“Ieelpa nepieder tev”. Aizsaulē aizgājis ārsts, kas aicināja “piedzimt bez vardarbības” – Frederiks Leboijē 0
Lai cik atšķirīgi mēs būtu, lai cik atšķirīgi būtu mūsu uzskati un apstākļi, kuros dzīvojam, mums visiem ir kas kopīgs – mēs visi esam piedzimuši. Un ir cilvēki, kuri apgalvo, ka veids, KĀ mēs ienākam šai pasaulē, ir uzmanības vērts. Viens no šādiem cilvēkiem ir ārsts Frederiks Leboijē (Frederick Leboyer), kurš šā gada 25. maijā aizsaukts mūžībā. Viņš nodzīvoja bagātīgu mūžu (dzimis 1.11.1918.) un iekustināja tobrīd valdošo neiejūtīgo attieksmi pret dzimšanu empātiskākā gultnē. Un viņš, būdams vīrietis, par dzemdībām un pirmajos dzīves mirkļos notiekošo rakstīja teju vai dzejā, reizē izklāstot vienkāršas lietas, kā bērnu saudzīgi un cieņpilni sagaidīt pasaulē cilvēku, šīs vienkāršās lietas tomēr izraisīja lielu uzmanību un ažiotāžu.
Pārsteidzoši, bet tik kritikas un nosodījuma pilnus komentārus varēja savā nozarē saņemt par tik vienkāršām lietām kā aicinājumu:
- Pieklusināt balsi, kad dzimst bērns
- Samazināt apgaismojumu, bērnam parādoties šai pasaulē
- Glāstīt bērnu, lai viņš sāktu elpot
- Nenosiet nabassaiti, kamēr tā pulsē
- Vannot mazuli siltā ūdenī, lai atvieglotu viņam pielāgošanos jaunajai dzīvei ārpus auklējošā mātes klēpja
Latvijā viņa vārdu ieskandināja viņa grāmatas “Piedzimt bez vardarbības” tulkotāja un dūla Linda Vītuma.
Viņa savā blogā kastanis.org rakstīja: Frederiks Leboijē ir francūzis, kurš vēlāk dzīvoja Londonā. Jau šis fakts vien liecina, cik savdabīga šī persona ir (zinot, ka daļa francūžu atsakās angliski pat sasveicināties).
1958.gadā Leboijē devās uz Indiju. Pēc šī apmeklējuma viņš sāka pārdomāt un apšaubīt Rietumu civilizācijas attieksmi un prakses attiecībā uz bērna dzimšanu.
Savus uzskatus – filozofiskā un dzejiskā veidā – viņš noformulēja 1974.gadā grāmatā “Piedzimt bez vardarbības” (“Pour une naissance sans violence”). Lūk, neliels fragments no Lindas Vītumas tulkojuma.
Piedzimt bez vardarbības. Frederiks Leboijē (Frederick Leboyer).
Grāmata, kas mainīja veidu, kā sagaidām bērnus, kad viņi ierodas šajā pasaulē.
[…]
Otrā daļa
[…]
8
Dzemdē bērna dzīve atklājas kā
luga divos cēlienos;
divos gadalaikos – tik atšķirīgos kā vasara un
ziema.
Sākumā ir “zelta laikmets”.
Embrijs, sīks aizmetnītis, daudzsološs, augošs,
kurš vienā dienā kļūst par augli.
No dārzeņa kļūt par dzīvnieku – parādās kustības,
no mazā rumpīša parādās izvirzījumi, kas pārtop ekstremitātēs.
Mazais augs ir iemācījies kustināt savus zarus,
auglis ir sācis baudīt savas rokas un kājas.
Debišķīga brīvība!
Jā – tas patiesi ir zelta laikmets!
Šī mazā būtne ir bez svara; brīva no visiem ierobežojumiem,
no visām raizēm.
Kā bez svara esot ūdenī,
viņš spēlējas,
viņš draiskojas,
viņš līksmo,
viegli kā putns debesīs,
vizuļojot tik ātri un žilbinoši kā zivtiņa.
Karaļvalstī bez robežām,
brīvībā bez ierobežojumiem,
kā plūstot cauri bezgalīgam laikam,
viņš uzlaiku visus ietērpus,
viņš piedzīvo un izbauda visu,
ko Dzīve vien ir spējusi Pati izsapņot.
Ak vai! Kāpēc gan visam ir jāpārvēršanas par
savu pretmetu?
Tas, kā par nelaimi,
ir Likums,
kam pakļaujas visas lietas.
Tā nu tas ir, laisties dejā saskaņā ar Universālo
Elpu, kurā
Nakts aizved pie Dienas,
Pavasaris pie Ziemas.
Tas ir nepielūdzamais likums, kas pārvērš apburto
dārzu, kurā bērns reiz spēlējās tik bezrūpīgi
dārzā, ko apvij ēnas un skumjas.
Grūtniecības pirmajā pusē ola
(ja varam tā saukt membrānas, kas aptver un iekļauj
augli un ūdeni, kurā viņš peld)
aug ātrāk par bērnu.
Bet sākot no šī brīža kas pilnīgi pretējs ir patiess:
nu auglis aug daudz lielās, kļūstot
par mazu bērnu.
Ola rīkojas pretēji. Tā ir sasniegusi savu
pilnību un nu vairs mainās pavisam nedaudz.
Tā kā bērns aug tik liels, vienā dienā viņš
sasniedz ko cietu – dzemdes sienas –
un pirmo reizi apjauš, ka viņa karaļvalstij ir
robežas.
Tā kā bērns tik turpina augt, rūmes viņam apkārt
kļūst ar vien mazāk un mazāk.
Šķiet, ka pasaule it kā aizveras,
aptverot viņu ar vien ciešāk un ciešāk.
Līdzšinējais absolūtais monarhs nu ir spiests rēķināties ar
likumu!
Bezrūpīgā brīvība, zelta stundas!
Mana muļķa jaunība!
Kur jūs esat aizgājušas?
Kāpēc jūs esat mani pametušas?
Bērns, kurš līdz šim ir bijis pats sev saimnieks, nu ir kļuvis par
gūstekni.
Ieslodzīts.
Un, cik gan savāds ir šis cietums.
Ne vien sienas spiežas virsū bērnam,
spaidot viņu no visām pusēm,
bet pat pamats ceļas augšup, lai viņu sastaptu,
rāmi, gluži kā griesti lēnām pazeminās,
nežēlīgi spiežot kaklu noliekties.
Kas gan cits viņam atliek, kā noliekt galvu padevībā,
pieņemt savu pazeminājumu.
Un gaidīt.
9
Bet vienā dienā viņš tiek apbalvots par savu
pazemību.
Viņam par pārsteigumu tvēriens ir kļuvis par apskāvienu.
Sienas pēkšņi izrādās dzīvas, un tvēriens ir pārvērties par
glāstu!
Kas notiek?
Viņa bailas pārtop tīksmē!
Nu viņā rada līksmību tās pašas sajūtas, kas sākumā lika
drebēt.
Kad šīs sajūtas parādās, viņš priekā ietrīsas,
izliec muguru,
noliec galvu
un gaida.
Taču šoreiz gaida ar cerību, ar izbrīnu.
Kas gan notiek?…
Kāds gan tam visam ir cēlonis?
Kontrakcijas.
Pēdējā grūtniecības mēneša kontrakcijas,
kas iesilda dzemdi, gatavojot to jaunajam uzdevumam.
Un tad vienā dienā…
maigie viļņi pārvēršanas vētrā…
apskāvienos ir jaušamas savādas dusmas!
Tie rīvējas un spiež, tai vietā lai turētu,
lolotu!
Reiz tik tīkamā spēle nu ir kļuvusi baisa…
Kāds vairs netiek glāstīts, kāds tiek medīts.
Es domāju, ka mīli mani,
bet nu tu mani spaidi, nogalini mani,
stum mani lejup.
Vai vēlies lai es nomirstu,
izmetot mani… tai tukšumā,
neizdibināmajā bedrē!
Saņemot visus spēkus,
bērns pretojas.
Nepamest, nepadoties, nelēkt…
jebko… tikai ne to tukšumu.
Viņš cīnās, lai netiktu izmests, lai netiktu izraidīts,
un, protams, viņš zaudēs.
Viņa mugura kļūst stīva, viņa galva ieraujas
plecos,
viņa sirds dauzās tā, it kā gatavotos pārlūst, bērns
ir pārvērties par šausmu pārņemtu kunkuli.
Sienas nenovēršami tuvojas, kā vīna spiede,
saspiežot vīnogas.
Viņa cietums ir kļūvis par
eju,
kas pārvēršanas piltuvē.
Kas attiecas uz šausmām, kuras tāpat jau ir bezgalīgas,
nu tās ir pārtapušās dusmās.
Dusmu iedvesmots,
viņš ir gatavs cīņai.
Šīs sienas mēģina mani nogalināt,
Viņām ir jāpadodas!
Un šīs sienas ir…
mana māte!
Mana māte, kura par mani rūpējās,
kura mani mīlēja!
Vai viņa ir sajukusi prātā?
Vai prātā sajucis esmu es?
Šis nezvērs neatkāpsies.
Mana galva, mana nabaga galva,
šī nabaga galva, kurai ir jāiztur visu
šo ciešanu smagums.
Tā pārsprāgs.
Gals jau ir redzams.
Tā droši vien ir nāve.
Kā gan šis nabaga, nelaimīgais bērns var zināt,
jo drūmāka tumsa un neziņa,
jo tuvāk viņš ir
gaismai, patiesai dzīves gaismai!
10
Pēc brīža viss, šķiet, ir
pārvērties haosā!
Sienas mani ir atbrīvojušas, ieslodzījums, cietums
ir izgaisis.
Nekā!
Vai visums būtu eksplodējis?
Nē.
Es esmu piedzimis…
un man apkārt,
ir tukšums.
Brīvība, neizturama brīvība.
Vēl pirms brīža viss mēģināja mani saspiest, nogalināt, bet
tagad vismaz man ir kaut kādas aprises, kaut kāda forma!
Cietum, es nolādu tevi!
Māmiņ, manu māmiņ, kur tu esi?
Bez tevis, kur gan es esmu?
Ja tevis nav,
arī es vairs neeksistēju.
Atgriezies, atgriezies pie manis!
Turi mani! Turi mani cieši!
Tā, lai es jūtu, ka esmu!
..
