodzījuma iestādēs tiek veikta C hepatīta diagnostika un kā ieslodzītie saņem ārstēšanu, stāsta sertificēta infektoloģe, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Latvijas Infektoloģijas centrs” Infektoloģijas poliklīnikas vadītāja Dr. med. Inga Ažiņa.
Kādēļ ieslodzījuma vietās ir izplatīts C hepatīts? Kādēļ to nepieciešams ārstēt?
Cietumos atrodas daudz cilvēku ar atkarībām. Lai iegūtu savu nākamo devu, atkarīgs cilvēks nereti ir spiests izdarīt noziegumu, un tādējādi nonāk policijas redzeslokā un agri vai vēlu arī ieslodzījumā par veiktajiem pārkāpumiem. Tā šī slimība nokļūst ieslodzījuma iestādēs lielākā koncentrācijā nekā kopējā populācijā.
Gadiem ārstējot pacientus, esam novērojuši, ka cilvēkam ar C hepatītu mēdz vienlaicīgi būt arī B hepatīts un HIV infekcija, jo arī šīs slimības izplatās ne tikai ar inficētu asiņu starpniecību, un ar vienu inficētu šļirci diemžēl ir iespējams iegūt visas šīs infekcijas vienlaicīgi, bet arī seksuāla kontakta laikā. Ir svarīgi ārstēt visas infekcijas slimības – C un B hepatītu, HIV infekciju – ieslodzījuma vietās, lai brīdī, kad cilvēks nonāk brīvībā, viņš nekļūtu par infekcijas avotu un neapdraudētu pārējo sabiedrību. Tas ir pats galvenais mērķis.
Kas tiek darīts, lai mazinātu vīrushepatīta C izplatību ieslodzījuma iestādēs un kopējā populācijā?
Šogad mēs sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes medicīnas daļas priekšniekiem vairākkārt esam tikušies Veselības ministrijas organizētās sēdēs, kā arī Latvijas Infektoloģijas centra telpās, kur kopīgi meklējam īsāko ceļu, kā risināt šo problēmu gan diagnostikā, gan ārstēšanā.
Nepietiek tikai ar to, ka cilvēkam tiek diagnosticēts C hepatīts, ir arī jābūt iespējai cilvēkam piedāvāt ārstēšanu.
Latvijā šī iespēja parādījās 2016. gadā, kad notika radikālas izmaiņas kompensācijas sistēmā. Pirms tam valsts kompensēja tikai 75% no medikamentu izmaksām un bija nepieciešams pacienta līdzmaksājums,tāpat valsts iepriekš kompensēja ārstēšanu tikai smagākiem fibrozes gadījumiem, tas ir, trešajai un ceturtajai fibrozes pakāpei, taču šobrīd valsts pilnībā kompensētu ārstēšanu var saņemt arī cilvēki ar pirmo vai otro fibrozes pakāpi, kas aptver gandrīz visu pacientu loku. 2016. gadā, kad parādījās jauni medikamenti un izmainījās kompensācijas nosacījumi, arī cietumos parādījās iespēja saņemt valsts kompensētu nepieciešamo ārstēšanu.
Ir vēl kādi šķēršļi, kas liedz inficētai ieslodzītajai personai saņemt ārstēšanu?
Ieslodzītie tiek pārvietoti no viena cietuma uz citu, un ir grūti noteikt, kurā brīdī cilvēks ir izmeklēts un kurā ieslodzījuma vietā saņems ārstēšanu. Tāpat joprojām pastāv dažādi birokrātiski šķēršļi. Nepieciešamie medikamenti nav brīvi lietojami, to lietošanu var nozīmēt tikai ārsts infektologs caur ārstu konsīliju.
Ārstu konsīlija lēmums tiek nosūtīts uz Nacionālo veselības dienestu, no kura ir jāsagaida atbilde. Dažreiz šis process aizņem vairākus mēnešus. Par to šobrīd turpinās diskusijas ar Veselības ministriju un Nacionālo veselības dienestu.
Kā notiek C hepatīta diagnostika un medikamentu saņemšana ieslodzījuma iestādēs?
Lai uzsāktu C hepatīta ārstēšanu, nepietiek tikai ar to, ka tiek veikts antivielu tests un iegūts pozitīvs rezultāts. Ir nepieciešams veikt papildus izmeklējumus, lai noskaidrotu, vai antivielas nozīmē, ka cilvēks ir kādreiz pārslimojis C hepatītu vai ir inficēts šobrīd. Ārstēšana notiek, sadarbojoties ar ieslodzījuma iestādēs esošo medicīnas personālu, kuru mēs vēl papildus apmācām specifiskākos diagnostikas un ārstēšanas jautājumos par C hepatītu.
Līdzīga sistēma tika izveidota un jau vairākus gadus darbojas HIV ārstēšanas jomā cietumos. Ieslodzījuma vietas medicīnas personāls izmeklē un novērtē pacientu, izvirza uz konsīliju un tad dodas uz Latvijas Infektoloģijas centru (LIC) ar ieslodzītā dokumentāciju, kur to prezentē.
Konsīlijs nozīmē medikamentus, ko pacients pēc tam saņem ar starpnieka palīdzību – ārstu, kas strādā attiecīgajā cietumā.
Šo pašu modeli mēs sākam praktizēt arī C hepatīta ārstēšanā kopš 2016.gada, kad parādījās jauni medikamenti un izmainījās kompensācijas nosacījumi. HIV ir jāārstē visu mūžu, bet C hepatīta ārstēšana ir tikai 3 vai 4 mēnešu ilga, kādreiz tie ir pat 2 mēneši.’
Pirms C hepatīta ārstēšanas pacientam nepieciešams noteikt aknu fibrozes pakāpi. Līdz šim to varēja noteikt Latvijas Infektoloģijas centrā, kas nozīmē, ka pacientu nepieciešams konvojēt no ieslodzījuma vietas uz izmeklējumu.
Lai šāda sistēma būtu efektīvāka un ekonomiski izdevīga, ieslodzījuma vietās tika iegādāta jauna aparatūra izmeklējumu veikšanai, kas palīdzēs noteikt fibrozes pakāpi, tādējādi nebūtu nepieciešams konvojēt pacientu uz izmeklēšanām LIC. Jaunā aparatūra pēc nepieciešamības tiks transportēta pa ieslodzījuma iestādēm un nodrošinās izmeklējumu veikšanu uz vietas.
C hepatīta izmeklēšanas un ārstēšanas laikā ir ļoti svarīgi komunicēt ar medicīnas personālu un pacientu. Mēs šobrīd esam pozitīva ceļa sākumā, un es domāju, ka mēs atradīsim veidus, kā vēl vairāk optimizēt ārstēšanas un izmeklēšanas procesu.
