Iecirtīgais Ruksis. Iepazīstam peruāņu pundurcūkas 0
Ne suņi, ne kaķi, ne citas pūkainas radības cēsniekam Mārtiņam nekad īsti nav patikušas, bet viņš jau sen – kopš sešpadsmit gadu vecuma – gribējis tikt pie pundursivēna. Pirms septiņiem mēnešiem Mārtiņš ieguva ilgi kāroto dzīvnieku. Abi ar draudzeni Andu to pārveda mājās no kādas saimniecības Jēkabpilī.
Mazā cūciņa, kurai Mārtiņš un Anda devuši vārdu Ruksis, nu jau ir vienu gadu un divus mēnešus veca un izaugusi vismaz piecas reizes lielāka, nekā bija sākumā. Mārtiņš strādā par pavāru, Anda – ātrajā palīdzībā. Kamēr saimnieki garas stundas pavada darbā, dzīvnieciņam reizēm gadās palikt vienam. Šo laiku viņš lielākoties pavada guļot, bet, ja izdomā rotaļāties, tad pa īstam – skrien pa dzīvokli no viena gala uz otru, rukšķ un strādā nedarbus. Tapetes, cik tālu vien sivēns spēj aizsniegt, ir nograuztas, arī dīvānā parādījies caurums. Nākot mājās no darba, Mārtiņš un Anda katru reizi prāto, ko Ruksis šoreiz būs sastrādājis. Pēdējā laikā sivēns kļuvis mierīgāks un aiz sevis vairs neatstāj tik lielu postažu. Un, par laimi, viņš ir tīrīgs un kārtīgs. Dabiskās vajadzības vienmēr nokārto norādītajā vietā – uz mitrumu uzsūcoša paladziņa. Bet guļvietai Ruksis izvēlējies “Dormeo” matraci. Agrāk uz tā nakšņoja Mārtiņš un Anda, bet tad Ruksis sāka iekārtoties viņiem blakus, līdz kādu dienu matracis nonāca minicūciņas īpašumā. Cūciņai ļoti patīk ielīst pa vidu uz pusēm pārlocītam matracim, kur tā laižas saldā miegā.
