“Izslavētais kadiroviešu “tik-tok” karaspēks ir pilnīgi karotnespējīgs.” Viktors par pieredzēto, karojot Luhanskas apgabalā 0
Natalka Pozņaka-Homenko, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pilna mēroga karš ar Krieviju jau ilgst 127 dienas. Pašas karstākās kaujas turpinās Harkivas virzienā un iepriekš pie Severodoneckas Luhanskas apgabalā. Krieviem nozīmīga šķiet tieši Severodonecka, jo uz turieni 2014. gadā pēc Luhanskas okupācijas tika pārceltas apgabala administrācijas struktūras. Pirms nedaudz dienām ukraiņu vienības gandrīz pilnībā sagrauto pilsētu atstāja.
Kaujās šajā pilsētā piedalījās Ukrainas Bruņoto spēku, Nacionālās gvardes, policijas un vietējās teritoriālās aizsardzības vienības. Starp tām arī karavīri no Nacionālās gvardes operatīvo uzdevumu 4. brigādes, kurus aprīļa beigās mobilizēja no Kijivas teritoriālās aizsardzības bataljoniem.
Ar vienu no viņiem kijivieti Viktoru Stešenku (segvārds Stepa) satikāmies Kijivas hospitālī, kur viņš bija nokļuvis pēc smagas kontūzijas.
Neticamais karš
Viktoram, tāpat kā daudziem Kijivā, karš sākās ar sprādzieniem agrā 24. februāra rītā. “Pēc tam man piezvanīja draugs un teica: “Celies, karš sācies.” Sākumā neticēju: kāds karš, pie vella, XXI gadsimtā! Tomēr tā bija patiesība,” atceras Viktors.
Nākamajā dienā abi ar draugu aizgāja uz kara komisariātu un prasīja izsniegt ieročus. Tolaik visā Kijivā un galvaspilsētas apgabalā veidojās teritoriālās aizsardzības vienības, kurās pierakstījās visi, kas vēlējās aizstāvēt galvaspilsētu. Pirmajā piegājienā viņiem tas neizdevās, jo tieši todien krievu tanki un bruņutransportieri bija izlauzušies līdz pilsētas nomalei.
“Mēs ar draugu gājām uz kara komisariātu, taču ceļā mūs novirzīja uz citu vietu, kur tolaik izsniedza ieročus. Kad tur ieradāmies, ieroču vairs nebija – gribētāju bija vairāk. Mēs atgriezāmies pie komisariāta, bet tur aplenkums: tieši līdz turienei bija izlauzusies krievu kājnieku kaujas mašīna, kas uzbrauca virsū mašīnai ar vectētiņu. Šo video pēc tam redzēja daudzi. Pēc tam kaujas mašīnu mūsējie netālu no komisariāta arī sašāva,” stāstīja ievainotais karavīrs.
Meklēja citus ceļus. Uzzināja, ka vēl viens viņu draugs ir teritoriālajā aizsardzībā. Aizgāja pie viņa. Vēl pēc kāda laika saņēma ieročus un dokumentus. Patrulēja Kijivā, piedalījās Irpiņas un Brovaru tīrīšanā pēc atbrīvošanas no rašistiem. Pēc tam kad Kijivā spriedze bija nokritusies, vajadzēja izlemt, ko darīt turpmāk. Daļa no karotājiem mobilizējās bruņotajos spēkos, daļa Nacionālajā gvardē, daļa atgriezās civilajā dzīvē.
Draugs piedāvāja Viktoram: “Nu ko, braucam tālāk?” Viktors piekrita. Tā viņi nokļuva grupā.
“Ziniet, līdz 24. februārim karš man neeksistēja, es to neuztvēru. Godīgi. Daudzi mani paziņas karoja kopš 2014. gada, klasesbiedrs krita 2015. gadā. Taču tas nepavisam nebija tas. Ko mēs zinājām par karu? Redzējām televizorā kaut kādas skopas ziņas: viens kritis, viens ievainots. Taču to, kas ir karš, ieraudzīju šeit, Donbasā, kur tavu acu priekšā iet bojā tavi biedri, bet tu neko nespēj palīdzēt,” saka Stepa.
Ierakumos jānoturas
Vienība, kurā nokļuva Viktors, tika izveidota ar politiskās partijas “Svoboda” atbalstu un ieguva nosaukumu “Brīvības leģions”.
Tajā bija vienīgi brīvprātīgie, kas paņēma rokās ieročus, lai nepieļautu Bučas, Mariupoles un citu okupēto vietu šausmas.
Daudziem tāpat kā Viktoram nebija kauju pieredzes: labākajā gadījumā pāris gadi armijā, mēnesis teritoriālajā aizsardzībā un nedēļu ilgas apmācības poligonā. Pieredzes trūkums tika aizstāts ar kolosālu motivāciju apturēt rašistus.
Vienībās tika sapulcināti visdažādākie cilvēki: studenti, strādnieki, biznesmeņi, alpīnisti, tūristi, traktoristi. Pats vecākais – 54 gadus vecais Aleksandrs, ar segvārdu Vēsturnieks, vēstures zinātņu kandidāts, Ukrainas vēstures muzeja nodaļas vadītājs.
Pārtraukumos starp apšaudēm viņš biedriem stāstīja par 1917.–1921. gada Ukrainas revolūciju un personālijām, salīdzinot ar mūsu dienām. Krievijas impēriskās ambīcijas simt gados nav mainījušās, tāpat kā izturēšanās okupētajās teritorijās: slepkavības, vardarbība, laupīšana, terors, bezjēdzīga visa apkārtējā iznīcināšana. Pats jaunākais – arī vēsturnieks, students, ar segvārdu Van Damme, viņam 19 gadu.
Viņu pozīcijas atrodas 600 metru attālumā no krievu ierakumiem. “Vispār mēs esam operatīvi taktiskā grupa. Mūsu uzdevums – pēc artilērijas apšaudēm un pilsētas atbrīvošanas iet uzreiz pēc armijas un iztīrīt pilsētu no ienaidniekiem, kas “nomaldījušies” vai vēlas padoties gūstā. Tomēr tagad galvenokārt norisinās pozīciju karš, kurā galvenā loma ir artilērijai, un mums jānotur pozīcijas. Jānodarbojas ar novērošanu, lai uzbrukuma vai pretinieka izlaušanās gadījumā uzsāktu kauju un izsauktu uguns atbalstu.”
Dzimšanas diena hospitālī
Pozīcijas – ierakumu līnija izveidota mežā, kur puiši dežurē, guļ un ēd. Ēdienkartē lielākoties sausā pārtika: gaļas konservi, konservēta putra, šokolāde un enerģijas batoniņi. Dienas laikā iespējams uz tūristu gāzes baloniņiem uzvārīt kafiju un pat zupu.
Naktī, kad debesis satumsušas, neviens neiededz pat cigareti – otrā pusē uzreiz to var pamanīt ar termokameru.
Ugunskurs vispār aizliegts: mēdz gadīties, ka dažas dienas un pat vairāk izmanto vienīgi mitrās salvetes. Dzeramo ūdeni pieved, taču reizēm tas jāekonomē.
Apšaudes ir regulāras. “Klāj virsū ar mīnām un gradiem, ar ko tik vien var. Gadās, šauj precīzi, citreiz – kur pagadās, pēc tam vēro ar izlūkdroniem no augšas, kur sākusies kustība. Viņu “Orlani” virs mums karājas pastāvīgi. Mums pavēlēts neizgaismot sevi un neatbildēt uz provokācijām, lai neatklātu pozīcijas. Tikai tad, ja viņi atklāti mēģina izlauzties, atklājam uguni. Pēc tam 90% gadījumu atstājam šo vietu un ejam uz citām pozīcijām.”
Vienu reizi viņiem nācies iesaistīties kaujā ar pretnieka diversiju izlūkgrupu, kas bija izkļuvusi starp pozīcijām un pietuvojusies no aizmugures.
Toreiz krita trīs karavīri, bet citi trīs guva ievainojumus. Uzreiz pēc tam, kad krievu vienība tika atklāta, sākusies masīva artilērijas apšaude un, sedzot savējos, nācies doties atpakaļ. 5. jūnijā atlidojusī mīna kontuzēja pašu Viktoru, un savu dzimšanas dienu 6. jūnijā viņš atzīmēja hospitālī.
Kad būs smagā artilērija, būs uzvara
Šajā karā Krievijai nav nekādas stratēģijas vai detalizēta plāna. Veidojas priekšstats, ka viņu galvās ir kaut kādas norādes, kas nesakrīt ar realitāti. Tādēļ, nokļuvuši kaujas situācijās, viņi apjūk.
“Viņi arī ir cilvēki, arī baidās. Atklāti neiet uzbrukumā. Pat pilsētā, kur norisinās ielu kaujas, sākumā visu noklāj ar artilēriju, pēc tam iet uzbrukumā.
Izslavētais kadiroviešu “tik-tok” karaspēks ir pilnīgi karotnespējīgs.
Krievi pirmās sūta DTR un LTR (tā saucamās Doneckas un Luhanskas tautas republikas) vienības, tās iet pa priekšu kā lielgabalu gaļa, pētīdami pozīcijas, no kurienes sākuši šaut ukraiņi. Aiz viņiem brauc tanki, atklāj uguni, sagraudami pozīcijas, bet simt metrus aiz tiem nāk čečeni: veic “tīrīšanu”, piebeidz gūstekņus. Ja viņus izsēdina mežā un tie satiekas ar mūsu puišiem, tad spēj izturēt kauju piecas minūtes. Tad bēg un rācijās ziņo, lai mūs noklāj artilērija,” tā Stepa.
Šis karš, pēc Stešenkas domām, lielā mērā atkarīgs no smagā bruņojuma. “Visa pamatā ir artilērija. Ja mums iedos artilēriju, viss ātri beigsies. Ja neiedos, ilgi turēsimies pozīcijās. Kamēr mums nav smagās artilērijas, nevaram efektīvi karot: ar automātu pret mīnmetēju vai tanku neko neizdarīsi,” saka Stepa.
Viņš vēlas ātrāk atgriezties ierindā pie biedriem. Hospitālī katru dienu sazinās ar viņiem.
“Ziniet, tas ir ļoti svarīgi, ka mums izveidojies tāds kolektīvs, kurā viens otru papildina, kur vari nebaidīties uzticēt savu muguru biedram. Bet vēl mums svarīgi zināt, ka mājās mūs gaida un mīl, ka mums ir kur atgriezties. Par to arī karojam,” viņš pasmaida un stingri paspiež roku.
