Iedabū nu to bērnu rāmjos! 0
Trešās klases meitenes ierodas ar saplēstām stikla pudelēm skolas teritorijā “noskaidrot attiecības” ar paralēlklasi; pirmās klases zēns klasē mētā ne vien papīrus, bet arī šķēres; astotklasnieks rupjiem vārdiem nolamā skolas garderobisti – tie visi ir skolas dzīves notikumi Latvijā.
Tāpat kā tādas situācijas, kad bērns demonstratīvi direktora kabinetā ēd tualetes papīru, draud izdarīt pašnāvību; bet cits stundā izaicinoši saceļ kājas uz galda – nu, skolotāj, ko tu man padarīsi?
Kopš uzzinājām par valdības plāniem noteikt, ka agresīvu skolēnu varēs uz laiku līdz trim mēnešiem izolēt no pārējiem un mācīt mājās, daļa sabiedrības paudusi neizpratni. Vai nu ikvienu bērnu, kas būs atšķirīgs no citiem un ar kura uzvedību skolotāji netiks galā, tūliņ sūtīs mājmācībā? Un kāpēc ir tā, ka skolotāji agrāk tika galā, bet nu vairs ne? Kurp tad virzās pedagoģiskā doma? Varbūt skolotājiem vienkārši jābūt stingrākiem, tad nekādi ekscesi nenotiks?
Brīvības robežas
Daudzi vecāki salīdzina ar savu, vēl padomjlaiku skolas pieredzi. “Toreiz mēs mīlējām skolotājus, kas nebija autoritāri, bet esam pateicīgi arī tiem stingrajiem,” atceras pedagoģe Mārīte Zaube. No stingrajiem baidījās – ka neparauj aiz auss, ka neiesit ar lineālu pa pirkstiem. Tagad tāda pedagogu rīcība skolā vairs nav iedomājama. Bet vai reizēm, bažījoties, ka tik kādi vecāki neapsūdz skolotāju psiholoģiskā vardarbībā pret bērnu, audzēkņi nejūtas pārāk ķeizariski visvareni? Par to domāt vedina skolu psiholoģes Daces Bērziņas teiktais:
“Ļoti grūti ir notrāpīt to šķirtni, kad audzināšana un pedagoģija ir robežu uzlikšana un kad tā kļūst jau par vardarbību pret bērnu. Baidoties kļūt autoritāri vardarbīgiem pret bērnu, mēs nepietiekami uzliekam robežas! Un tas posttotalitārajā sabiedrībā ir raksturīgi gan vecākiem, gan pedagogiem.
Rīkojoties pēc principa “es nebūšu vardarbīgs pret bērnu, es ļaušu viņam brīvu vaļu”, vēlāk rodas neizpratne – kāpēc viņš pats nejūt tās robežas? Tā ir vislielākā māka – prast uzlikt rāmīšus, panākt, lai bērns izpilda prasības, vienlaikus lai viņš nejustos pazemots.”
Psiholoģe pievērš uzmanību tam, ka bieži vien vecāki nepareizi saprot pedagogu ieteikumu “jums jākļūst prasīgākam”, tulkojot to kā “man lika kļūt nežēlīgākam pret bērnu”. Tikko robežas neuzliek, tā bērns pats neveiksmīgi veido attiecības ar cilvēkiem.
Aptaujātie pedagogi bija vienisprātis – bērnam, kam agresīva uzvedība, mājmācība būs risinājums uz laiku. Cēloņi, kāpēc problēmas rodas, galvenokārt ir divi. Viens – bērns ar īpašām vajadzībām tiek sūtīts parastajā skolā, jo veseliem vecākiem ir ļoti grūti atzīt, ka viņiem ir slims bērns, kam vajadzīga mediķa palīdzība. Otrs – pedagoģiskā “ielaistība”.
Psiholoģes D. Bērziņas risinātajos konfliktos parasti atklājas, ka jau gadu divus ir bijušas problēmas, bet pedagogi it kā pievēruši acis, sak, gan jau pāries:
“Pedagogi bieži vien reaģē uz bērna agresīvām darbībām tā: kā tu to nesaproti, to taču normāli bērni iemācās ģimenēs! Jā, tas ir ģimenes nepadarītais darbs, bet – ja pedagogs tos rāmjus iemāca, tad visiem kļūst vieglāk, arī viņam pašam.”
Ja ir uzvedības problēma, tad ir svarīgi, ka pieaugušais reaģē uzreiz – stop, izbeidz! – un neatkāpjas, kamēr bērns izpilda prasīto.
Skolotāji sabiedrības iebiedēti
ASV daļā skolu tie audzēkņi, kuru uzvedība ierobežo citu bērnu tiesības netraucēti mācīties un skolotāju tiesības netraucēti strādāt, tiek izraidīti no klases. Viņus atšķir no pārējiem uz stundu, divām vai visu dienu, un šo laiku viņi atrodas kopā ar citu pedagogu. D. Bērziņa uzskata, ka Latvijā šis atbalsta dienests nav pietiekami attīstīts, bet no skolotāja tiek sagaidīts, ka viņš būs burvis jeb brīnumdaris, kas tiks galā ar visām situācijām. Viņam vienlaikus ir jākoncentrējas uz mācību saturu, metodēm, uz procesiem klasē, plus vēl jāpievērš papildu uzmanība tam, kurš neiekļaujas šajā procesā.
D. Bērziņa atceras, ka savulaik pedagogu konferencē Vīnē, kurā spriests par darbu ar agresīvas uzvedības bērniem, kāda ārvalstu referente atklāti stāstījusi, ka netikusi galā ar audzēkņiem un nezinājusi, ko darīt. Pēc tam strādājusi kopā ar psihologu, lai zinātu, kā kurā situācijā rīkoties. “Toreiz biju pārsteigta, ka skolotājs tā mierīgi atzīstas, ka nav ticis galā,” atceras D. Bērziņa.
Latvijā sabiedriskā doma reaģē citādi, jo te sabiedrībā vispār dominē vainas kultūra. Ja kāds saka – “ir problēma, es ar to netieku galā”, tad pārējie uzreiz meklē, kurš ir vainīgs, nevis spriež, kā to risināt. Un, ja skolotājs netiek galā, sabiedrība vaino viņu pašu.
To, ka Latvijas skolotāji ir savā ziņā iebiedēti ar sabiedrības attieksmi, liecina arī mana saruna ar Latvijas izglītības darbinieku arodbiedrības pārstāvi. Interesējos, vai šajā skolotāju profesionālajā organizācijā ir ziņas par gadījumiem, kad nācies iestāties par saviem biedriem, kuru skolās konfliktus izraisījuši vardarbīgi skolēni. Arodbiedrības pārstāvis Edgars Grigorjevs teica, ka tādu apkopotu ziņu nav. Vēlāk, aptaujājis kolēģus, sacīja, ka apkopojuma rezultāti varētu būt “graujoši”. Taču, uzzinājuši, ka šī informācija tiks dota avīzei, pedagogi vairs nevēlējušies par to runāt…
Septiņi disciplinēšanas soļi
Kāda direktore sacīja, ka mēdz būt gadījumi, kad skolotājam stundas laikā jāķer mobilais telefons un ātri jāzvana vai nu skolas administrācijai, vai mediķiem, vai pat policijai. Bieži vien audzēkni, kurš neklausa un traucē pārējiem, skolotājs izraida no klases, ar visām grāmatām aizsūtot uz sociālā pedagoga vai psihologa kabinetu. “Tad viņš sēž un mācās viens pats, kamēr tas agresīvais noskaņojums pāriet,” stāsta Imantas vidusskolas pieredzējusī sociālā pedagoģe Ilze Bite.
Ja nemiera cēlējs atkārtoti traucē stundu, tad pirmais disciplinēšanas solis ir aicināt uz sarunu ar priekšmeta skolotāju (divatā), otrais – uz sarunu ar klases audzinātāju. Kā trešais ar bērnu aprunājas sociālais pedagogs. Ceturtais solis – sociālā pedagoga saruna ar visu ģimeni. Ja nelīdz arī tā, tiek sasaukts pedagoģiskais konsilijs. Sestais solis – vecāki tiek aicināti pie skolas administrācijas, viņiem izsaka rakstisku brīdinājumu.
Visbeidzot, ja uzvedība nemainās, skola ziņo policijai, un tad jau ar noteikumu pārkāpēju strādā policijas nepilngadīgo lietu speciālisti. Gadījums, kad astotās klases skolēns pateicis rupjības garderobistei, beidzies tieši tā – ar ziņojumu policijai, administratīvās lietas ierosināšanu, un huligāna vecākiem nācies maksāt naudas sodu.
“Pats galvenais ir audzēkņiem iemācīt, ka viss tiek risināts tiesiskā līmenī,” ir pārliecināta I. Bite un piebilst, “bet tas, ka skolā valda bērnu visatļautība, gan ir novecojis stereotips, jo skola sen ir mainījusies.”
Agresīvas uzvedības bērnu kļūst arvien vairāk. Cēloņi tam – sagandēta vide, stresa pilnās attiecības ģimenē, vecāku prombūtne, pelnot maizi Īrijā. Pedagoģe Zane Ozola spriež – tagad liels solis uz priekšu atbalsta sistēmā ir apmaksāts asistents bērnam ar kustību traucējumiem; bet varbūt nākotnē nokļūsim līdz tam, ka arī audzēknim ar agresīvu uzvedību būs asistents, kas strādās īpaši ar viņu.
Uzziņa Pēc Valsts policijas Prevencijas pārvaldes ziņām, šogad sešos mēnešos Valsts policijas nepilngadīgo lietu inspektori valstī kopumā ir izskatījuši 3124 iesniegumus un sūdzības par nepilngadīgo prettiesisku rīcību un par pretlikumīgām darbībām pret nepilngadīgajiem. |
Viedoklis
Cik bijis tādu skolēnu agresivitātes gadījumu, kad vienīgais risinājums ir mājmācība? Un kas turpmāk izlems par audzēkņa izolēšanu no skolas uz mēnesi vai ilgāk?
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa: “Gada laikā tie ir bijuši seši gadījumi, kad skolēna uzvedība apdraud vai nu pārējo bērnu, vai paša veselību un dzīvību. Tie ir pašnāvības mēģinājumi klasē vai skolā, fiziski uzbrukumi – žņaugšana, duršana ar šķērēm, kniebšana, tīša, spēcīga citu grūšana, turklāt šīs darbības ir atkārtojušās vairākkārt, bet vecāki atteikušies sadarboties ar skolu un speciālistiem. Gadījumos, kad tiek iesaistīta inspekcija, raksturīgi, ka vecāki sūdzas par visiem citiem – viņuprāt, slikti ir skolasbiedri, skolotāji un visi pārējie, bet par labiem uzskata tikai sevi un savas atvases. Grozījumi Ministru kabineta noteikumos pašreiz ir saskaņošanā, un tie skaidri noteiks, kas kādus lēmumus drīkst pieņemt. Lēmums par mājmācību būs ne jau priekšmeta skolotāja vai klases audzinātāja, bet gan skolas administrācijas ziņā. Šis mājmācībai paredzētais mēnesis būs laiks, lai speciālisti izvērtētu, kas ir par pamatu bērna agresīvajai uzvedībai un kas darāms turpmāk. Varbūt vajadzīga medikamentu lietošana, varbūt pedagoģiski medicīniskā komisija ieteiks izraudzīties citu, bērnam atbilstošāku izglītības programmu.”
