Iedzīvotāju sūdzības par Daugavā peldošu kanalizācijas saturu liek pievērsties “Rīgas ūdens” rīcībai ar notekūdeņiem 0
Daugavā ik gadu “Rīgas ūdens” iepludina vairāk nekā divus miljonus kubikmetru neattīrītu notekūdeņu, ziņo Latvijas Televīzijas raidījums “de facto”.
Avārijas vārsti tiek atvērti, kad Rīgas kanalizācijas sistēmas pārpludina intensīvi nokrišņi, bet attīrīšanas stacijas šādu apjomu nevar uzņemt.
Daugavā izlaistais kanalizācijas saturs gan atšķaidās ar lietus ūdeni, savukārt kanalizācijā nonākušos atkritumus neaiztur nekas.
Lai arī šīs darbības ir likumīgas un tām izsniegtas speciālas atļaujas, tomēr kopš aizvadītā gada beigām Valsts vides dienests (VVD) pievērsis pastiprinātu uzmanību uzņēmuma “Rīgas Ūdens” rīcībai.
Iemesls – iedzīvotāju sūdzības par Daugavā peldošu acīmredzamu kanalizācijas saturu.
LTV “de facto” sižets:
Aizvadītā gada rudenī Voleru apkaimes iedzīvotāji sūdzējās par īpaši netīriem Daugavas ūdeņiem un acīmredzamu kanalizācijas saturu, kas peld gan ūdenī, gan arī izskaloti krastā. Mati, higiēnas priekšmeti, ausu kociņi.
Pirms gada vides aktīvisti pievērsa uzmanību tam, cik daudz to atrodami netālajā pludmalē. Toreiz “Rīgas ūdens” noliedza, ka atkritumi no kanalizācijas varētu nonākt upē un tālāk jūrā.
Spēcīgu lietusgāžu laikā pludo ne tikai Rīgas ielas. Rīgas centram un daļai Pārdaugavas sadzīves notekūdeņus un lietus ūdeni uzņem vienota kanalizācijas sistēma. Intensīvu lietusgāžu laikā vai strauji kūstot sniegam, tā tiek pārslogota un iestājas avārijas režīms.
Tad, lai nenodarītu daudz lielāku postu pašai sistēmai, tiek veiktas avārijas izlaides: neattīrītie sadzīves notekūdeņi kopā ar lietus ūdeni nonāk tieši vidē.
“Neattīrītu notekūdeņu apjoms ir salīdzinoši ļoti liels pret kopējo notekūdeņu apjomu. Līdz ar to mēs secinām, ka tas nav avārijas izplūdes vai tiešām tikai stipra lietus laikā, jo 5,3% no visa gada ietvaros novadīto notekūdeņu apjoma noteikti nav tas, ar ko mēs rēķināmies lielās lietusgāzēs,” saka VVD vadītāja Elita Baklāne- Ansberga.
Normatīvajos apjomos nav ierobežojuma tam, cik daudz neattīrītu notekūdeņu drīkst izlaist dabā. VVD gan pieļauj, ka avārijas risinājums, iespējams, tiek izmantots pārlieku bieži, – piemēram, pērn rudenī notekūdeņi Daugavā izlaisti arī pie ne pārāk stipra lietus.
VVD no savas puses šim procesam pievērsuši pastiprinātu uzmanību, tostarp, aicinot izvērtēt uzņēmuma jaudas.
“Viņu ieteikums ir bijis tādējādi, ka varbūt mēs pārāk piesardzīgi domājām par savām tehnoloģiskajām jaudām, proti, ka mēs varētu samazināt avārijas izlaižu apjomu ar mazliet lielāku risku. Kā jau minēju – mēs realizējam datora modeli attiecībā uz kanalizācijas tīkliem, kas mums vienkārši dos iespējas iegūt precīzākus datus.
Mūsuprāt, riskēt ar bioloģiskās attīrīšanas stacijas Daugavgrīva darbības tehnoloģijām, ticiet, tas ir risks, kuru droši vien mēs kā uzņēmuma vadība nekad nepieļausim, tas ir nopietni,” saka “Rīgas Ūdens” valdes priekšsēdētāja Dagnija Kalniņa.
Dati liecina, ka “Rīgas Ūdens” pirms pieciem gadiem avārijas režīmā vidē izlaidis vairāk nekā miljons kubikmetru neattīrītu notekūdeņu (1.1 mlj m3 jeb 2,2% no visa notekūdeņu apjoma), 2016.gadā šis apjoms dubultojies līdz diviem miljoniem (2,07 mlj m3 jeb 4% no visa) , bet pēdējos trīs gados Daugavā vidēji tiek iepludināti aptuveni divarpus miljoni kubikmetru neattīrītu notekūdeņu gadā (2.5-2.6 mlj m3 jeb ~ 5.4% no visa apjoma).
Paralēli tam, kopējais notekūdeņu apjoms šai laikā ir pat nedaudz krities.
“Rīgas ūdenī” izmaiņas pirms četriem gadiem skaidro ar precīzākas uzskaites sākšanu. Savukārt lielo apjomu pēdējos gados te saista ar klimata pārmaiņām un konkrēti – aizvien biežāk piedzīvotajiem intensīvajiem nokrišņiem.
Par neattīrītu notekūdeņu izlaišanu vidē “Rīgas ūdenim” jāmaksā dabas resursu nodoklis un pērn šī summa bijusi ap 190 tūkstošiem eiro.
“Tas ir likumīgs un atbilstoši Vides pārvaldes prasībām realizēts risinājums,” uzsver Kalniņa.
Vairāk nekā 99% neattīrīto notekūdeņu tiek ielaisti Daugavā pie Voleriem, Daugavgrīvā. Īpašā VVD atļauja izdota pavisam 22 punktiem, kuros avārijas situācijā neattīrītos notekūdeņus var izlaist vidē.
Taču praktiski tiek izmantotas četras – visbiežāk – jau minētā, pie Voleriem, pārējās trīs atrodas pie Austuves, Meldru un Hanzas ielām.
Lai arī pilsētas kanalizācija, sajaucoties ar lietus ūdeni, tiek krietni atšķaidīta, tomēr precīzu ziņu par to, kas tieši nonāk vidē, nav.
“Post factum to nav iespējams noskaidrot, bet šobrīd mēs esam uzsākuši darbu ar uzņēmumu un, turpinoties šādām lietus pārgāzēm tādā pat apjomā, mēs arī šobrīd diskutējam ar uzņēmumu par iespējamiem pagaidu pasākumiem, ko varētu īstenot, lai neļautu piesārņojumam nonākt, tai skaitā atkritumiem, ūdenī, bet vienlaikus arī par to nepieciešamību veikt pastiprināti analīzes, katru reizi atverot šos vārstus,” saka Baklāne-Ansberga.
Uz plāniem procesu uzlabot norāda arī Dagnija Kalniņa: “Mēs esam vērtējuši arī šos piesārņojuma līmeņus, un, mūsuprāt, viņi šobrīd nav kritiski, un, ja mēs skatāmies arī uz rītdienu, mums, protams, ir jāvērtē par to, kas ir tā prioritāte.
Pārrunājot ar Vides pārvaldi šos jautājumus, tas, ko mēs esam plānojuši tuvākajā laikā, un par ko mēs viņus esam informējuši, ka mēs monitorēsim šo situāciju. Proti, mēs veiksim maksimāli iespējami precīzus mērījumus, lai noteiktu, kā šī piesārņojuma slodze mainās.
Jo viņa ir ļoti mainīga atkarībā no tā, kāda ir lietus ūdens plūsma. Un tad atbilstoši šiem rezultātiem arī tiks pieņemti tālākie risinājumi.”
Uz klimata pārmaiņu fona ar līdzīgām problēmām saskaras virkne Eiropas pilsētu. Kanalizācijas sistēmu pārbūve ir ārkārtīgi dārga vai pat neiespējama, tādēļ daudzviet Eiropā kā risinājums kalpo, piemēram, dažāda veida zaļo zonu ierīkošana, tostarp – starp ielu un ietvi.
Tās uzsūc lietus ūdeni un aizkavē tā nonākšanu kanalizācijā. Arī Eiropas Komisija aicinājusi dalībvalstīm dot priekšroku tieši zaļās infrastruktūras risinājumu ieviešanai, nevis ieguldīt naudu kanalizācijas pārbūvē.
Šiem nolūkiem no nākamā gada Latvijā būs pieejams Eiropas fondu finansējums.
“Šis noteikti varētu būt viens no pasākumu veidiem, kādu varētu finansēt. Ar zaļo infrastruktūru tad būtu jāsaprot tāda veida pasākumi kā papildus apzaļumotās teritorijas, arī, iespējams, jumti, kādi citi publiskās infrastruktūras objekti, kas ļautu akumulēt lietus ūdeni uz laiku – kā sūklis uzsūc, un pēc tam tad lēnām tas izdalās,” saka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietniece Alda Ozola.
Lietus ūdens uzkrāšana un novadīšana sistēmas izveide kopā ar plašu zaļo zonu paredzēta nesen uzsāktajā Skanstes teritorijas revitalizācijas projektā.
Bet citu, pietiekami konkrētu plānu, Rīgai pagaidām nav. Lai būtiski mainītu situāciju, nepieciešams politisks lēmums, ko nevar pieņemt, kamēr Rīga ir bez vēlētas varas.
Valsts vides dienests šobrīd analizē situāciju arī citās Latvijas pilsētās – to notekūdeņu novadīšanas apjomus, un pēta tos kopsakarā ar lietus pārgāzēm un avārijas risinājumu izmantošanu. Vides dienests neizslēdz, ka citur varētu atklāties nepatīkamāka aina.
