“Saņemot pāris kilogramus smago mapi ar pieteikumiem, saķēru galvu!” Rakstniece Jana Egle atklāj “Latvijas lepnuma” fenomenu 1
Arta Ciša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šoruden atkal TV3 un “Latvijas Mediji” aicina rakstīt iedvesmojošus stāstus par Latvijas cilvēku labajiem darbiem akcijā “Latvijas lepnums”, lai žūrija varētu izvēlēties balvas laureātus, ko sumināsim gada nogalē.
Pērn akcijā “Latvijas lepnums 2019” no dažādām Latvijas vietām saņēmām aptuveni 150 ieteikumus nominēt cilvēkus, kuri gatavi palīdzēt, atbalstīt vai ar savu darbu un dzīves piemēru spēj iedvesmot citus, ne gaidot, ne prasot, ko par to saņems pretī. Žūrijā bija arī rakstniece Jana Egle. Sarunā atskatāmies uz laiku, kad Jana lasīja, izdzīvoja un iedvesmojās no iesūtītajiem stāstiem.
“Saņemot pāris kilogramus smago mapi ar pieteikumiem, saķēru galvu.
Biju pārliecināta, ka to vienkārši nevar izdarīt – no vairāk nekā simts pieteikumiem izvēlēties tikai desmit! Kamēr lasi pēdējos, pirmie jau piemirsušies, un viss jāsāk no sākuma. Daudz aizkustinošas sirsnības pieteicēju vēstulēs, daudz cieņas un mīlestības.
Kad pēc vairāku stundu saspringta darba žūrijā tomēr vienojāmies par kopīgu laureātu sarakstu, bija pat tāds kā pārsteigums, ka tomēr spējām no tik milzīga pieteikumu skaita izvirzīt labākos no labākajiem,” tā darbu žūrijā pērnruden atceras J. Egle.
“Šogad noteikti sekošu notikumiem pavisam ar citu sajūtu, zinot, cik atbildīgs un emocionāli piepildīts ir žūrijas darbs, cik daudz vēl Latvijā neparastu, spēcīgu personību, kas ar savu mirdzumu atspīd arī citos un dara mūsu sabiedrību kaut par mazu kripatiņu labāku, iejūtīgāku, redzīgāku.”
Vai kāds no “Latvijas lepnuma 2019” laureātiem pats vai viņa stāsts īpaši ir palicis atmiņā un radījis pārdomas?
J. Egle: Prātā palikuši visi desmit laureāti un vēl daži, kas palika ārpus. Apbrīnojami, dziļi cienījami cilvēki. Patiešām negribu nosaukt nevienu atsevišķu vārdu, jo pilnīgi visi stāsti bija patiesi iedvesmojoši.
Svinīgās ceremonijas laikā nespēju valdīt aizkustinājuma asaras.
Tas bija pārsteigums man pašai, jo visi stāsti taču jau bija labi zināmi jau iepriekš. Lasīti pieteikumos un pēc tam arī “Latvijas Avīzes” īpašajā rubrikā. Tomēr sastapt aci pret aci šos Latvijas lepnuma vārda cienīgos laureātus izrādījās vēl viens īpašs pārdzīvojums.
Vai varbūt radāt arī rosinājumu jaunam literāram darbam? Cilvēku attiecības, jūtu dinamika dažādās izpausmēs ir jūsu darbos, un, iespējams, ka bija kāds rosinošs gadījums…
Nē, konkrētam jaunam darbam ierosmi gan neradu, taču jebkurš iedvesmojošs liktenis vai spēcīga personība atstāj saviļņojumu un spilgtas emocijas, kas savukārt ir auglīga augsne, lai radītu.
Gribas teikt, ka varbūt man pret šiem stāstiem ir līdzīga attieksme kā pret likteņiem, ar kuriem nācās saskarties, divdesmit gadus strādājot bērnudārzā par vadītāju. Tā sajūta, ka tev ir uzticēts kaut kas ļoti svarīgs un trausls un tu to nedrīksti savtīgi izmantot nekādā veidā.
Sabiedrībā ir arī tāds viedoklis, ka šāda akcija nav vajadzīga, jo cilvēkiem jāpateicas nevis kampaņveidīgi, bet ik dienu. Un arī labie darbi jāveic katru dienu. Īpaši, ja tas ietilpst darba pienākumos… Kā jums šķiet – vai šādu akciju Latvijai vajag?
Domāju, ka akcija ir pat ļoti nepieciešama. Var jau fantazēt par pasauli, kurā visi ik dienu būs varoņi, taču tā ir utopija. Ir daudzi, kuriem dzīve nolikusi priekšā smagus izaicinājumus, taču ne visi ir spējuši tikt ar tiem galā tā, lai izpelnītos apbrīnu un cieņu.
“Latvijas lepnuma” laureātu stāsti ir ļoti iedvesmojoši, tie spēj dot cerību. Nedrīkst palaist garām arī apstākli, ka nereti šie stāsti ir ne tikai par pašu varoņu spējām, bet arī par sabiedrības un valsts politikas līdz galam nepadarīto.
Bieži tie ir sāpīgi atgādinājumi par cilvēkiem mums līdzās, kuriem katra diena ir cīniņš par savu vai likteņa ievainotu līdzcilvēku vietu pasaulē, sabiedrībā. Un mums tas ir jāredz un jādzird. Lai sakārtotu. Lai mainītos.
Kas veido ikdienas spēka buķeti cilvēkos? Kādas kvalitātes?
Domāju, ka tie ir ļoti dažādi un varbūt reizēm pat pretrunīgi apstākļi un īpašības. Pienākuma apziņa. Bezizejas situācijas. Mīlestība. Trauksme. Empātija. Dāsnums. Spītība. Vēlme pašapliecināties. Drosme un izlēmība. Pacietība. Pieticība. Ticība.
Un kas jums pašai dod spēku?
Man nav daudz spēka. Ir cilvēki – enerģijas avoti, pietiek pašiem un puto pāri, ka vēl citi var pasmelties. Man vienmēr par maz, katrs darāmais darbs prasa īpašu piepūli. Ideju vienmēr daudz vairāk nekā spēka tās realizēt.
Šķiet, ka tā vienkārši ir – esam ar dažādām kapacitātēm. Taču līdz ar to daudz rūpīgāk jāpārdomā, kā savu mazumiņu lietot, kur pielikt, kur ieguldīt.
Darīt to, kas patiesi pašai sagādās gandarījumu. Pārdomāt katru soli, katru darbu, katru tēlu, sižetu, teikumu. Būvēt lēni un uzreiz. Ārdīt un pārbūvēt nebūs spēka. Tad vienkārši paliks nepadarīts, un viss…
Ja nu kas patiesi palīdz un uztur, tā ir mana savdabīgā humora izjūta. Spēju sirsnīgi izsmieties arī par piķa melnu joku, kaut vai tas būtu par mani pašu.
Jūsu literārie varoņi ir būvēti emocionāli dažādi un arī spēcīgi – tas pašai arī ir prasījis daudz?
Protams. Domājot par viņiem, veidojot stāstu, raksturus. Tā kā pati sevi nevaru raksturot kā stipru cilvēku, tad izdzīvot šos stāstus nav vienkārši. Šie tēli manī aizņem vietu gan rakstīšanas laikā, gan nereti arī pēc darba pabeigšanas. Nezinu, kāpēc – varbūt tie vēlas, lai pēc kāda laika kādā darbā paceļu augšā atkal?
Kuri no jūsu stāstu varoņiem ir tādi, kas neatkāpjas un vēlas būt līdzās?
Joprojām ar mani ir Markuss no krājumā “Gaismā” publicētā stāsta “Bedre”, mieru nedod Dāvids no “Runaway Train” jaunākajā krājumā “Dzimšanas diena”, arī grāmatas “Svešie jeb Miļeņkij ti moi” galvenā varone Aļevtina ir tepat līdzās. Pavīd vēl kāds, bet ne visi, lielākā daļa tomēr ir prom.
Ja būtu tāda iespēja, ka Jana Egle izvirza “Latvijas lepnumam” kādu, tad kurš tas būtu? Varbūt ir vairāki jūsu dzīvē personiski un plašāk – sabiedrības kontekstā – īpašie?
Man pat nav jāizvirza, mans Latvijas lepnums ir mana mamma, kas visu mūžu, gandrīz nepamanīta, ir klusi un nerimtīgi strādājusi, ar ļoti augstu pienākuma apziņu, savulaik kā lauku bērnudārza vadītāja visu savu spēku un laiku veltot jaunas bērnudārza ēkas uzcelšanai un iekārtošanai.
Darbā ejot, vienlaikus aprūpējusi pat divus uz gultas gulošus tuviniekus, vēl spēdama veikt dažādus sabiedriskos pienākumus.
Ne dzīve, ne vide nav viņu žēlojusi, bet viņa ir gājusi un darījusi visu, kas darāms, un joprojām mamma vēlas būt noderīga, ļoti apzinīgi pilda katru sarunāto izpalīdzēšanu, tur rūpi par bērniem, mazbērniem, kaut man šķiet, ka viņai vajadzētu tikai atpūsties un baudīt savu beidzot mierīgo un skaisto dzīvi.
