Iedomu “Senlatvija” un Latvijas valstiskuma saknes 12
Latvijas valsts nebija nejaušība, kas radusies Pirmā pasaules kara peripetiju dēļ. Valstiskuma idejas un pamatu veidošanās ceļš bijis gadsimtiem garš un tādā kontekstā nepieciešams pārvērtēt kā Latvijas teritorijas senvēsturi, tā viduslaiku perioda procesus. Šāds noskaņojums valdīja pagājušās nedēļas beigās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) sarīkotajā konferencē “Vara, zeme un sabiedrība: politiskās un sociālās transformācijas Austrumbaltijā 12. un 13. gadsimtā”.
Par Latvijas senvēstures un tādu personību kā leģendārie zemgaļu vadoņi Viestarts vai Nameisis nozīmi valstiskuma tapšanā romantizētā un idealizētā stilā sprieda vēl 20. gadsimta 30. gados; pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vēsturnieki tomēr atturējās meklēt valstiskuma pazīmes tik tālā pagātnē, taču tagad, Latvijas simtgades sakarā, tendence atkal atjaunojusies. Tiesa, ar daudz zinātniskāku, kritiskāku pieeju jautājumam. “Pārskatīt un attīrīt no ideoloģiskajiem uzslāņojumiem Latvijas valstiskuma veidošanās gadsimtiem ilgo procesu no mūsdienu skatpunkta plašākā kontekstā uz jaunu un iepriekš noklusētu faktu bāzes ir joprojām aktuāls jautājums. Nešaubīgi svarīgi ir skaidrot Latvijas valstiskuma veidošanās procesu Baltijas un Eiropas vēstures procesos,” LNB un LU Vēstures un filozofijas fakultātes (VFF) rīkotās divu dienu starptautiskās konferences ievadā minēja kultūras ministre Dace Melbārde. Plānots, ka šī ir tikai pirmā starptautiskā konference līdzīgu pasākumu ciklā “Valsts pirms valsts”, kas turpināsies līdz pat 2019. gada pavasarim un mudinās analizēt Latvijas valstiskuma jautājumus neierastākā veidā. Nākamā diskusija notiks jau šā gada decembrī un būs veltīta Livonijas periodam 13. – 15. gadsimtā, jo tas ir laiks, kad notika mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas iekļaušanās Rietumu pasaules ģeopolitiskajā kultūrtelpā. Citējot ministri Melbārdi: “Livonijas mantojums veidoja augsni rietumnieciskajiem priekšstatiem par valstiskumu, par attiecībām starp publisko varu un sabiedrību. Šī sākotnējā valstiskuma pieredze bija būtiska, un tai jānostiprinās kā būtiskai mūsu vēsturiskās apziņas daļai, kā Latvijas eiropeiskās un rietumnieciskās identitātes sākotnei.”
Akadēmiskie vēsturnieki neslēpj, ka tādi tautas mutē lietoti jēdzieni kā “Senlatvija” vai “senlatvieši” viņos izraisa alerģiju, jo brīdī, kad 13. gadsimtā mūsu zemē ieradās krustneši, Latvijas teritorijā dzīvojošajām sentautām nebija nekā savstarpēji vienojoša. Katrai bija sava kultūra un arī valodas atšķīrās, kaut par pēdējo ir arī citas versijas. Nebija ne varas centralizācijas, ne citu valsts pazīmju. LU VFF asociētais profesors Andris Šnē uzsver, ka, lai arī sabiedrībā cirkulē uzskati, ka tolaik bijušas kādas kuršu un letgaļu “karaļvalstis” vai “kņazistes”, akadēmiskie vēsturnieki iedomātu “Senlatvijas valstu” pastāvēšanu noraida. Rakstu avoti un arheoloģiskās liecības ļauj runāt drīzāk par vadonības sabiedrību, kad pastāv kopienas, kuru priekšgalā izvirzās vadonis, kas pats no tās nācis, nevis pārstāv kādu institucionalizētu varas formu kā valsts vadītājs.”Protams, tāda valsts, kādu mēs pēc politiskā ietvara, satura un formas pazīstam, izveidojās 1918. gada 18. novembrī. Tomēr arī 18. novembra Latvija neradās tukšā vietā. Pirms tam bija gadsimtiem ilgs, uz valsts un nācijas izveidošanu vērsts ceļš. Pateicoties gadsimtiem ilgajiem procesiem, arī nonācām līdz valsts izveidošanai,” norāda Šnē, atzīstot, ka tas ir diskutējams jautājums – cik tālu vajadzētu raudzīties pagātnē, ja grib spriest par valstiskumu. Jebkurā gadījumā par valsti Latvijas un Igaunijas teritorijā var runāt, tikai sākot ar Livonijas izveidošanos, bet par latviešiem, sākot no 16. – 17. gadsimta, jo par mūsu senčiem agrākos laikos korektāk sacīt “sentautas Latvijas teritorijā”.
Arī sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns, lūgts komentēt pavērsienu uz valstiskuma sakņu meklēšanu pagātnē, skaidro, ka Latvijas simtgades kontekstā tas nekādā gadījumā nav jāuztver kā atgriešanās pie 30. gadu prakses ar “uzdevumu kaut ko mitoloģizēt vai pasludināt Viestartu un Nameisi par Latvijas valsts vēstnešiem”. Drīzāk tā ir mūsu senvēstures un viduslaiku periodu procesu pārskatīšana, atmetot maldīgos priekšstatus, ka tie bijuši tikai “700 verdzības gadi”.
