Iedvesma cīnīties pret pārspēku. Saruna ar dramaturgu Matīsu Gricmani 1
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šovakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos režisora Toma Treiņa iestudējums “Kur pazuda valsts”. Iedvesmojoties no trimdas mākslinieka un dramaturga Raimonda Staprāna lugām, izrāde pievēršas vienai no mūsu vēstures tumšākajām lappusēm – Latvijas okupācijai un Latvijas valstsvīru rīcībai 1940. gada jūnijā. Tās centrā – toreizējais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, ko atveido aktieris Imants Strads. Pirmizrādes priekšvakarā sarunā ar uzveduma dramaturgu Matīsu Gricmani par iemesliem, kādēļ tieši tagad ir svarīgi runāt par šiem Latvijas vēsturē izšķirošajiem notikumiem.
Matīss Gricmanis ir dramaturgs un scenārists, kura veikums aptver pamatā Latvijas vēsturei veltītus darbus kā teātrī, tā kino. Viņš ir izrāžu “Būt nacionālistam”, “Neglītais pīlēns” un “Valodas triloģija” dramaturgs, kā arī veidojis scenārijus filmām “Tēvs Nakts”, “Zem apgāztā mēness” un seriālam “Sarkanais mežs”. Jaunais dramaturgs teic – Latvijas vēsturē aizvien ir daudz neizstāstītu stāstu un teātris ir izcila laboratorija, lai izspēlētu nenotikušās iespējas.
Izrādes centrā esat izvirzījuši tēmu par Latvijas okupāciju 1940. gada jūnijā un prezidenta Kārļa Ulmaņa izvēli nepretoties Padomju Savienībai. Kāds ir mērķis par šo runāt šajā laikā, kad pieredzam Krievijas agresija? Vai atkal varam “pazaudēt valsti”?
M. Gricmanis: Notikumi Ukrainā lielā mērā atgādina par mūsu pašu vēsturi – to, kā mūsu valsts rīkojās brīdī, kad tieši tāpat kā tagad Ukrainā Krievija iebruka citā valstī. Ir liela pretruna starp divām šīm rīcībām – no vienas puses, ukraiņu varonība un nežēlīgais karš, kas tur risinās, kamēr toreiz no mūsu puses – vēlme nesaasināt situāciju un pieņemt, ka sveša valsts šeit izveido valdību, un pat nenosaukt šīs svešās valsts karaspēku par okupantiem.
Tāpēc, veidojot izrādi, uzdevām jautājumu – kur pazuda valsts?
Ar Raimonda Staprāna lugām “Četras dienas jūnijā” un “Gūsteknis pilī” pievēršaties Ulmaņa lomai tā laika notikumos. Līdz šim dominē divi radikāli pretēji stāsti – ziedu laiku vadonis, pie kura pieminekļa pulcēties lāpu gājienā svētkos, un autoritārs Ulmanis, kurš nepretojās liktenīgajā stundā. Cik būtiski ir šobrīd saprast Ulmani? Kurā stāsta pusē esat jūs kā izrādes stāsta veidotājs?
Pats Ulmaņa paradokss parāda, kāpēc ir tik būtiski saprast viņa personību. Ir būtiski saprast Ulmani ne tikai kā leģendu, kas ilgu laiku pastāvējusi mūsu kolektīvajā atmiņā un par kuru īsti nezinām, kā viņš ir beidzis savu dzīvi.
Mums ilgu laiku nav bijusi pieejama informācija par to, kas viņu noveda līdz rīcībai 1940. gada 17. jūnijā un jau iepriekš, 1939. gada oktobrī, kad pirmoreiz Latvijā ielaida padomju karaspēku, noslēdzot savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un Padomju Savienību.
Pēc tam ir 34 liktenīgās dienas, ko viņš pavada kā Valsts prezidents un apstiprina Maskavā ieceltās valdības lēmumus, likvidē aizsargu organizāciju, izsludina viltus vēlēšanas.
Tas viss pastāv vienā cilvēkā, kurš bija absolūti talantīgs un nepārspējams politiķis, bet tajā pašā laikā nemācēja citādi kā samierināties ar to, kas notiek ar mūsu valsti.
Es nevaru teikt, ka esmu kādā pusē, cenšos būt patiesības un vēstures pusē.
Reizēm ieskanas doma, ka vienīgā valsts, kas uzdrošinājās pretoties Padomju Savienībai, bija demokrātiskā Somija, kamēr autoritārās Baltijas valstis – ne.
Doma, ja mēs būtu bijuši demokrātiski, tad būtu rīkojušies citādi, ieskanas populārzinātniskās diskusijās. Īstenībā vēsture māca, ka tieši Ulmaņa valdība ļoti daudz piestrādāja pie armijas spēju uzlabošanas, tika izveidots valsts aizsardzības fonds. Armijai un aizsargu organizācijai bija liela nozīme valsts dzīvē. Tā bija nopietna armija, kas bija gatava pretoties līdz pēdējam brīdim. Tomēr Latvijas okupācija nebija tikai militāra, bet arī simboliska lieta.
Atskatoties uz vēsturi, redzam, ko tas nozīmēja mums kā latviešiem – atdot, nevis zaudēt, savu neatkarību. Tas toreiz šķita pieņemami paaudzei, kura bija uzaugusi Krievijas impērijas laikā. Varbūt neapzināti viņiem bija vieglāk pieņemt atgriešanos Krievijas impērijas sastāvā nekā potenciālā Vācijas okupācija, kas bija ļoti tuvu.
Atceramies, 1938. gadā Vācija okupēja Klaipēdu. Visa Latvijas aizsardzības doktrīna tolaik tiek balstīta tieši uz iespējamu karu ar Vāciju. Šobrīd šķiet grūti aptverams, ka galvenais ienaidnieks šķita nevis Padomju Savienība, bet Vācija. Kad kļuva skaidrs, ka ienaidnieks tomēr ir Padomju Savienība, bija jau par vēlu visu pārkārtot, lai gan bija centieni to darīt.
Raimonds Staprāns norāda, ka viņa lugu teksti balstīti piezīmēs, liecībās. Cik dokumentālas tās tomēr ir?
Mums bija ļoti svarīgi ņemt Raimonda Staprāna lugas par iedvesmas avotu, jo tie ir divi atšķirīgi, bet leģendāri Dailes teātra iestudējumi.
1989. gadā Kārļa Auškāpa un Vara Vētras kopīgi režisētā izrāde “Četras dienas jūnijā” bija teātra valodā ļoti inovatīva – notika Rīgas pilī, simboliski atgriežot Kārli Ulmani vietā, no kuras viņš bija padomju varas izdzīts. Izrāde arī atgrieza Ulmani kā vēsturisku figūru mūsu nacionālajā panteonā.
Tāpēc gribējām izmantot kā dokumentālu liecību pašu izrādi – par to, ka bija laiks, kad mums kā nācijai vajadzēja skatīties uz Kārli Ulmani kā varoni, kurš pēdējā brīdī cenšas atrast neiespējamo uzvaru. Raimonds Staprāns vienā no lugas remarkām norādījis, ka Ulmaņa militārā adjutanta Miervalža Lūkina un privātsekretāra Jāņa Ruduma vārdos ir mēģinājis ielikt tautas balsi un ļaut Ulmanim atbildēt uz to.
Zināmā mērā esam pārņēmuši šo principu no lugas. Tikai Raimonds to koncentrēja vienā dienā, bet mēs darījām pretējo – mēģinājām iezīmēt daudz plašāku kontekstu šiem notikumiem. Skaidrs, ka viena diena, 16. jūnijs, kad pienāca (Padomju Savienības) ultimāts (Latvijai), pati par sevi mums neko nepaskaidro. Notikumi tomēr sākās ar 1939. gada 28. augustu, Padomu Savienības un Vācijas savstarpējo neuzbrukšanas līgumu jeb Molotova–Ribentropa paktu un Otrā pasaules kara sākumu.
Ulmanis var reizē būt mūsu valsts pēdējais prezidents, bet varam arī runāt par viņu atklāti, pretrunīgi, izcelt arī tos paradoksus, kas ir viņa darbībā. Tas nekādā veidā neapšauba mūsu valstiskumu. Tieši otrādi, varam apliecināt savu drosmi un izpratni par mūsu vēsturi, stāstot to pietiekami atklāti. Nepieļaujot, ka mūsu vēsturi stāstītu kāds cits.
Cik toreizējo situāciju var salīdzināt ar to, kas notiek šodien?
Situācijas ir ļoti līdzīgas. Jau tad, kad karš Ukrainā bija sācies, aizvien atsevišķi politiķi turpināja izteikties, ka vajag labas attiecības ar Krieviju. Bet īstenība ir tāda, ka Krievija ir agresīva, neaprēķināma impērija arī pēc Padomju Savienības sabrukuma. Lielā mērā Latvijas iekšpolitika vienmēr bijusi saistīta ar Krieviju.
Arī Ulmanim kā valsts vadītājam bija jārēķinās ar milzīgā kaimiņa ietekmi mūsu politikā. Viņš tam pretojās, apkarojot komunistu pagrīdi, izveidojot spēcīgu slepenpolicijas tīklu, bet beigās viņam nācās stāstīt, cik Krievija ir mums draudzīga valsts, – kā to savā lugā rakstījis Raimonds Staprāns un var lasīt tā laika avīzēs kopš 1939. gada oktobra, kur Ulmanis un viņa laikabiedri velta slavas dziesmas Staļinam. Tas liecina par to, ka Padomju Savienība gūst virsroku pār Latvijas iekšpolitiku. Ceru, ka vairs nenonāksim laikā, kad jādzied slavas dziesmas Putinam, un ka esam ieguvuši šo vēstures mācību.
Igaunijas premjerministre Kaja Kallasa publiski pateica, ka NATO aizsardzības plāns Baltijas valstīm ir bezjēdzīgs, paredzot tikai atkarot jau iebrucēju iekarotu Baltiju
. Tas lielā mērā pasaka, cik līdzīgā situācijā esam ar 1939. gadu.
Arī toreiz pastāvēja visādi starpvalstu līgumi, bet ļoti daudzas lietas palika uz papīra, kad tika iesaistīts brutāls spēks. Skaidrs, ka Krievijai šā spēka ir vairāk nekā mums.
Tāpēc mums ir jābūt pietiekami gudriem un tālredzīgiem. Redzam palīdzību, ko cilvēki sniedz Ukrainai. Visu laiku palielinās Zemessardzes brīvprātīgo skaits. Ir mūsu iekšējā vēlme cīnīties par savu brīvību un neatkarību, un politiskajai elitei būtu jānodrošina, ka ir iespēja to darīt.
Pats savulaik esat darbojies politikas virtuvē deputāta Parādnieka komandā. Vai saredzat, kādus lēmumus mūsu politiskie spēki pieņemtu iespējamā X stundā?
Ceru, ka viņi ļoti godīgi spētu pateikt, kas notiek. To, ka visiem ir jāķeras pie ieročiem un jācīnās. Var saprast Kārli Ulmani – karš tajā gadījumā būtu bezjēdzīgs, 1940. gadā spēku samēri bija nesalīdzināmi. Tomēr 1939. gada oktobrī bija citādi. Padomju Savienība vēl nebija zaudējusi Somijai, un vēl nebija gatava pretspēkam no mazām valstīm, un tad pretošanās būtu citāda.
Baltijas valstu kopējais militārais resurss un arī iedzīvotāju skaits bija lielāks nekā Somijai. Taču viņi pretojās, mēs – ne.
Kas jūs kā teātra dramaturgu, kino scenāristu arvien urda atgriezties pie Latvijas vēstures tēmām?
Latvijas vēsturē ir ļoti daudz neizstāstītu, sagrozītu stāstu, jo esam bijuši zem svešas ideoloģijas piecdesmit gadus. Izrādes tapšanā izmantojam Rolanda Kalniņa 1960. gada filmu “Vētra”, balstītu Viļa Lāča tāda paša nosaukuma romānā, kas arī vēsta par šīm Ulmaņa valdības liktenīgajām dienām.
Mani pārsteidz, ka Latvijas Televīzija arvien rāda šo filmu bez nopietna komentāra, kaut ir skaidrs, ka padomju režīms kino izmantoja klajiem propagandas mērķiem.
Kad rakstījām seriāla “Sarkanais mežs” scenāriju, sapratām, ka pati vēsture piedāvā tik aizraujošu scenāriju, kādu domādams neizdomāsi. No vienas puses, vēsture ir iespēja iedziļināties un padomāt par kaut ko, kas ir ārpus tavas ikdienas, bet, no otras puses, vēsture dod milzīgu iedvesmu cīnīties pret pārspēku.
Iedvesmo aizstāvēt vērtības. Viena no centrālajām vēsturnieka Timotija Snaidera tēzēm ir, ka totalitārajām varām ir ļoti izdevīgi skatīties uz vēsturi kā likteņa nenovēršamību. Šajā kontekstā varētu teikt – Latvija zaudēja neatkarību, jo tā tam bija jānotiek. Viņa kā zinātnieka skatījums ir pretējs – vēsturē ir daudz dažādu iespēju. Pat vienas konkrētas personas esamība konkrētos apstākļos var izmainīt ļoti daudz.
