Iedvesmotājas dilles 0
Pagājušajā rudenī keramiķe Maira Karstā savā piemājas dārzā saplūca bagātīgu diļļu klēpi. Viņas uzmanību piesaistīja milzīgās diļļu ziedu galvas, to izskats un nevainojamās proporcijas. Redzētais iedvesmoja mākslinieci izmantot šos dabas veidotos motīvus savos darbos. Patlaban viņas izstāde “Oda dillēm” vērojama mākslas galerijā “Putti”.
– Man neviens nevar pārmest, ka tēmas ziņā esmu iespaidojusies no citiem, jo tā ir mana ideja un manas dilles, – teic Maira, izrādot savas darinātās vāzes, bļodas, šķīvjus, kurus izdaiļo gleznaini diļļu čemuri.
Beidzot Mākslas akadēmiju, Maira diplomdarbam izvēlējās veidot dārza skulptūras, bet ilgāku laiciņu neradās vieta, kur tās novietot. Pirms sešiem gadiem Maira ar vīru Edmundu uzcēla māju Pierīgā, un tagad ir gan dārzs, gan vieta skulptūrām. Viņu ģimenē aug dēls Mārtiņš (12) un meita Elīza (6).
Mairas vīrs Edmunds Mickus arī pieder radošajai saimei. Viņš filmē un fotografē dažādus kultūras pasākumus.
– Mākslinieki ir lieli egoisti, gribas, lai viss grieztos tikai ap mums, bet es spēju novērtēt vīra nopelnus un neesmu greizsirdīga par viņa darba slavēšanu.Man laikam ir labs raksturs, cenšos piekāpties un izvairīties no konfliktiem. Vienīgi vēlētos, lai vīrs mani vairāk paslavētu, bet cik tad mums ir tādu vīriešu – jūsmotāju. Galvenais, ka vīrs man ir reāls atbalsts. Ar keramiku biznesu nevar taisīt, jo tā nav pirmās nepieciešamības prece, vien skaistuma priekšmets.
Mākslinieki ir lieli egoisti, gribas, lai viss grieztos tikai ap mums, bet es spēju novērtēt vīra nopelnus un neesmu greizsirdīga par viņa darba slavēšanu.
Mana darbnīca aizņem visu garāžu, un Edmunds reizēm pakurn, ka nav vietas, kur izvietot viņa darbgaldus, jo vīra pirmais amats ir galdnieks. Tā kā abi esam radoši, mums nav sadzīvisku strīdu. Mans prāts pārņemts ar ko citu. Strādājot darbnīcā, domāju par harmoniskām lietām. Lai izvēdinātu galvu, dodos kaut ko padarīt dārzā. Vēl man ļoti patīk saimniekot virtuvē. Vīrs mani vēlējās palutināt un nopirka lielisku palīgu, kas saucas – virtuves šefs. Šis aparāts spēj visu sakult, man vairs nav jāizmanto roku darbs. Cenšos balansēt starp virpu un sadzīvi, nepārdegot ne vienā, ne otrā jomā. Vīra vecāki ir teikuši, ka man vajag sevi vairāk pažēlot, jo visu tāpat nevar paspēt. Viņiem taisnība, taču ir lietas, kas man jāpaspēj. Meita jāved uz baleta nodarbībām, dēls – uz tenisa treniņiem, tad abi uz peldbaseinu. Un gardā siera kūka arī vismaz reizi nedēļā jāuzcep, jo abi ar vīru esam gardēži.
Esmu strauja un piederu pie darītājiem. Man nepatīk garas runas un analizēšana, tad es uzvelkos. Kad jūtos nogurusi, paskatos pa logu uz zaļo zāli, ziedošo ķirsi, prīmulām un tā man ir kā meditācija. Skaidrs, ka no sadzīvisko problēmu risināšanas neizbēgt. Runājam ar vīru par to, ka mājai jumts jālabo. Bet tas ir vīra pienākums – sarunāt meistaru. Nesaku viņam – tu esi vīrietis, tev pašam jāprot visu darīt. Tāpēc jau mēs strādājam, lai varētu atļauties algot meistarus. Edmundam nepatīk mans teiciens – jūs, tie vīrieši! To es lietoju gadījumos, kad vīrs man vaicā – kur ir zāģis, kur ir kāpnes? Uzskatu, ja grib zāģēt kokam zarus, tad pašam jāatrod instrumenti un vēlāk tie jānoliek vietā. Kad es gatavoju salātus, nevaicāju – kur ir bļoda, nazis, eļļa, – stāsta Maira.
Ar Edmundu viņa iepazinās pirms septiņpadsmit gadiem. Maira gatavojās savai izstādei, un viņai vajadzēja kādu filmētāju. Draudzene ieteica Edmundu.
– Kad viņu pirmo reizi ieraudzīju, pilnīgi apstulbu, jo Edmunda seja līdzinājās Mikelandželo radītajai Dāvida skulptūrai. Attiecību veidošanā abi bijām piesardzīgi, jo abi jau bijām reiz apdedzinājušies. Tāpēc ne uzreiz izveidojām ģimenes idilli. Apprecējāmies pēc piecu gadu draudzēšanās. Viss ir Dieva rokās, neko nevar samāksloti izveidot. Notiek tā, kā tam jānotiek, – ir pārliecināta Maira.
