Iedvesmojoši stāsti no pirmā “Green Expo” Latvijā 1
Pirmais “Green Expo Riga 2018”, kas pērn novembrī izskanēja vienā no Ķīpsalas izstāžu centra zālēm, bija pelnījis lielāku uzmanību gan reklāmā, gan apmeklētāju skaita ziņā. Tomēr zaļās ekonomikas un dzīvesveida saiets mūsu valstī pagāja visai nemanāmi un klusi. “Zaļajā istabā” – trīs videi draudzīgas un iedvesmojošas tikšanās no pasākuma.
Izskatījās, ka “Green Expo” rīkotājiem pietrūcis līdzekļu sarīkojuma reklamēšanai, un arī izvēlēto norises dienu darba nedēļas vidū nevar saukt par labvēlīgāko laiku pasākumam, kas ilgst no agra rīta līdz vēlam vakaram. Toties programma bija gana saistoša un saturīga – uz galvenās skatuves ar priekšlasījumiem uzstājās 50 vadošie eksperti, rosinot sarunas par tādiem zaļiem tematiem kā valsts politikas stratēģijas plānošana, pārdomāts patēriņš un “zero waste” jeb bezatkritumu dzīvesveids, velokultūras attīstība Latvijā, atlikumu savākšana un šķirošana, bioekonomika. Ar pasaules pieredzi un aktuālākajām tendencēm dalījās Šveices arhitekts pilsētplānotājs Rolfs Leipi un ekoloģiskās ražošanas pionieris, beļģu izcelsmes inovators un iedvesmotājs, grāmatas “Zilā ekonomika” autors Gunters Pauli. Lai gan diskusijās piedalījās ap 300 dalībnieku, kopumā lielā zāle izskatījās patukša – apmeklētāju un arī zaļā dzīvesveida praktisko stendu skaita ziņā.
Pirmās reizes grūtības nav mazinājušas “Green Expo” rīkošanas idejas iniciatora un direktora Jāņa Brinkmaņa apņemšanos pasākumu turpināt, taču jau kā zaļās ekonomikas un dzīvesveida sarunu festivālu divu dienu garumā nākamā gada septembra beigās.
Audzēt sēnes kafijas biezumos
Aizrautīgais un atraktīvais Gunters Pauli uzstāšanos Ķīpsalas zālē sāk ar lūgumu novākt no galda visas plastmasas ūdens pudeles un to vietā saliet ūdeni stikla glāzēs. “No katras plastmasas pudeles manā organismā var nonākt trīs tūkstoši mikroplastikas. Kad pie daktera pārbaudu aknas, viņš saka – jums mazāk jādzer alkohols. Drīzāk man mazāk jālieto plastmasa!”
G. Pauli viens no iecienītākajiem videi draudzīgās, ilgtspējīgās ekonomikas piemēriem ir kafijas ražošanas atlikumu un biezumu izmantošana sēņu audzēšanai. To var izlasīt arī viņa populārajā, 40 valodās tulkotajā grāmatā “Zilā ekonomika”, kas nupat iznākusi arī latviski. Autors atsaucas uz Honkongas profesoru Šutinu Čanu, kurš jau 1992. gadā savos zinātniskajos pētījumos pierādīja, ka kafija ir ideāls substrāts sēņu, īpaši austersēņu un šitaki, audzēšanai. Sēnes aug lignocelulozē, un arī kafijas audzētavu un apstrādes uzņēmumu pārpalikumi, kurus mēdz dēvēt par “mīkstumu”, kā arī “biezumi”, kas paliek pāri pēc kafijas kā dzēriena pagatavošanas, sastāv galvenokārt no šīs vielas. Apjomi, kas tiek atstāti satrūdēšanai, ir milzīgi – ap 28 miljoniem tonnu gadā. “Mums jāliek lietā prāts, kā no viena produkta iegūt maksimāli visu – tas ir kaskādes princips,” skaidro G. Pauli un piebilst, ka pasaulei maksimāli nepieciešams “zero waste” jeb bezatkritumu produkts. Starp citu, kafijas biezumus izmēģinājuši arī sēņu audzētāji Latvijā. Grāmatā aprakstīti arī citi pārsteidzoši un šķietami utopiski piemēri, kas ilustrē videi draudzīgu, ilgtspējīgu uzņēmējdarbību. Viens no tiem, kā gadsimtiem ilgi uzkrāti kalnrūpniecības atkritumi, drupināti akmeņi pārtop papīrā, neizmantojot ne ūdeni, ne koksni, turklāt to var pārstrādāt vēl un vēl.
Pauli atzīst, ka pagaidām jaunās ekonomikas vājums ir tās dārdzībā – viss, kas ir zaļš un labāks veselībai, maksā daudz dārgāk, tāpēc “nestrādā”, jo cilvēks ar zemiem vai vidējiem ienākumiem to novērtēs kā bagātiem ļaudīm domātu preci vai pakalpojumu un nekļūs par zaļās idejas piekritēju arī dzīves praktiskajās izvēlēs. Attieksmi var mainīt modelis, kas videi draudzīgu un ilgtspējīgu ekonomiku padarīs lētāku, lai katrs tai vēlētos sekot.
Tikai mainoties pieaugušo domāšanai un jaunās paaudzes izglītības modelim, iespējamas izmaiņas, uzskata G. Pauli. “Kad cilvēkiem stāstu šos stāstus, pieaugušie parasti saka – jā, bet… Bērni nekad tā nesaka, viņi sauc – kāpēc nē, darām to! Mums jāatmodina sevī bērns, kurš vienmēr ir gatavs paveikt kaut ko lielisku un lielu. Ko dara izglītības sistēma – izspiež no bērniem spontanitāti, radošumu, un tad brīnāmies, kā mums var būt zaļā ekonomika? Tās nav un nebūs, ja vien nesāksit iedvesmot bērnus, ka tā ir dzīves lielā iespēja darīt daudz labāk, nekā to darīja viņu vecāki.”
No vārdiem pie darbiem – šujam maisus
Tieši ar domāšanas maiņu tika ielikti pamati trīs draudzeņu: Kristīnes Vikles, Elīnas Sarkanes un Elīnas Agarvalas – zaļā dzīvesstila projektam “Till Zero Box”, latviski tulkojot – līdz tukšai kastei. Nosaukums iemiesojot ideju samazināt ikdienas atkritumu daudzumu līdz nullei. “Vēlamies mudināt cilvēkus nelietot vienreizlietojamus iesaiņojumus, tāpēc savā mājaslapā piedāvājam pašu šūtus kokvilnas maisiņus, atkritumu maisus un iepirkuma somas,” stāsta Kristīne Vikle, kas “Green Expo” pasākumā līdzās vēl 20 ražotājiem stendā bija izlikusi produkciju apskatei.
Blakus jau ierastākajām auduma somām pirkumiem un maisiņiem, kas der sveramiem pārtikas produktiem, Latvijas tirgū kas vēl nebijis – īpašs maiss atkritumu tvertnei. “Atsakoties no plastmasas iepakojuma, ko joprojām piedāvā veikalos un tirgū, sapratām – ja virtuves skapītī ir iebūvēta miskaste, nav vairs maisiņa, ko tajā likt, tāpēc nonācām pie risinājuma, ka jāšuj daudzreiz lietojami maisi atkritumu tvertnei.” Ekspozīcijā izliktais rozā maiss ar sasienamu lenti darināts no Rīgas veikalā iegādātas kokvilnas, kas ar speciālu apstrādi padarīta mitrumizturīga. Iztukšoto maisu var mazgāt veļasmašīnā vai tikai izskalot ar rokām un pēc izžāvēšanas – atkal klāt miskastē. Vēl šujot maisus no Lielbritānijā ražota vinila, kas ir ļoti izturīgs sintētisks materiāls un pēc nolietošanās der pārstrādei. Līdzīgi kā G. Pauli arī jaunās uzņēmējas, kurām pamata nodarbošanās saistīta ar ekonomiku, jurisprudenci, starptautiskajām attiecībām, izglītību un medicīnu, atzīst, ka uz “zero waste” ceļa var nostāties, tikai mainot savu attieksmi un domāšanu. “Ja tas izdodas, pārējais notiek dabiski,” nosaka Kristīne.
Taisām pupu rotājumus
Ar raibu raibajiem rotājumiem no pupām Ziemassvētku noskaņā stendu bija iekārtojusi Krimuldas novada zemnieku saimniecības “Zutiņi” saimniece Rūta Beirote. “Nav labāka veida, kā bērniem mācīt darināt dabiskas lietas pašu rokām, vienlaikus attīstot motoriku, domāšanu, runas spējas,” viņa slavē bumbuļu labās īpašības. Pupiņas izaudzētas pašu saimniecībā, kas Latvijā plašāk pazīstama ar šķirņu bagātību – nu jau sasniegts pussimts.
