Māris Zanders: Izklaide ar nosaukumu “nu, valdība kritīs?” 0
Amerikāņu 19. gadsimta filozofs Henrijs Deivids Toro ir trāpīgi teicis: “Svarīgi ir nevis tas, uz ko mēs skatāmies, bet tas, ko mēs redzam.” Toro izteikums attiecas uz dabu, bet tikpat labi arī politikas pasauli. Tostarp uz Latvijā tradicionālo izklaidi ar nosaukumu “nu, valdība kritīs?”.
Visbiežāk šādas sarunas parādās valsts budžeta izstrādes un pieņemšanas kontekstā, dažkārt arī kā sekas kādam pamatīgākam strīdam koalīcijā par kāda valdības locekļa atbilstību amatam. Par minēto izklaidi, protams, var pasmaidīt kā garlaikotas vai par kaut ko sarūgtinātas “Vecrīgas” publikas mēļu trīšanu.
Tomēr – atgādinu Toro tēzi – ierastās runas par valdības “krišanu” slēpj sevī arī dažus būtiskus aspektus, uz kuriem rekomendācijas formā atļaušos norādīt.
Pirmkārt, mūsu elite beidzot varētu sākt nopietni uztvert ekonomiskos procesus. Nav bijis tāda budžeta, kad vēlmes un iespējas sakristu, un 2020. gada budžets šajā ziņā nebūs izņēmums. Par veiksmi varēs runāt jau tad, ja makroekonomiskās prognozes nenāksies pārskatīt un sadalāmo summu vēl vairāk samazināt.
Būtiskais ir tas, ka šo nepatīkamo situāciju lielā mērā nosaka apstākļi, kurus mūsu politisko lēmumu pieņēmēji ietekmēt nevar.
Runa ir par ekonomikas “atdzišanu” visā pasaulē – nepārstāstīšu vēstis no Ķīnas, eiro zonas utt. Tomēr vēl būtiskāk ir tas, ka globālie procesi šajā gadījumā nav attaisnojums, jo pašmāju domas titāni politikā konsekventi šos procesus ignorē. Citiem vārdiem sakot, tiek regulāri doti priekšvēlēšanu solījumi un plānoti izdevumi, kaut kā pamanoties sev iestāstīt, ka uz mums (Latviju) ekonomiskās likumsakarības neattiecas.
Savukārt tad, kad izrādās, ka attiecas gan, rokas kājas pa gaisu un atsākas runas par valdības “krišanu”. Varbūt beidzot ir vērts apjēgt, ka ekonomika ir nevis budžeta “deķa” greizsirdīga staipīšana starp ministrijām, bet naudas cena, investīciju plāni, parādsaistības utt.?
Ekonomikai, tēlaini izsakoties, ir dziļi nospļauties par to, “kā mēs izskatīsimies mūsu vēlētāju acīs”.
Otrkārt, varētu ieteikt mūsu politiskajiem dižgariem, kuri jūtas tik zinoši pamācīt augstskolu un zinātnes aprindas, mazliet palasīt par kognitīvo psiholoģiju. Ir klasisks eksperiments: tajā piedalās divi cilvēki, vienam no kuriem ir izsniegti, teiksim, 100 eiro. Viņš šo summu var sadalīt tā, kā vēlas, bet viņam jārēķinās, ka, ja otrs eksperimenta dalībnieks piedāvāto sadalījumu nepieņems, bešā paliks abi.
Mūsu politiķi savstarpējās attiecībās, šķiet, vadās pēc principa “man 90 eiro, tev – 10” un sagaida, ka otra puse piekritīs, jo 10 vienalga ir vairāk nekā 0. Pārtulkojot politiskajā valodā – kur tad liksies, tāpat jaunu koalīciju izveidot nevar (grūti, nav izdevīgi utt.).
Savukārt pētnieki ir atklājuši, ka šāda loģika nedarbojas – gadās, ka eksperimenta dalībnieks atsakās arī no 30 un 40 eiro, jo principā pamatoti uzskata, ka 100 eiro dalītājs ne jau pats šo naudu nopelnījis, attiecīgi viņam nav tiesību citus “apdalīt”.
Interesanti, ka šī eksperimenta izspēlēs ir bijuši gadījumi, kad ļaudis nepiekrīt pat summas sadalījumam uz pusēm, acīmredzot uzskatot, ka arī dalītājs galu galā ir ieinteresēts saņemt vismaz kaut kādu naudiņu, tādēļ lai piekāpjas tieši viņš.
Citiem vārdiem sakot, varētu izvairīties no kārtējās mīņāšanās ap valdības krīzes tēmu, ja politiķi un viņus apkalpojošie t. s. eksperti ņemtu vērā, ka dzīve ir krietni sarežģītāka un grūtāk prognozējama par ierastajiem politiskās loģikas modeļiem.
Jāpiezīmē, ka šajā ierastajā modelī ietilpst konstrukcija, kas nav saprotama nevienam ar racionālas domāšanas aizmetņiem apveltītam humanoīdam. Pieļauju, ka lasītājs ir ievērojis, ka runas par valdības nestabilitāti un šādas runas pavadošā histērija aktivizējas, ja kādai no koalīcijas partijām jūtami mainās reitings socioloģiskajās aptaujās.
Kāda ir saikne starp partijas reitingu un šīs partijas deputātu vietu skaitu konkrētajā parlamentā, nesaprotu – nedz reitinga kāpums šo skaitu palielina, nedz kritums samazina.
Tomēr ar politiku saistītie personāži reitingus dziļdomīgi izgaršo un izmanto kā argumentu, lai uzvestos tā, it kā jauna parlamenta vēlēšanas būtu pēc mēneša. Un rezultātā paši veicina nestabilitāti.
