Kalniņš: “Neizpaliks ierastā bigbenda enerģija, tā ir ārkārtīgi liela, turklāt Maestro tam dod savu artavu” 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šajā nedēļas nogalē, piedaloties Latvijas Radio bigbendam un solistiem, skanēs divi skaisti komponista Raimonda Paula koncerti. 6. augustā koncerts “Atkalsatikšanās Liepājā” notiks Liepājas atjaunotajā koncertdārzā “Pūt, vējiņi!”, savukārt nākamajā dienā, 7. augustā, Cēsu pils estrādē izskanēs Cēsu mākslas festivāla brīvdabas notikums – koncerts “Raimonds Pauls, Daumants Kalniņš un Latvijas Radio bigbends”.
Pirms abiem koncertiem par viņa radošo vasaru “Latvijas Avīze” aicināja pastāstīt abu koncertu solistu, dziedātāju Daumantu Kalniņu.
Kas skanēs abos koncertos, un vai tie būs atšķirīgi?
D. Kalniņš: Man ir liels prieks, ka šajās brīvdienās uzstāsimies divās man mīļās pilsētās, turklāt abās, piedaloties Maestro un Latvijas Radio bigbendam, skanēs tiešām jaudīgas programmas.
Uz Liepāju vienmēr ir prieks aizbraukt, ne tikai tur dziedāt, tomēr šoreiz man šis gan būs īpašs brīdis, jo pirmoreiz dziedāšu atjaunotajā “Pūt, vējiņi!” estrādē.
Protams, pats Maestro tur uzstājies ļoti daudz reižu, arī daudzi mūziķi un klausītāji glabā skaistas atmiņas, bet man tā būs pirmā pieredze.
Domāju, koncerts būs atmiņā paliekošs, programmā vairākas dziesmas veltīsim tieši Liepājai, “Pūt, vējiņiem!”. Izskanēs arī divu leģendāru grupu “Remix” un “Credo” savulaik dziedātās dziesmas.
Nešaubos, ka viņi tās kādreiz dziedājuši koncertdārzā, turklāt mūsu koncertā kā solists piedalīsies arī “Remix” dibinātājs Aivars Hermanis. Plānojot koncertu, kopā ar Maestro atradām arī kādu senu veltījumu ar dzejnieka Ziedoņa Purva vārdiem – savulaik Jāņa Zābera iedziedāto dziesmu Liepājai – “Pilsētai vētru un dzintara krastā”.
Maestro zināja teikt, ka daudzi esot pat vēlējušies šo dziesmu atzīt par Liepājas himnu, bet, tā kā jau esot spēlēta Imanta Kalniņa “Pilsēta, kurā piedzimst vējš”, tad divas himnas vienai pilsētai bijušas par daudz. Ceru, ka Maestro ar šo un citiem stāstiem padalīsies arī koncertā.
Manuprāt, būs simboliski, ka tieši šī dziesma izskanēs šajā atkalsatikšanās koncertā, turklāt tāds nosaukums dots arī pašam koncertam – “Atkalsatikšanās Liepājā”.
Šī būs satikšanās ar Maestro Raimondu Paulu, kurš atkal viesosies “Pūt, vējiņi!”, atkal varēsim baudīt skaistu vakaru. Izpildīsim arī liepājnieka Zdzislava Romanovska dziesmu par jūru – viņš to vienmēr esot dziedājis.
Domāju, ka sevi dziesmā atpazīs arī mūsdienu liepājnieki un kurzemnieki. Un ne tikai viņi – Latvijā jau visi dzīvojam netālu no jūras. Man gan nepatīk atklāt koncertu programmu, tad liekas, ka tā mēs pārdodam dziesmas, pirms tās vēl sākušas skanēt, tāpēc pārējais būs pārsteigums.
Vēl tik varētu piebilst, ka koncertu izdaiļos arī dziedātāja Elza Rozentāle ar savu brīnišķīgo balsi.
Un kāda būs koncerta programma Cēsu mākslas festivālā?
Liepājā ir jūra, sajūta, ka esam vareni un diženi, bet Cēsis ar to mājīgumu un mīlīgumu ir Vidzemes pērle, mīlestības pilsēta, kur skanēs nedaudz līdzīgs koncerts, bet šajā reizē – bez jūras dziesmām.
Cēsīs nospēlēsim Maestro pirmo kompozīciju, to mēs abi izpildīsim duetā, pils parkam tas gan būs diezgan neierasts formāts, mazliet intīms un man pašam ļoti mīļš, šī dziesma ļoti piestāvēs pilsētas atmosfērai.
Pārējā programmā Radio bigbends spēlēs instrumentālo mūziku, kā arī kopā izpildīsim Maestro pagājušā gadsimta 60., 70. gadu kompozīcijas. Dziedāšu dziesmas ar Imanta Ziedoņa, Alfrēda Krūkļa, Jāņa Petera, Dainas Avotiņas un Annas Rancānes vārdiem.
Pirms pāris gadiem kopā ar Raimondu Paulu bijām izveidojuši koncertu “Tikšanās Dailē”, arī no šā koncerta bigbenda izpildījumam esam transformējuši pāris dziesmu ar Ineses Zanderes vārdiem, toreiz tās bija komponētas kā dueti.
Koncerta programmu veidojām kopā ar Latvijas Radio bigbenda muzikālo direktoru Kārli Vanagu un mēģinājām salāgot instrumentālo un vokālo daļu tā, lai rastos vasarīga noskaņa, un tāpēc mums ir – kā es to nosaucu – “puķu bloks” ar, iespējams, mazāk zināmām Raimonda Paula dziesmām, piemēram, “Vīgriežu valsis” ar Ineses Zanderes vārdiem, arī Imanta Ziedoņa “Saulrieteņa dzīvībiņa”.
Un tad vēl skanēs dzejnieces Annas Rancānes “Augusts” – tā ir izcili skaista dziesma, viena no manām mīļākajām Maestro kompozīcijām. Ar visām šīm dziesmām tagad, vasaras pēdējā mēnesī, vēlējāmies vakaram iedot vasarīgu vieglumu.
Manuprāt, Cēsu pilsēta un tās pils parks ir īsta vasaras kulminācijas baudīšanas vieta, un ceru, ka mēs ar dziesmām to papildināsim.
Protams, neizpaliks ierastā bigbenda enerģija, tā ir ārkārtīgi liela, turklāt Maestro tam dod savu artavu.
Latvijas Radio bigbenda mūziķu sarakstā esat minēts kā viesmākslinieks, tomēr kopīgu projektu ir daudz…
Bigbendā jau nav paredzēta dziedātāja štata vieta, līdz ar to citādi mūsu kopīgo darbu nevar nosaukt, šobrīd sadarbība izvērtusies bieža, pat ir intensīva.
Ja runājam par džeza, neakadēmiskās mūzikas vidi, tad uzskatu, ka bigbendā spēlē labākie Latvijas mūziķi, viņi sevi droši varētu dēvēt par vēl vienu Latvijas mūziķu profesionālo kolektīvu, tas nebūtu pārspīlējums.
Man ir liels prieks muzicēt kopā ar tāda līmeņa cilvēkiem un, protams, īpašs prieks strādāt kopā ar Maestro.
Mūsdienās jūs pamatoti mēdz dēvēt par vienu no pašiem labākajiem Maestro dziesmu interpretiem. Kāda sajūta ir dziedāt vecas, bet jau iemīļotas dziesmas, kuras tomēr nav sarakstītas speciāli jūsu balsij? Vai pats arī klausāties vecos ierakstus?
Pat negribot esmu tos dzirdējis, nav jau nemaz iespējams, ka kādu no populārajām dziesmām kāds no mums visiem nebūtu dzirdējis. Reizē joprojām ir prieks atklāt arī ko jaunu, reizēm pat liekas, ka dziesmu klausos pirmo reizi dzīvē, kaut gan tā sakomponēta jau pirms piecdesmit gadiem.
Tas liekas apbrīnojami. Arī visiem pazīstamajās četrdesmitgadīgajās piecdesmitgadīgajās dziesmās pirmām kārtām cenšos atrast nozīmi sev, atrast stāstam doto dzejnieka pavedienu, tāpat cenšos tās pārtransformēt šodienā, atrast mūsdienu nozīmi. Starp citu, tieši šodien ar Maestro runājām, ka ir dziesmas, kuru nozīme absolūti nemainās.
Taisnība, ir pagājis laiks, bet daudz no savulaik izdziedātā atkal top aktuāls. Man liekas, tieši tas ir svarīgākais arī mums, izpildītājiem.
Protams, pat nemēģinu iekāpt tajās pašās čībās, kur savulaik kāpis Viktors Lapčenoks, Ingus Pētersons, Ojārs Grinbergs, es meklēju to, ko varu pielikt klāt viņu padarītajam darbam, kurš turklāt mani iedvesmo.
Kura no Raimonda Paula dziesmām jums pašam ir vistuvākā?
Pēdējā laikā mums sanācis spēlēt kopā daudzos koncertos, un, lai gan dziesmu zināju jau iepriekš, tieši kopš koncertiem ar stīgu kamerorķestri “Tikšanās Dailē” man sirdī iekrita jau minētais “Augusts” ar Annas Rancānes vārdiem.
Tie ir ļoti patiesi, varu viegli uzburt dzejolī aprakstīto apcerīgo un reizē gaišo ainu. Arī pašlaik ir tieši augusts, ko citu es varētu minēt! Vēl jau gan ir arī daudzas citas dziesmas.
Kādi dzejoļi jūs uzrunā kā komponistu? Vai šajā vasarā esat radījis kādu dziesmu?
Sevi par komponistu gan negribētu saukt, komponists ir tas, kurš, jau no rīta ceļoties, rada mūziku, tas ir maizes darbs katru dienu. Es to daru iedvesmas vadīts, ļoti periodiski, tikai atsevišķiem konkrētiem mērķiem.
Pēdējā bija koncertprogramma “Drošinājums” ar Knuta Skujenieka dzeju. Ceru, ka šī koncertprogramma izskanēs vēl arī šoruden. Man kā komponistam ir īpašs prieks, ka šīs dziesmas izdevās ne tikai spēlēt un dziedāt publikai, bet arī iemūžināt, ierakstīt albumu.
Šobrīd gan nekas jauns netop, tikai vasaras sākumā pabeidzām mazliet ieilgušos ierakstu darbus, protams, kovids mūsu plānus pamanījās mainīt vismaz septiņas reizes.
Skumji, ka dzejnieks nupat aizgāja, tomēr pagājušā gada septembrī, tieši savā dzimšanas dienā, viņš bija klātesošs, un man ir liels prieks, ka varējām viņam atrādīt dziesmas. Dzejnieks tās dzirdēja vairākas reizes, pašu pirmo reizi, divatā ar pianistu, viņam tās atskaņojām jau pirms diviem gadiem, Knuta dienā Salaspilī. Tas bija ļoti sirsnīgs brīdis, dzejnieks klausījās ar vislielāko labvēlību, turklāt vēl pirms mūsu izpildījuma nolasīja savu dzejoli. Tā bija skaista diena.
Klausoties vienu no šā albuma dziesmām, “Drošinājumu”, jau pirmajā rindiņā skan “Es tev nebūvēšu tādu pili kā Beatričei, jo tādu apkurināt nav iespējams /../, un es negribu, lai tu salsti” – šobrīd, saņemot apkures rēķinus, vārdi liek skumji pasmaidīt…
Patiesībā dzejnieks šo dzejoli sarakstīja lēģerī, viņš pats to mums stāstīja. Dzejoļos un dziesmās vienmēr meklēju aizmetņus, kur aizķerties manām domām.
Esmu pamanījis, ka daudzi dzejoļi un dziesmas nenoveco. Liekas – tik daudz mainījies kopš tā brīža, kad Knuts Skujenieks sarakstīja šo dzejoli… Turklāt pagāja laiks, kopš tas atnāca pie manis un to iztulkoju sev. Toreiz komponēju īsi pirms kovida vai pat pandēmijas laikā, tad bija viena sajūta, tagad tā ir pavisam cita.
Mūsu šā brīža pasaules aktualitātēs, kas ir vēl dramatiskākas par kovidu, vārdi atkal ieguvuši citu nozīmi.
Tas, kā Knuts Skujenieks iekodējis vārdus “Tādas pilis nebūvēšu, jo negribu, lai tev ir auksti..” ir brīnumaini, tā ir augsta meistarība – reizē pats to izdzīvojot un reizē atstājot vietu mūsu domām. Vēl joprojām šajos dzejoļos var atrast atbildes.
